Svētceļojumā uz futbolu: pirmā daļa
Gadiem ilgi es domāju, domāju par ceļojumu uz Bilbao, līdz šī gada 19. janvārī beidzot sadūšojos un nopirku sev aviobiļeti maršrutā Rīga - Frankfurte - Bilbao - Frankfurte - Rīga. Vienkāršāk tas būtu bijis pērn, kad AirBaltic bija tiešais reiss uz basku zemi, bet kas nogulēts - nogulēts, un diez vai es esmu gatavs gaidīt nākamo reizi, kad AB ar vērienu izziņoto jaunu maršrutu vidū parādīsies Bilbao, bez mazākās skaņas slēdzot reisu uz kādu citu galamērķi. Jā, šī aviokompāniju mārketinga stratēģija man allaž ir patikusi - ja tev pērn bija 25 galamērķi, uz kuriem tu lidoji, un šogad tu pievieno 6 jaunus, tad diezgan iespējams, ka turpmāk tev būs reizi uz 22 pilsētām.
Ceļojuma apmērs nebija liels - tā kā braucu viens, gluži veselu mūžību ģimeni mājās neatstāšu - izbraukšana piektdienā, atlidošana otrdien vēlu vakarā. Lidoju ar Lufthansa, abos virzienos sanāca prāvs laiks Frankfurtē (it īpaši atceļā), ko biju paredzējis izmantot lietderīgi, proti, aizbraukt apskatīt vēl kādas jaunas Vācijas pilsētas. Bilbao bija viens obligātais plāna punkts - futbola komandas "Athletic" spēles apmeklējums, pārējo plānoju improvizēt. Un turpat Spānijā bija doma veikt izbraucienu uz Pamplonu, kas atrodas relatīvi netālu no Bilbao. Kāpēc tieši uz Pamplonu? Protams, ka Ernesta Hemingveja dēļ - šajā pilsētā daļēji risinās pirmais leģendārā rakstnieka romāns, kā arī viņš vairākas reizes tur bija viesojies. Labs iemesls, ne? Žēl tikai, ka ne manējais, jo mana argumentācija Pamplonas apmeklēšanai bija - šī pilsēta ir iekļauta galdaspēles "Ticket to Ride" Eiropas kartē, tātad - būs vēl viens ķeksītis "spaiņa sarakstā". Ja kas - Vācijas pilsētas mani arī interesēja tikai tādas, kas atrodamas "vilcieniņu" kartē - šajā gadījumā gan specifiskajā Vācijas, nevis Eiropas mēroga.
Visu šo pavasari mūsmājās norit nemitīga cīņa ar dažādām ligām un slimošanām, un arī es neesmu no šīs lietas bijis pasargāts, līdz ar to nebija nekāds brīnums, ka pāris dienas pirms izbraukšanas jutos visnotaļ draņķīgi (temperatūra līdz 39 grādiem), taču no ceļošanas tas mani, protams, neatrunāja, tik vien kā mazliet lika samazināt apgriezienus un neplānot vājprātīgu soļu skaitu katru dienu.
No mājām startēju piektdien vēlā rīta stundā vai agrā pusdienlaikā, ceļš sākotnēji mani veda uz Frankfurti, kur bija paredzamas gandrīz piecas stundas starp lidojumiem, un šo laiku biju paredzējis izmantot vizītei Maincā. Nokļūt tur, savukārt, palīdzēt vajadzēja vilcienam, kas no Frankfurtes lidostas tevi var aizvest uz visdažādākajām vietām Vācijā (un arī ārpus tās).
Mana līdzšinējā pazīšanās ar vilcieniem Vācijā aprobežojās ar vilcienu Frankfurtes lidosta - Frankfurte, līdz ar to biļetes iegāde braucienam uz Maincu man kļuva par piedzīvojumu, ar kādu nemaz nebiju rēķinājies. Pirmais Deutsche Bahn biļešu aparāts man pavēstīja, ka tajā tuvākajiem braucieniem uz Maincu biļetes nepārdod. Pārgāju pie reģionālo braucienu aparāta, tur izvēlēties galamērķi varēja, bet vajadzēja izvēlēties, caur kurieni es uz to Maincu došos, abi varianti man neizteica neko, bet cenas tiem bija atšķirīgas. Sapratu, ka neko nesaprotu. Personāla, pie kā vērsties, nebija, tālab izlēmu mēģināt pirkt biļeti internetā. Tas izrādījās relatīvi vienkārši, vienīgi uz epastu tev atnāk nevis biļete, bet rēķins, kamēr pati biļete pieejama tikai aplikācijā, un ne uzreiz man bija pārliecība, "DB Navigator" ir tas, ko man vajag.
Ar čakarēšanos ar biļetes iegādi vienu vilcieni es nokavēju, bet nākamais kavējās. Te vajadzētu pievienot novērojumu, ka gan manā turpceļa, gan atceļa dienā Vācijā vilcieni (ne tikai man vajadzīgie, bet arī citi) biežāk kavēja, nekā to nedarīja. Tai skaitā ICE ātrvilcieni, no kuriem to noteikti nebūtu gaidījis. Tas tikai apstiprina sajūtu, ka Vācija ir viena no tām Eiropas valstīm, kam pagātnes ir vairāk kā nākotnes. Ja vācieši nespēj pat kārtību nodrošināt, viss šķiet gaužām bēdīgi.
Rezultātā Maincā es nokļuvu tādā laikā, ka manā rīcībā pilsētā atlika divas stundas. Daudz tas nebija, bet vismaz kaut ko apskatīt vajadzēja varēt. Palaidu Golfu cerībā, ka tas mani aizvedīs kaut kur uz vecpilsētu, bet izrādījās, ka viens gals bija ūdenī, bet otrs - kaut kur nomalē. Peldēties Reinā pilsētas centrā diez vai ir atļauts, tālab sapratu, ka vispirms apskatīšu pilsētu un tad došos pēc golfa.
Neko daudz par Maincu es nezināju (un joprojām nezinu), kā jau jebkurā pilsētā, galvenie apskates objekti tur, šķiet, ir Tirgus laukums un Katedrāle, abus patiešām redzēju. Sākotnēji gan man neizdevās saprast, kur tieši tur bija vecpilsēta, bet pamazām izdevās atrast ēkas, kas izskatās būvētas senāk par divdesmitā gadsimta vidu (lai gan reāli zināt, protams, nevar, Vācijā tomēr ļoti liela daļa arhitektūras ir atjaunota no gruvešiem). Apskatījos arī uz Reinu un to, ka varbūt pat mans Golfa punkts būtu bijis sasniedzams, jo tas bija netālu no krasta un pilsētas centrā bija vairākas platformas, pa kurām varēja doties uz ūdens.
Tad devos pēc Golfa punkta, un tas izrādījās sakarīgāks par plānoto - proti, punkts bija tieši blakus Maincas futbola kluba stadionam. Tobrīd vēl izskatījās, ka 1. FSV Mainz 05 šīs sezonas beigās būs spiests no Bundeslīgas atvadīties, taču mana klātbūtne atstāja uz šo klubu pozitīvu iespaidu, un atlikušajās spēlēs Mainca savāca itin daudz punktu, un klubam izdevās izglābties. Maincas centrā daudzviet redzēju uzrakstus "Mainca nekad nepadodas", un tiešām nepadevās.
Ar to arī mana īsā vizīte Maincā beidzās, devos atpakaļ uz dzelzceļa staciju. Pa ceļam vēl ieskrēju pārtikas veikalā, lai nopirktu sev pusdienas. Stacijā ierados pāris minūtes pirms vilciena, DB aparāts atkal ar mani nedraudzējās, līdz ar to biļeti pirku, jau iekāpis vilcienā. Mazliet mani satrauca jautājums, vai var pirkt biļeti, jau esot vilcienā, bet izrādījās - var.
Lidostā viss gāja raiti, mazliet palasīju grāmatu, un tad jau varēja kāpt iekšā lidmašīnā un doties uz Bilbao. Par piedzīvojumiem tur - nākamreiz.