Āgenskalns
Eju es pa Āgenskalnu, paskatos - neviena apkārt nav. Tikai grāmata "Āgenskalns" bibliotēkā, kura arī, protams, atrodas Āgenskalnā. Kas tas tāds - Egils Venters - nezinu, bet kā pa pusei āgenskalnietis, pa pusei zasulaukietis, nevaru šādu grāmatu no bibliotēkas nepaņemt. It īpaši, ja uz grāmatas vāka ir skats no Kuldīgas ielas, turklāt vēl Zasulaukā, nevis Āgenskalnā. Grāmatas apjoms arī piesardzīgam lasītājam draudzīgs - aptuveni 70 lappuses, ja nu izrādās, ka nav baigā aršana, vismaz ātri būs cauri. Aptuveni tā arī izrādījās - grāmata man sevišķi nepatika, bet vismaz nebija ilgi ar to jācīnās.
"Āgenskalns" itin labi atbilst principam "nevērtē grāmatu pēc vāciņa" (kuru parasti gan pārkāpju, jo vāka dizains parasti itin labi liecina, ir vērts šo grāmatu lasīt vai nē) - uz tās vāka ir fotogrāfija ar jau piesaukto Kuldīgas ielu netālu no Zasulauka stacijas, absolūti reālistisks skats, ja neskaita viduvējā datografikā priekšā pieliktu koka sētu un uz tās - grāmatas nosaukumu. Šis noformējums man lika gaidīt no grāmatas sadzīvisku pastāstu par āgenskalniešu dzīvi, ar tādu mazpilsētas piesitienu, jo Āgenskalns savā būtībā (pirms hipsterizēšanās) ir tāds mierīgs nostūris, kurā laiks ir mazliet iesprūdis. Taču patiesībā grāmata absolūti tāda nav - Venters te izteikti sastiķē kopā reālistiskas sadzīves ainas ar mazliet biedējošu fantastiku, kurā ir vai nav ceļošana laikā, drūmu stāstu par mazliet atpalikušu čali, kuru draugi iesaista noziegumos, vairākus līķus, tai skaitā ar brutālām nāvēm, izvarošanu cietumā un tā tālāk. Jā, vēl tam visam pa vidu ir mīlasstāsts starp Dīnu (kurš ir līdzīgs aktierim, kā gan citādi) un Astrīdu, kurai ir ļoti lielas krūtis. Darbība risinās daļēji pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados (ap laiku, kad nomiris trīs gados trešais padomijas līderis), gan divtūkstošajos. Grāmatā bieži ir piesauktas vietas, kuras labi pazīstu, ja arī tās vairs tagad nav tādas kā tad, kad tapa "Āgenskalns" (piemēram, LuLū picērija Nometņu ielā), arī vēsturiskais fons ir gana labi man pazīstams (astoņdesmitajos gados Dīnam lielākās bailes ir tikt nosūtītam karot uz Afganistānu), taču "Āgenskalns" kopumā man neatvērās - es nespēju uztvert šīs grāmatas pasauli, saprast, kas tajā notiek pa īstam, kas tikai varoņu galvās, mikslis starp sadzīvisko un neiespējamo manā galvā nesakārtojās, un tā es nesapratu - ko autors ar šo grāmatu gribēja pateikt un kuram viņš to mēģināja pateikt, acīmredzami - ne man. Līdz ar to jāsaka - arī āgenskalnieši, manuprāt, itin labi var iztikt bez šīs grāmatas iepazīšanas.
P.S. Parakājos bloga arhīvos un konstatēju, ka pirms 14 gadiem izlasīju Ventera romānu Radio Luxembourg un par to biju pagalam kritiskās domās. Laika gaitā esmu kļuvis mazāk radikāls un vairs tik viegli kaut ko par sūdu nesaucu, bet nojaušu, ka Luksemburgas radio būs bijis kaut kas itin līdzīgs "Āgenskalnam" (kā nekā grāmatas izdodas ar viena gada starpību), uz priekšdienām man laikam vajadzētu izvairīties no šī autora, ja vien atkal nesanāks tā, ka viņa vārdu būšu piemirsis. Bet vismaz pārliecinājos, ka "es nesaprotu, kas te rakstīts" tipa grāmatas ir viņa pamata specializācija.
"Āgenskalns" itin labi atbilst principam "nevērtē grāmatu pēc vāciņa" (kuru parasti gan pārkāpju, jo vāka dizains parasti itin labi liecina, ir vērts šo grāmatu lasīt vai nē) - uz tās vāka ir fotogrāfija ar jau piesaukto Kuldīgas ielu netālu no Zasulauka stacijas, absolūti reālistisks skats, ja neskaita viduvējā datografikā priekšā pieliktu koka sētu un uz tās - grāmatas nosaukumu. Šis noformējums man lika gaidīt no grāmatas sadzīvisku pastāstu par āgenskalniešu dzīvi, ar tādu mazpilsētas piesitienu, jo Āgenskalns savā būtībā (pirms hipsterizēšanās) ir tāds mierīgs nostūris, kurā laiks ir mazliet iesprūdis. Taču patiesībā grāmata absolūti tāda nav - Venters te izteikti sastiķē kopā reālistiskas sadzīves ainas ar mazliet biedējošu fantastiku, kurā ir vai nav ceļošana laikā, drūmu stāstu par mazliet atpalikušu čali, kuru draugi iesaista noziegumos, vairākus līķus, tai skaitā ar brutālām nāvēm, izvarošanu cietumā un tā tālāk. Jā, vēl tam visam pa vidu ir mīlasstāsts starp Dīnu (kurš ir līdzīgs aktierim, kā gan citādi) un Astrīdu, kurai ir ļoti lielas krūtis. Darbība risinās daļēji pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados (ap laiku, kad nomiris trīs gados trešais padomijas līderis), gan divtūkstošajos. Grāmatā bieži ir piesauktas vietas, kuras labi pazīstu, ja arī tās vairs tagad nav tādas kā tad, kad tapa "Āgenskalns" (piemēram, LuLū picērija Nometņu ielā), arī vēsturiskais fons ir gana labi man pazīstams (astoņdesmitajos gados Dīnam lielākās bailes ir tikt nosūtītam karot uz Afganistānu), taču "Āgenskalns" kopumā man neatvērās - es nespēju uztvert šīs grāmatas pasauli, saprast, kas tajā notiek pa īstam, kas tikai varoņu galvās, mikslis starp sadzīvisko un neiespējamo manā galvā nesakārtojās, un tā es nesapratu - ko autors ar šo grāmatu gribēja pateikt un kuram viņš to mēģināja pateikt, acīmredzami - ne man. Līdz ar to jāsaka - arī āgenskalnieši, manuprāt, itin labi var iztikt bez šīs grāmatas iepazīšanas.
P.S. Parakājos bloga arhīvos un konstatēju, ka pirms 14 gadiem izlasīju Ventera romānu Radio Luxembourg un par to biju pagalam kritiskās domās. Laika gaitā esmu kļuvis mazāk radikāls un vairs tik viegli kaut ko par sūdu nesaucu, bet nojaušu, ka Luksemburgas radio būs bijis kaut kas itin līdzīgs "Āgenskalnam" (kā nekā grāmatas izdodas ar viena gada starpību), uz priekšdienām man laikam vajadzētu izvairīties no šī autora, ja vien atkal nesanāks tā, ka viņa vārdu būšu piemirsis. Bet vismaz pārliecinājos, ka "es nesaprotu, kas te rakstīts" tipa grāmatas ir viņa pamata specializācija.
2023-09-12
comments powered by Disqus