Kazhes pierakstu burtnīca

Aizvadītā nedēļas nogale man sākās autobusā Rīga - Tallina. Uz Igaunijas galvaspilsētu devos, lai piedalītos pusmaratonā un lai apciemotu Katleriešus Raiti, Anitu un Alisi. Pirmo pusotru stundu šī brauciena pavadīju darba sapulces ietvaros, turpinājumā mazliet nosnaudos un daudz rakstīju PPK čatā. Skaidri sapratu, kālab Žiga agrāk, regulāri kursējot starp Rīgu un Ventspili, cītīgi kaut ko rakstīja gan šajā čatā, gan Tvitterī (jo ko gan citu lai tu autobusā darītu?). Darbadienas beigu korķu dēļ brauciens ievilkās uz pāri par četrarpus stundām, līdz ar to bija jau pāri pusdeviņiem, kad ieripojām Tallinas autoostā. Tur mani sagaidīja Raitis un laipni nogādāja savas ģimenes miteklī Tallinas Lasnamē rajonā.

Vakara galvenā aktivitāte (ja lūrēšanu ekrānā var saukt par aktivitāti) bija Latvijas futbola izlases spēles Horvātijā skatīšanās. Būtu liels pārspīlējums šo nosaukt par patīkamu aktivitāti, jo spēle bija vienkārši drausmīga. Es jau sen nenoloju sevišķas ilūzijas par Latvijas izlases spējām rādīt sakarīgu futbolu pret spēcīgiem pretiniekiem, un pērnā Pasaules kausa trešās vietas ieguvēja Horvātija, protams, galīgi nav Latvijas līmeņa komanda, taču redzētais nesasniedza pat manas ļoti zemās ekspektācijas. Tas, kā horvāti vazāja Latvijas izlases aizsardzību un tas, kā labākais, ko latvieši spēja rādīt paši, lielākoties bija tupa bumbas raidīšana kaut kur uz priekšu bez reālistiskas cerības, ka kāds uzbrukuma grupas spēlētājs spēs kaut vai iesaistīties cīņā par to, galīgi neiepriecināja. Kaut ko līdzīgu varēja novērot šovasar, kad PPK spēlēja pret FC Riga Latvijas kausā, bet tur tomēr tikai vienā no komandām bija profesionāli futbolisti.

Naktī man bija piedzīvojums ar katleriešu kaķi Pūpolu, kurš, kā šķiet, katrā nākamajā reizē, kad viesojos Tallinā, kļūst maķenīt agresīvāks. Šajā piegājienā viņš ne tikai "nomedīja" manu kāju vakarā virtuvē, bet arī devās uzbrukumā man jau gulošam. Turklāt viņa pirmajam uzbrukumam nemaz nebiju gatavs, nebiju pat kājas apsedzis. Otrajā reizē viņam neizdevās mani saskrāpēt, bet es izlēmu, ka diez vai vēlos šo piedzīvojumu turpināt nakts garumā, līdz ar to iemānīju kaķi Raita darbistabā un aizvēru tās durvis (aizvērt durvis istabai, kurā gulēju pats, nevarēju, jo tur durvju nav). Vai tā bija glīta apiešanās ar saimnieku kaķi? Nebūt nē, bet draudzīgāku risinājumu, kuros es varētu kaut cik normāli izgulēties, man nebija.



No rīta paspēju satikt Anitu, kura devās putnot, bet pats jau ap pusastoņiem ģērbos, lai dotos uz sacensībām. Par Tallinas maratonu bija dzirdēts daudz labu vārdu, tad nu gribēju pats dabā pārliecināties, vai tiešām ir tik labi. Tiesa, reāli maratonā es nepiedalījos, bet tikai pusmaratonā, kas līdzās citām īsajām distancēm notika sestdienā, kamēr maratonu skrēja svētdienā. Dalībniekiem šajās dienās bija nodrošināts bezmaksas sabiedriskais transports Tallinā, kas bija patīkams bonuss, tad nu bez probēmām aizbraucu līdz Viru Keskus iepirkšanās centram un devos uz Brīvības laukumu, kurā bija sacensību centrs. Kāpēc man vajadzēja sacensību centru? Lai pārģērbtos un tur atstātu liekās mantas. Lai arī šīs septembra dienas Tallinā bija ļoti siltas, tomēr ne tik siltas, lai varētu vienos šortiņos un īsajā kreklā vazāties pusotru stundu agrā rītā. Raitis jau iepriekšējās dienas pusdienlaikā bija izņēmis manu numuru, līdz ar to šis jautājums bija atrisināts savlaicīgi. Mazliet satraucos, vai mantu glabātavā varēs atstāt vienkārši mugursomu (Rīgā, šķiet tur var likt tikai specializētos maratona maisus), bet igauņi šajā ziņā bija sakarīgi, pieņēma jebkādas mantas, somai un maratona numura pielīmēja glabātavas numuru, un par šo vairāk varēju nedomāt. Arī savu telefonu atstāju šajā glabātavā, lai nebūtu jāraizējas, ka tas man varētu traucēt distancē.

Starts bija otrpus Tallinas vecpilsētai, izgāju tai cauri, sāku ieslldīties un vērot pārējos skrējiena dalībniekus. Neko sevišķu gan nenovēroju, tikai tādā ziņā, ka paskatīties uz skrējējiem vienmēr ir interesanti. Piecpadsmit minūtes pirms starta devos iekšā starta koridorā, un tur notika centralizētā iesildīšanās (visai ilga, te vērts piebilst). Un tad jau sākās skrējiens. Man, kā jau šādā situācijā pieklājas, bija optimistiskais plāns un reālistiskais plāns. Optimistiskais bija mēģināt iekļauties pusotrā stundā, kam gan bija būtisks šķērslis - pēdējo mēnešu laikā man bija bijis tikai viens ātruma treniņš un tas pats - nejauši un šīs ceturtdienas vakarā. Proti, gatavojies tai pusotrai stundai es nebiju, bet tas jau neliedza cerēt, ka varbūt šī būs mana diena. Kas ir labi ar šādu mērķi - distancē ir tempa turētāji, kas ļauj tiem, kam ir šāds mērķis, pašiem nesekot savam tempam, bet vienkārši skriet līdzās. Tiesa, šajā reizē tempa turētājs savu balonu, kas visiem skrējējiem rāda - te es esmu, jau pēc kilometra pazaudēja, līdz ar to turpinājumā viņš daudz vicināja rokas un skaļi sauca: "Pusotra stunda!", bet tā jau nebija mana problēma. Mana problēma tikām bija tāda, ka jau diezgan ātri sapratu - šajā dienā es neesmu gatavs pusmaratonam pusotrā stundā. Kādu laiku man bija doma - noskriešu ar tempa turētāju pusi, tad laidīšu viņu vaļā un turpināšu, kā nu sanāk, bet arī desmit kilometrus viņa tempā nenoturēju. Protams, ja desmit kilometri būtu kopējā distance, tad tos ar 4:15 uz kilometru (kas ir mērķa temps) būtu kaut kā nolauzis, bet apzinoties, ka pēc šī desmitnieka būs vēl vienpadsmit kilometri jau izpumpētā režīmā, pie septiņu kilometru atzīmes pieņēmu lēmumu pārtraukt forsēšanu.

Atlaižot tempa turētāju, svarīgi bija pavisam neapstāties - proti, saglabāt kaut cik pieklājīgu ātrumu. Psiholoģiski tas nav viegli - tev ir bijis mērķis, tu esi mēģinājis pēc tā tiekties, bet tad esi to atmetis un motivācija vairs nav sevišķi augsta. Apņēmos turēties kaut kur ap 4:30 uz kilometru (kas nozīmē - par 15 sekundēm lēnāk nekā iepriekš), lai beigās no plāna atpaliktu ne vairāk kā par piecām minūtēm, jo arī zem stundas un trīsdesmit piecām pēc maniem standartiem ir itin labs laiks. Te, protams, jāpiebilst, ka tas, kas vienam ir labs laiks, otram vispār nav skriešana, bet trešajam - kosmoss. Lai vai kā, man normāls pusmaratons sacensībās skaitās zem 100 minūtēm, labs - zem 95 un izcils - zem 90. Pēdējo gan paveikt izdevies tikai vienu reizi. Protams, ja nopietnāk trenētos, varētu būt citi mērķi un citi rezultāti, bet - nav. Galīgi neteiktu, ka man gāja viegli, bet vairāk vai mazāk plānoto ātrumu izdevās noturēt. Te vēl varu piebilst, ka trase bija lieliska - tā veda galvenokārt pa dažādām zaļajām zonām, arī gar piekrasti, nevis pa maģistrālajām ielām, turklāt trases malā bija daudz atbalstītāju, kas man ir ļoti nozīmīgs faktors, lai pēc sacensībām būtu laba pēcgarša - kad tev jau klājas visai grūti, jebkāds morāls atbalsts ir ļoti svarīgs. Beigās finišu sasniedzu precīzi stundā un trīsdesmit četrās minūtēs. Protams, no pusotras stundas atpaliku ievērojami, bet tāpat pēc maniem standartiem itin labs skrējiens. Un, lai arī apzinos, ka ar mazliet lēnāku sākumu droši vien būtu bijis iespējams finišēt drusku ātrāk, neloloju ilūzijas, ka ar citu stratēģiju būtu varējis pusotras stundas mērķi sasniegt - nav man tādas jaudas, lai varētu tuvāk finišam paātrināties. Ja esmu sācis lēnāk par grafiku, nebūs man iekšā to beigās apsteigt.

Pēc finiša saņēmu smuko medaļu (šoreiz bija motivācija to paņemt, kā nekā skrējiens ārpus Latvijas), batoniņu un divus dzērienus. Aizgāju pēc mantām, telefonā noskaidroju, ka Raitis turpat netālu no finiša mani gaidīja ar auto, un tiku nogādāts Lasnamē, lai varētu nomazgāties un iedzert alu (jo kā gan bez alus pēc sacensībām?). Pēcāk devāmies atkal uz pilsētu, kur Alisei bija "latviešu skoliņa", kas gan precīzāk atbilst rotaļām ar citiem Tallinas latviešu bērniem (kuri gan savā starpā esot sarunājušies igauņu valodā). Un tad nākamā dienas aktivitāte: regbijs.


Nē, es regbiju nespēlēju, Raitis arī nē, un patiesībā arī igauņi - nebūt ne sevišķi daudz, taču ir tāda komanda "Kalev Tallinn", un tās ģenerālsponsors ir Raita darbavieta un komandā spēlē arī Raita priekšnieks. Un šī komanda, ja pareizi sapratām, piedalās Somijas čempionātā. Tad nu mēs noskatījāmies vienu puslaiku no "Kalev" spēles pret... kaut kādiem somiem ar komandas nosaukumu "Sharks". Haizivis gan nebija nekādas niknās un jau pēc pirmā puslaika bija skaidrs, ka Tallinas vienība būs uzvarējusi. Šī kļuva par pirmo reizi, kad klātienē skatījos regbiju (turklāt jāatzīmē - ne paša augstākā līmeņa regbiju). Teiksim tā - bija vidēji interesanti. Aizraujošākais noteikti bija spēles tiesnesis, kurš bija būtiski mazāka auguma par visiem spēlētājiem un izskatījās tā, ka jebkurš spēlētājs viņam varētu nodarīt pāri (bet tā neviens nedarīja gan). Tīri no organizatoriskā līmeņa jāsaka - šis bija ļoti demokrātiska tipa sports, proti, laukumā bez tribīnēm (ja neskaita soliņu, uz kura mēs sēdējām), ar tiesneša asistentu džinsos un tādu atmosfēru, ka man būtu grūti uzminēt, ka ši ir domāta oficiāla spēle. Vēl novērojums bija tāds, ka abās komandās galvenokārt spēlēja leģionāri (ok, ārzemnieki, neviens jau viņiem par regbija spēlēšanu nemaksā), un liela daļa komunikācijas komandu iekšienē notika angļu valodā. Otrajam puslaikam gan mūsu pacietības pietrūka, devāmies uz Tallinas labāko picēriju (atbilstoši šī gada datiem). Ko lai saka - bija garšīgi, lai arī jāgaida bija diezgan ilgi.


Tad - atkal uz Katleriem, paskatījāmies, kā Latvija spēlēja basketbolu pret Lietuvu (uz brīdi, kad sākām skatīties, uzvarētājs jau bija pilnīgi skaidrs, līdz ar to nekādu baigo emociju par šo nebija, pat neatkarīgi no tā, ka man vispār par basketbolu nav daudz emociju), bet pēc tam - uz A. le Coq stadionu, lai skatītos Igaunijas un Zviedrijas izlašu futbola spēli. Lai arī izlase Igaunijai ir gandrīz tikpat sērīga kā Latvijai, apstākļi futbola baudīšanai Tallinā ir nesalīdzināmi labāki (jā, arī biļetes ir dārgākas). Tallinas galvenais futbola stadions var ietilpināt teju divreiz vairāk skatītāju nekā mūsu "Skonto", turklāt tas patiešām izskatās pēc normāla futbola stadiona, kurā tribīnes ir no visām četrām pusēm, ir pietiekams skaits ieeju, lai neveidotos bezjēdzīga drūzma ne pirms, ne pēc spēlēm. Īsi sakot - tā ir vieta, kur futbolu skatīties ir patīkami pat tad, ja mājinieki zaudē ar 0:5, kā tas arī notika šajā spēlē. Vienlaikus jāsaka - salīdzinoši ar Latvijas spēli Horvātijā, šajā mačā Baltijas komanda bija daudz konkurentspējīgāka. Vismaz igauņi mēģināja paši kaut ko kombinēt, lai arī zviedri viņu aizsardzību atkal un atkal uzšķērdā kā ar konservu nazīti, kas atver garda Surströmming bundžu. Puslaikā 0:3, spēles beigās 0:5. Ja es būtu igaunis, būtu pārdzīvojis. Bet es neesmu igaunis, līdz ar to man viss ok.




Un ko es darīju pēc futbola? Braucu mājās. Pareizāk, Raitis mani nogādāja Tallinas autoostā (pa ceļam piestājot Prismā pēc lieliskiem salātiem no salātu bāra), mazliet paklīdu pa tās apkārtni (pat atjaunoju telefonā Ingress un salinkoju dažus portālus), un tad jau varēja sākties naksnīgs brauciens uz Rīgu. Kāpēc naksnīgs? Tālab, ka no Tallinas izbraucām 22:20, bet Rīgā ieradāmies ap pustrijiem. Cik un varēju, snauduļo, mazliet klausījos podkāstus, bet vēlāk - Mocartu, līdz beidzot sasniedzu Latvijas galvaspilsētu. Ātrā solī aizstaigāju līdz birojam Vecrīgā, paņēmu tur savu riteni un precīzi trijos naktī biju mājās.

Svētdiena, kā to var nojaust, man nebija ļoti enerģiska diena. Vērā ņemamākais, ko izdevās tajā paveikt, bija brauciens uz futbola komūnas PPK spēli LNK sporta parkā pret Jēkabpils futbolistiem. Šī spēle bija zīmīga ar to, ka "mūsējie" pārliecinoši uzvarēja (ar 6:1), Jurģis pirmo reizi pats nopelnīja Lego dāvaniņu, ieraidot bumbu vārtos bērnu atrakcijas ietvaros, itin labi papļāpāju ar dažādiem paziņām. Ā, un Estere apgāza Marinas sidru, par ko Marina nebija sevišķi priecīga.


Un, ja jau rakstu par dažādām sporta (galvenokārt - skatīšanās) pieredzēm, jāpastāsta arī par pirmdienas vakaru "Skonto" stadionā. Tur Latvija aizvadīja maču pret Velsu. Ja ņem vērā to, ka šogad Latvijas izlase ir tikai zaudējusi, iepriecinoši bija tas, ka stadions bija izpārdots. Mazāk iepriecinoši - ka tas izrādījās lielā mērā izpārdots Velsas faniem (kurim vajadzētu būt nodalītiem pāris atsevišķos sektoros). No atmosfēras viedokļa man sevišķu iebildumu pret to nebija - labāk, lai stadionā ir vairāk aktīvu futbola līdzjutēju, pat ja tie nav mūsējie. Vienlaikus, protams, jāatzīst, ka tas ir diezgan nožēlojami. Par Latvijas izlases sniegumu īsais vērtējums: varēja būt ļaunāk, bet nekā izcila arī tur nebija. Velsa tomēr nav tāda kalibra komanda kā Horvātija, līdz ar to fakts, ka pirmās pusstundas laikā Latvija pie pretinieku vārtiem neizveidoja pat ne vienu ceturtdaļmomentu, mani nespēj priecēt. Tad sekoja stulbi nopelnīts 11 metru soda sitiens uz Latvijas vārtiem. Labākais periods Latvijas izlases izpildījumā bija pirmā puslaika beigās, kur bija reālas iespējas rezultātu izlīdzināt, tikām otrais puslaiks aizritēja vienmuļā cīņā un asākais moments radās 86. minūtē, tajā aktīvi iesaistoties diviem uz maiņu nākušiem futbolistiem (Eduardam Dašķevičam un Marko Regžam), taču vārtus gūt neizdevās, toties dažas minūtes vēlāk otros vārtus guva Velsa un spēle līdz ar to bija izšķirta. Latvijas spēle? Atšķirībā no mača Horvātijā, karmīnsarkanie aktīvi gāja uz kontaktu, spēlēja diezgan asi, bet uzbrukumu veidošana lielākoties atkal bija gana bēdīga. Vismaz pamata apgalvot, ka "zaudējums nav taisnīgs rezultāts", šajā spēlē nebūtu sevišķa pamata. Labi, ka par šo rakstu ar divu dienu novēlošanos, nu jau emociju nekādu nav, bet joprojām jāatzīst, ka fanošana par Latvijas futbola izlasi ir sava veida mazoisms. Bet tāds liktenis. Neko neteikšu par savu viedokli, vai Dainimm Kazakevičam būtu jāprotas pateikt: "Turpiniet bez manis" vai arī nē. Jā, vēl jāpiebilst, ka fanu sektorā atmosfēra bija laba. Vienlaikus - man patīk, ka igauņu fanu sektoram ir pūtēji, tas man šķiet super stilīgi.


P.S. Milzīgs Paldies Raitim un Anitam par laipno manis uzņemšanu, izguldīšanu, padzirdīšanu un pabarošanu Tallinā! Pūpolam šoreiz Paldies neteikšu.