Kazhes pierakstu burtnīca

Jāatzīst, ka manas zināšanas par Kārli Skalbi pirms šīs grāmatas izlasīšanas bija diezgan minimālas. Jā, pasakas. "Kaķīša dzirnaviņas", par kurām man ir nopietnas šaubas, vai tās var iebarot mūsdienu bērniem. Un "Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties", ko vajadzētu pārlasīt pieauguša cilvēka statusā, lai saprastu, cik daudz no tās, skolas obligātās literatūras ietvaros nebiju uztvēris. Bet tas laikam arī viss. Jā, un no seriāla par Emīliju Benjamiņu zinu, ka viņš strādāja "Jaunākajās ziņās". Diez kas nav, manuprāt, ja pretendēju uz to, ka ar latviešu literatūru neesmu uz Jūs vai vēl kādu dīvaināku vietniekvārdu, ja izrādītos, ka latviešu literatūra tā identificējas. Zīmīgs rādītājs - 20 gadu garumā manā blogā Skalbes vārds ir pieminēts precīzi nevienu reizi. "Mazās piezīmes" pat esmu manījis vecāku grāmatu plauktā, bet līdz lasīšanai tā arī netiku. Varbūt drīzumā?

Cik saprotu, sākotnēji romānu par Kārli Skalbi sērijā "Es esmu..." bija paredzēts rakstīt Paulam Bankovskim, taču liktenis izlēma citādāk un Bankovskis pāragri pievienojās mirušo klasiķu pulciņam, bet Skalbi no viņa mantojumā saņēma Svens Kuzmins (kuram par šo pienākumu ar Bankovski arī esot bijušas sarunas). Tagad, protams, var tikai spekulēt, kāds būtu tas Skalbe, kuru izvēlētos atainot Bankovskis un vai viņš mācētu sarunāties ar kokiem, bet Kuzmins izvēlējās rakstīt par jauno revolucionāru Kārli Skalbi laika posmā līdz 1905. gada revolūcijai, un vēl arī bagātināt grāmatas procesus ar notikumiem Sanktpēterburgā, laika posma ietvarus liekot no Nikolaja II inaugurācijas un Hodinkas traģēdijas caur dažādām revolucionārām kustībām Krievijā, kuras vairāk vai mazāk kūrēja šīs pašas valsts slepenie dienesti (lai pārzinātu, kas notiek revolucionāru prātos, labākais veids ir pašiem kļūt par revolucināru līderiem un rūpēties, lai šīs kustības neaizietu pārāk radikālā virzienā - kas gan ne vienmēr vēsturiski ir perfekti nostrādājis). Līdz ar to Kuzmins rūpējas par to, lai lasītājs uzzinātu ne tikai faktus (vairāk vai mazāk patiesus) par Kārļa Skalbes dzīvi un attiecībām ar laikabiedriem (ik pa brīdim te ieskanās kādas tēmas par Rūdolfa Blaumaņa seksualitāti, bet gana pieklusētā manierē, lai NA aktīvistiem nebūtu pamata iedarbināt savus Twitter botus un vērsties pret Kuzminu kā latviešu literatūras kanona zaimotāju), bet arī par globālajiem procesiem, kuru apstākļos Kārlis Skalbe veidojās kā personība un kālab viņš kļuva par tieši tādu rakstnieku, par kādu kļuva.

Patiesībā tas gan šķiet itin izplatīts paņēmiens "Es esmu..." ietvaros - pievērsties literātam pirms vai pēc viņa spožākajiem gadiem, jo par šiem laika posmiem parasti ir iepriekš mazāk ticis dokumentēts, kas no vienas puses paver mūsdienu literātam plašākas iespējas kaut kā jauna atklāšanā un no otras pasargā viņu pret to, ka zinātāji teiks: "Tā nu gan nebija!" Un konkrēti "Skaistums un nemiers" manā priekšā vismaz uzbur ļoti pat ticamu jauna ideālista tēlu, kuram reizi pa reizei nākas aplauzties savos ideālos, kurš ir gana dedzīgs un riskam gatavs, lai zaudētu darbu skolā un būtu spiests slapstīties no valsts dienestiem, un vienlaikus tomēr spētu kļūt par kanoniskāko latviešu pasaku autoru. Protams, faktors, kas nāk par labu šai grāmatai manās acīs ir labā līdzšinējā pieredze ar Svena Kuzmina darbiem - gan etīžu teātra "Nerten" izpildījumā, gan rakstītajā literatūrā. Turklāt šajā grāmatā Kuzmins galīgi neizklausās pats pēc sevis, nekādas Hohmas, nekādas hoboseksualitātes kā "Dizažio", bet diezgan klasisks bildungsroman, ar vairākām paralēli risināmām sižeta līnijām. Tagad atliek vien izlasīt Skalbes "Mazās piezīmes", un arī šī grāmata savu mērķi "Es esmu..." sērijas ietvaros būs sasniegusi.