Kazhes pierakstu burtnīca

Ielidojis Bilbao, vispirms piedzīvoju vilšanos, ka visa Ziemeļ- un Centrāleiropa nupat redzējusi spilgtu Ziemeļblāzmu, kas man gājusi garām. Tā vienmēr ir - kaut ko tu redzi, kaut kas tev aiziet garām. Tā savulaik biju izcilā "Foo Fighters" koncertā, bet tajā pašā vakarā nevarēju būt, šķiet, pēdējā pilnvērtīgajā "Gata Ziemas un Karaliskās dekadences" koncertā Rīgā, un tā tālāk. Un tā šajā reizē mana izvēle bija viesoties basku zemē, un tas arī bija forši.

Bija jau ap vienpadsmitiem vakarā, un man vēl vajadzēja nokļūt noīrētajā istabiņā. Biju dzīvokļa saimnieku informējis, ka būšu vēlu, bet negribēju, protams, būt brutāli vēlu. Pozitīvi bija tas, ka Bilbao lidosta ir neliela, un ārā no tās varēja tikt ātri. Uz Bilbao centru no lidostas var tikt ar autobusu, biļeti var iegādāties pašā autobusā, tā arī darīju (fizisku biļeti gan neviens tev nedod, tas mani uz brīdi samulsināja). No centra līdz manai naktsmītnes vietai nebija tālu - trīs kilometri, bet šī bija situācija, kur prātīgāk šķita lietot sabiedrisko transportu, apzinoties, ka kādam būs mani jālaiž iekšā dzīvoklī un ka nav ļoti pieklājīgi likt cilvēkam gaidīt uz sevi ilgi, tālab braucu ar metro. Bilbao metro sistēmai savas slavas dziesmas vēl nodziedāšu, bet šis nav īstais brīdis tam pievērsties, vispirms man jātiek gultā.

No metro stacijas līdz dzīvoklim bija piecas minūtes ar kājām, turklāt viss - lejā no kalna, maksimāli vienkārši. Nonācu pie ēkas durvīm un nospiedu vajadzīgā dzīvokļa zvanu pogu. Vai kāds man atbildēja, es nesapratu, jo uz turpat blakus durvīs atradās bārs, pie kura trokšņoja daži desmiti vietējo jauniešu. Piezvanīju vēlreiz, it kā - nekādas reakcijas. Paraustīju durvis cerībā, ka kāds būs ar centrālo atslēgu mani ielaidis iekšā. Nekas nenotika. Pirms minūtēm divdesmit dzīvokļa saimnieks bija pie manis interesējies - kad būšu, atbildējis biju maksimāli precīzi, bet es neesmu tik augstās domās par spāņiem, lai būtu drošs, ka attiecīgajā situācijā šis vīrs nevarētu vienkārši kaut kur nozust un nelikties par mani ne zinis. Uzrakstīju vēlreiz viņam Airbnb, un pēc brīža saņēmu atbildi: "Wait two minutes." Pēc minūtēm piecām patiešām ieradās vīrs, kas man spāņu valodā kaut ko vaicāja. Šajā brīdī sapratu, ka līdzšinējā sarakstē ar viņu es biju rakstījis angliski, bet viņš spāniski un tikai mūsdienu tehnoloģiju brīnumi bija ļāvuši mums vienam otru saprast. Klātienē tas vairs tik labi nedarbojās, un izrādījās, ka šis vīrs angliski runāja precīzi necik. Toties spāniski viņš runāja ļoti daudz, un ceļā līdz dzīvoklim viņš paspēja man izstāstīt ļoti daudz ko, es ik pa brīdim vai nu teicu, ka nesaprotu, vai piekrītoši smaidīju, pamazām arī pārejot uz runāšanu latviešu valodā - jo kāda vairs starpība. Beidzot tikām iekšā dzīvoklī (ceļš šķita ilgs, jo tur bija vecā tipa lifts), tad vēl tur šo to noklausījos, cik sapratu, otrā istabā bija meitene vai nu no Ķīnas vai Taizemes, un, iespējams, mana vēlā zvanīšana pie durvīm būtu varējusi viņu uzmodināt.

Manai istabiņai izrādījās viens būtisks mīnuss, kas gan vairumam cilvēku droši vien vispār nebūtu problēma - nepietiekams gultas garums, ko īpaši sāpīgu darīja cietā mala. Vienguļama gulta garumā 180 centimetri, ar pārāk augstu malu, lai tai normāli varētu pārlikt kājas, galīgi nav optimāli apstākļi, lai es varētu labi izgulēties. Arī troksnis no ielas mazliet traucēja, tāpēc ieliku austiņas, ieslēdzu "Music for deep sleep" un centos gulēt. Gluži izcil tas neizdevās, bet vismaz kaut kādā mērā pagulēt man tomēr sanāca, un no rīta jutos ja ne perfekti svaigs, tad arī ne kā dauzīts ar paklāju klapējamo.


Pirmais plāna punkts no rīta bija palaist Golfu un skatīties, kurp tas mani aizvedīs. Cerības allaž ir, ka tas būs virziens, kurā es arī citādi būtu gribējis iet, bet šis nebija viens no tiem gadījumiem: viens no punktiem nebija pieejams, bet otrs - prom no pilsētas centra. Izvēlējos to, pie kura vajadzētu varēt tikt, un gāju. Patiesībā izrādījās pat itin noderīgs, jo šādā veidā es nonācu uz celiņa gar upi, kas izrādījās lieliski piemērots skriešanai (proti, pēc Bilbao standartiem nereāli līdzens). Pats punkts atradās diezgan mistiskā vietā - tas bija uz šauras taciņas vietā, kur nebija nekāda racionāla iemesla, kālab tājā čūkslājā kādam vajadzētu iet iekšā. Līdz ar to punktu varēja sasniegt diezgan viegli, un tad jau es varēju doties apskatīt, ko var piedāvāt Bilbao.

Man šai dienai bija vairāki plāna punkti (salikti kopā galvā vai nu tajā pašā rītā vai iepriekšējā vakarā):
1) izstaigāties pa Bilbao centru
2) apmeklēt Gugenheima muzeju (tam biļeti biju jau nopircis uz pulksten vieniem ar domu, lai nebūtu ielās dienas karstākajā daļā)
3) aizbraukt līdz kādai pludmalei un nopeldēties
4) vakarā - apmeklēt Athletic spēli

Komplektā ar pirmo plāna punktu vajadzēja kaut kur ieēst brokastis. Vispār ēšana ārzemēs vienatnē man ir mazliet problēma - bez kompānijas man ir grūti saņemties apmeklēt kafejnīcas, drīzāk prasās maksimāli vienkāršs variants - kaut ko paķert pārtikas bodē, maksimāli ātri ieēst un turpināt dienas plānus. Šoreiz tomēr kaut kā sevi piespiedu nobāzēties kafejnīcā un ieēst pilnvērtīgas brokastis. Par to, kas Bilbao kā pilsētā ir apskatāms, sevišķi nebiju interesējies, galvenokārt sekoju principam iet, kur acis rāda. Senākos laikos šādā situācijā es būtu vadījies pēc slēpņiem, bet šobrīd doma bija tāda, ka nav vērts iespringt - kamēr tu atrodies pilsētas centrālajā daļā, ievērojamākos objektus gan jau tev izdosies atrast. Un zināmā mērā tā arī bija (pēcāk izskatīju Internetā, ko pašā Bilbao ir vērts redzēt, vairāk vai mazāk visu biju apskatījis). Sevišķi centos nepārforsēt ar staigāšanu, jo vēl iepriekšējā pēcpusdienā lidostā biju "iepļāvis" vienu ibuprofēnu - proti, nu jau jutos gandrīz normāli, bet par veselu īsti saukties nevarēju. Neoficiāli biju sev noteicis dienas limitu - ne vairāk kā 40'000 soļu, kas šķita manai kondīcijai adekvāts daudzums. Līdz ar to nekur sevišķi neskrēju, staigāju pa pilsētu rāmā tempā, acis un prātu turēju vaļā.




Kad centrs šķita jau gana izstaigāts, iemetu vaicājumu telefonā - kas Bilbao apskatāms ārpus tā? Ieteica promenādi gar upi, kurp šķita prātīgi doties ar metro. Lūk, šis, savukārt, būs tas brīdis, kad uzslavēt Bilbao metro sistēmu. Ja esi iegādājies plastikāta karti (cena - trīs eiro), tad vari to uzpildīt ar kādu naudas summu, kuru pēcāk tērēsi izbraucienos. Viens šāds brauciens ar metro izmaksā aptuveni 50 centus - galīgi ne daudz, līdz ar to, itin pamatīgi vizinoties ar metro ne tikai šajā dienā, bet arī jau sava brauciena atceļā, neko daudz notērēt es nespēju. Metro tīkls ir gaužām vienkāršs - līnijas ir tikai trīs, un lielā daļā posmu tās pārklājas, nekāda baigā nomaldīšanās nedraud, un vairumā vajadzīgo vietu pilsētā nonākt var ļoti viegli (ja, protams, negadās tā, ka tevi Ikdienas Golfs aizsper uz kaut kādu stulbu nekurieni, tad vajadzētu izmantot arī autobusu sistēmu, bet tik tālu es Bilbao sabiedriskā transporta apguvē nepaspēju aiziet). Patiesībā neesmu drošs, ka es aizbraucu uz gluži to vietu, ko man bija ieteicis Internets, bet promenāde tur bija, un pa to es beigu beigās atgriezos pilsētas centrā, precīzāk - pie Gugenheima muzeja.



Gluži līdz vieniem, kad man bija mans noteiktais ieejas laiks Gugenheima muzejā, man tāpat nostaigāt neizdevās, uz pusstundiņu apmetos ēnā turpat netālu no muzeja ieejas palasīt grāmatu, un tad jau bija laiks muzeja apmeklējumam. Kļūstot vecākam, es arvien labprātāk iegriežos dažādos muzejos, bet lielākoties to apmeklējumi ir saistīti ar steigu, jo vai nu līdzi ir bērni, kuriem pacietības nav sevišķi daudz, vai arī esmu izrāvies uz neilgu laiciņu viens, bet tad, savukārt, ir jādodas atpakaļ pie bērniem. Līdz ar to šoreiz bija brīnišķīgi apstākļi - muzejā varēju pārvietoties pats savā tempā, ja pie kāda darba bija vēlme uzkavēties ilgāk, varēju to darīt, neraizējoties par to, ka kādam varbūt ir garlaicīgi.


Droši vien visvairāk Bilbao Gugenheima muzejs ir ievērojams sava ārējā veidola dēļ - ēka (vai ēku komplekss) skaitās esam viens no spilgtākajiem mūsdienu arhitektūras paraugiem, ja ne gluži Sidnejas Operas līmenī, tad vismaz uz to pusi. Tā iekšpusē tikām apskatāmi dažādi mūsdienu mākslas paraugi, īpašu lomu (vismaz tāda sajūta man radās) atvēlot popart. Tāpat itin daudz te pārstāvēti Spānijas mūsdienu (un nosacīti mūsdienu) mākslinieki. Nezinu, cik liela daļa ekspozīcijas ir pastāvīga un cik mainīga, bet no ar Latviju saistītajiem māksliniekiem manas vizītes laikā te bija sastopams tikai viens Marka Rotko darbs (nojaušu, ka Gustavs Klucis šim muzejam varētu būt par antīku; teorētiski te varētu būt nonācis kaut kas no Borisa Lurjē radītā, bet, šķiet - nav nonācis). Toties muzejā var apskatīt koku/krūmu, ko muzejam (kā mākslas darbu) dāvājusi Joko Ono (vai arī nav tieši dāvājusi, iespējams, tas ir iegādāts, kas to lai zina). Spriest par tēlotājmākslu un skulptūru man pagalam nepadodas, tālab to arī nemēģināšu, bet droši varu teikt, ka šo muzeju ir vērts apmeklēt, būs interesanti. Vēl no māksliniekiem, kuru darbi bija apskatāmi šajā laikā, man zināma ir Jajoi Kusama, par kuru (vai pareizāk - daļēji par kuru) pirms dažiem gadiem bija izrāde Valmieras Vasaras teātra festivālā Vijolīšu apsēstība. Mākslinieces vārds man no atmiņas bija pagaisis, bet, pirms doties telpā ar spīguļojošām bumbām (proti, stāvot rindā uz šo telpu), izlasījis, ka mākslinieces specializācija ilgu laiku bijuši punkti, sapratu - būs tā pati, un bija arī.





Izstaigājis muzeju, ķēros pie nākamā plāna punkta - došanās uz pludmali. Vispār jau uz vakaru solīja lietu, bet kas jādara - jādara, un biju noskaidrojis, ka ar metro iespējams aizbraukt līdz vairākām vietām, kur pludmale ir ne vairāk kā pāris kilometru attālumā. Izlēmu braukt līdz metro galastacijai, jo šķita, ka tur pludmale būs visforšākā, tomēr to man īstenot neizdevās. Proti, kamēr braucu diezgan pilnā vilcienā un ik pa brīdim pārvietojos stāvēt uz citu vietu, pamanījos kaut kur izsēt savu metro biļeti. Tas radīja jautājumu - ko es darīšu vietā, kur jākāpj ārā. Sāku par šo satraukties vairāk nekā būtu nepieciešams, līdz ar to no vilciena izkāpu pirmajā pieturā, kuras tuvumā bija solīta jūra, ar domu, ka šī bija lielāka stacija un te būtu cerības, ka būs arī kāds personāls, kuram izskaidrot manu ķibeli (kabatas un somu, protams, biju pārmeklējis jau reizes piecas, līdz ar to tiešām biju pārliecināts, ka biļetes man nav, un varu arī pačukstēt, ka šī nebija tā reize, kad nedēļu vēlāk visnegaidītākajā vietā biļete tomēr atradīsies). Izkāpu ārā, garām turniketam, protams, netiku, tālab pievērsu stacijas darbinieka uzmanību. Vienkāršā angļu valodā izskaidroju savu problēmu, viņš nopūtās, nopīkstināja savu čipkarti, un izlaida mani ārā no stacijas. Un tas bija viss? Un tā dēļ es stresoju? Nu, jā, gadās arī tā.


Pludmali varēja ieraudzīt jau ļoti drīz pēc izkāpšanas no vilciena, atlika gan tāds sīkums, kā to sasniegt, jo dzelzceļa stacijā atradās kalnā, kamēr Biskajas līcis prognozējami - lejā. Savas desmit minūtes pagāja, kamēr sapratu, kura tieši ieliņa mani aizvedīs līdz ūdenim. Atlantijas okeānā es iepriekš, protams, jau biju peldējies, bet konkrēti Biskajas līcī nē, jo arī Francijas Rietumu piekrastē būt man nav gadījies, līdz ar to man nebija variantu - vajadzēja nopeldēties. Jā, mazliet satrauca apstāklis, ka man bija jāatstāj krastā visas savas mantas nepieskatītas, bet mierināja apstāklis, ka cilvēku tuvākajā apkārtnē gandrīz nebija - tik vien kā viens vīrs, kas peldējās, un viņa ģimene. Tā kā biju nupat pēc slimošanas (iespējams, korektāk pat būtu teikt - vēl tās laikā), sevišķi ilgi ūdenī neuzkavējos, tad mazliet paskraidīju pa pludmali (jo dvieļa man līdzi, protams, nebija), tad ģērbos un devos atpakaļ uz dzelzceļa staciju. Precīzāk sakot, doma man bija pa ceļam uz vilcienu atrast vietu, kur ieturēt pusdienas (launagu?). Tas man ne gluži izdevās - vienā restorānā bija tuvu tam, lai es apsēstos pie galdiņa, bet beigās nesapratu, kur tieši man tas būtu jādara un rezultātā - aizgāju garām. Doma bija, ka atradīšu vietu, kur paēst, netālu no savas naktsmītnes (pirms vakarā gaidāmas futbola spēles tāpat vajadzēja iegriezties dzīvoklī, lai atstātu tur mugursomu). Tas gan beigās man neizdevās - visu laiku kaut kas mani pārliecināja, ka šī nebūs īstā vieta, lai ēstu, un viss rezultējās prastā vizītē pārtikas veikalā, kur nopirku maizi, sulu, cepumus un litru gazpačo pakā. Izdzēru gazpačo, piegrauzu klāt bageti un teicu sev - esmu paēdis (to, protams, darīju savā šaurajā istabiņā). Ļāvu mazliet palādēties mobilajam telefonam, un tad jau devos atkal uz pilsētu, šoreiz uz futbolu.

Par pieredzēto futbola spēlē uzrakstīju atsevišķi, šeit piepildīšu vienīgi to, ka pēc spēles uzreiz "izsitu" Golfa punktu un tas izrādījās virzienā uz manu dzīvokli, līdz ar to mājup devos ar kājām (atšķirībā no turpceļa, kur braucu ar metro kopā ar galvenokārt futbola faniem), un pa ceļam vēl vecpilsētā nopirku saldējumu ar vasabi garšu. Pirmajā brīdī saldējums ar vasabi garšu šķiet esam kaut kas dīvains, un es dīvainībām garām paiet nevaru, bet, tādu apēdis, varu teikt, ka esmu priecīgs, ka nu man šāda pieredze ir, bet diez vai to vēlēšos atkārtot. Sajūtu līmenī mazliet šķita, ka ēdu izsmēķus (lai gan patiesībā, protams, nezinu, kā tie garšo). Apēst varēja, bet šai dzīvei man vasabi saldējuma pietiks. Nonācu līdz savai istabiņai, ieliku austiņas, atkritu gultā un atslēdzos. Varbūt ne gluži uzreiz, bet tam nav nozīmes.


Rītu sāku ar minimālu skrējienu. Mana kondīcija joprojām neatbilda skriešanai, bet vismaz kārtības labad mazliet izskriet bija nepieciešams. Tad nu veicu sešus kilometrus jau iepriekšējā rītā iepazītajā virzienā. Pašsajūta ne tuvu nebija ideāla, tālab neskrēju vairāk, bet palikt pilnīgi uz nulles principi neļāva.


Šīs dienas galvenais uzdevums bija nonākt Pamplonā, un līdz galam izdomājis, kā es to paveikšu, es vēl nebiju. Idejiski man gribējās braukt ar vilcienu, taču tam atklājās kāds šķērslis - dzelzceļu tīkls Spānijas Ziemeļos ir stipri vien bēdīgs. Un, lai būtu interesantāk, Bilbao ir vairākas dzelzceļa stacijas, katra no kurām kaut kādas līnijas apkalpo, bet nebūt ne lielā skaitā. Tehniski man joprojām šķiet, ka šādu maršrutu ir iespējams izbraukt ar vilcienu, bet tas noteikti prasa būtiski vairāk laika, nekā būtu saprātīgi. Aizdevies uz Bilbao Abando dzelzceļa staciju, no kuras man šķita, ka vajadzētu tikt uz Miranda de Ebro, bet no tās - uz Pamplonu, taču no vilcienu saraksta neko nesapratu, izņemot to, ka vilcienu bija gaužām maz. Google Maps kā ātrāko veidu nokļūšanai Pamplonā piedāvāja kaut kādu BlaBlaCars (iepriekš šādu servisu redzējis nebiju). Izlēmu - ja jau rekomendē, jāpārbauda, kas tas ir. Kā atklājās, BlaBlaCars ir kopābraukšanas serviss, kas Eiropā šķiet esam visai populārs, un konkrēti no Bilbao uz Pamplonu šajā dienā braukt piedāvāja vairāk kā desmit dažādu šoferu, tai skaitā viens - pēc aptuveni stundas.


Sākotnēji gan šoferis nevēlējās apstiprināt manu pieteikumu, pareizāk - vienkārši to ignorēja. Tad nu uzrakstīju viņam personīgi jautājumu, vai ir kādas problēmas, bet pretī saņēmu atbildi, ka parasti viņš mašīnā nupat reģistrētus cilvēkus bez profila bildes un verifikācijas neņemot. Tad nu uz karstām pēdām legalizējos, un piecpadsmit minūtes vēlāk biju apstiprināts kā pasažieris. Kālab man bija svarīgi tikt tieši tajā auto - jo visi pārējie braucēji no Bilbao uz Pamplonu devās pēcpusdienā, bet es jau biju noskaņojies, ka gribu braukt tagad. Vēl man vajadzēja ar metro aizbraukt līdz norunātajai starta vietai, un jau visai drīz mans transports ieradās. Braucām mēs trijatā: šoferis Havjērs, kas ikdienā ir policists, aviācijas inženierijas studente Katia un es. Brauciens aizritēja visai ātri, dzīvās sarunās, kuru ietvaros gan pats izmantoju iespēju papļāpāt (ceļojot vienatnē, secināju, ka man pietrūkst iespējas pavēdināt muti), kā arī itin daudz ko uzzināju par vietējo dzīvi un paradumiem, kas citādi man kā tūristam nebūtu pieejams. Piemēram, Havjērs izstāstīja, ka viņš iespēju robežās izvairās no braukšanas uz Kataloniju, jo tur vietējie ar visiem vēlas runāt tikai katalāņu valodā, pat tad ja tu esi tūrists no Basku zemes, kurā viņiem ir pašiem sava valoda un ir pašsaprotami, ka viņi katalāņu valodu nepārvalda. Vienlaikus, lai arī baskiem pašu nacionālisms ir itin spēcīgs, par neatkarību vairums no viņiem nedomājot, jo baskiem ir daudz lielāka autonomija nekā katalāņiem, nodokļus viņi Madridei nemaksā un dzīvo labi, tālab ne pēc kādas neatkarības netiecas. Vienlaikus arī Spānijas Ziemeļos arvien asāk jūtot ar nepārdomātu imigrācijas politiku saistītas problēmas, un, atbilstoši Havjēra vārdiem, savā policista darbā viņam galvenokārt sanāk apcietināt marokāņus. No savas puses neko te nevaru vērtēt un komentēt, jo situāciju nepārzinu, tālab šo nevajag uzskatīt par NA politikas reklāmu no manas puses, tik vien kā atstāstu to, ko dzirdēju, un raksturojums bija tāds, ka lielākās pilsētās vakaros sievietēm uz ielas uzturēties esot nedroši (tikām lieliem bārdainiem tēvočiem kā man gan uztraukties nevajagot).

Pusotra stunda ceļā aizritēja gandrīz nemanāmi, un biju jau klāt Pamplonā, kur vēl bija pārāk agrs, lai dotos uz manu rezervēto numuriņu, kas šajā reizē, kā šķita, atradās viesnīcā. Sāku es ar došanos uz Pamplonas dzelzceļa staciju, lai varētu legāli atzīmēties "Ticket to Ride" pilsētu sarakstā. Patiesībā man pat bija doma, ka varētu līdz kādai tuvākajai pilsētai no Pamplonas ar vilcienu aizbraukt, un pat iestājos rindā uz biļešu kasi, bet pārdomāju, ka tāpat vien bezmērķīgi kaut kur braukt man šajā brīdī tomēr nebija noskaņojuma un ka varbūt varēšu ar vilcienu no Pamplonas nākamajā dienā doties virzienā atpakaļ uz Bilbao (iespējams, ne visu ceļu, bet vismaz kādu tā daļu). Jā, starp citu, Pamplonu sauc arī par Irunju (basku valodā) un vismaz Ilze, kas ar kājām veica Jēkaba ceļa posmu starp Pamplonu un Bilbao, to sauca tikai šādi.


Pamplonā izstaigāju kādreizējo citadeli - proti, nocietinājumus, kuru teritorijā pat ir saglabājušās dažas ēkas, kuras ir iespējams apmeklēt, taču man mazliet nepaveicās, ka tieši tajā laikā tām sākās ilgais pusdienu pārtraukums, līdz ar to skatīties varēju tikai uz ēkām no ārpuses, tad devos uz vecpilsētu. Kopējais iespaids bija tāds, ka Pamplona ir simpātiska, bet vienlaikus - ne gluži tāda pilsēta, uz kuru es būtu mērķtiecīgi devies, ja vien ne Vilcieniņu karte. Pamplonas vecpilsētā iegriezos kādā kafūzī, lai ieēstu kaut ko līdzīgu pusdienām un iedzertu kaut ko līdzīgu alum (karstas dienas vidū veldzējošs lāgerītis ir tieši laikā), bet kā jau vienatnē - ilgstoši ēstuvē neuzkavējos.


Vislabāk zināma Pamplona ir ar aktivitāti, kura nepavisam neatbilst manām interesēm - ar tradicionālo vēršu skrējienu, kas notiek jūlija sākumā. Pamplona, protams, nav vienīgā pilsēta Spānijā, kur tāds notiek, bet noteikti populārākā. Nojaušu, ka tajā sezonā atrast naktsmītni šajā pilsētā varētu būt daudz sarežģītāk nekā maijā. Kaut kāds pasākums vēršu cīņu arēnā gan notika arī tajā dienā, kad Pamplonā viesojos es un man kaut kā pašsaprotami šķita, ka noteikti tā ir vēršu cīņa (jo - kas gan cits), taču Internets vēstīja, ka vēršu cīņas nav kā futbols, kas rit cauru gadu, līdz ar to tas droši vien būs bijis kāds mazāk asiņains pasākums. Prognozējami, kā jau tāds lielpilsētas sniegpārsliņš, kas pat kārtīgu gaļu neēd, es galīgi neesmu vēršu cīņu atbalstītājs, bet vienlaikus apzinos, ka procentuāli no visa tā, ko nodara lopkopības industrija, šī nav tā lielākā problēma. Lai vai kā, kāds vīrs, kuru gan neviens par sniegpārsliņu nesauca, ir īpaši ievērojams kā Pamplonas popularizētājs - tas ir Ernests Hemingvejs, kura pirmais romāns risinās šajā pilsētā, kurš te daudzivet viesojies, aicinājis turp arī savus draugus un nav brīnums, ka pie vēršu cīņu arēnas Hemingvejam ir piemineklis.



Vēl Pamplonā ir vairāki citi nocietinājumi, izņemot jau piesaukto Citadeli, milzīgs centrālais laukums, dažādas baznīcas, parki - viss, kā pieklājas. Salīdzinoši ar Bilbao šī pilsēta nav tik ļoti pārņemta ar futbolu - vietējās komandas karogi pie katras mājas nav novērojami, tomēr cilvēkus futbola atribūtikā ielās redzi ļoti daudz. Sākotnēji man šķita, ka iemesls tam varētu būt vakarā gaidāmā Osasuna dublieru spēle, bet visticamāk liela daļa cilvēku "Osasuna" kreklos staigā katru dienu (lai gan pretinieku fani arī pilsētā bija novērojami, līdz ar to daļa no manis redzētajiem cilvēkiem droši vien vakarā tomēr plānoja doties uz futbolu). Jā, tā bija absolūta nejaušība, ka iepriekšējā vakarā es biju bijis uz "Osasuna" spēli Bilbao, bet nākamajā rītā ierados šīs komandas mājas pilsētā. Aizdevos arī līdz tās stadionam, būtu pat apsvēris domu nopirkt kādu kluba suvenīru, bet bodi stadiona ēkā nemanīju.





Mana naktsmītnes vieta atradās pāris kilometru attālumā no centra, kas ļāva tai būt patīkami lētai (manuprāt, zem piecdesmit eiro par nakti), vienlaikus esot daudz civilizētākai nekā istabiņa ar nepietiekama garuma gultu Bilbao - viss tīrs, viss balts, ēka šķita visnotaļ jauna, tikai uz vakarpusi, kad tur atgriezos no otrās pastaigas, baterijas jau strauji tuvojās nullei (ne telefonam, bet man pašam), un šķita - varētu šī vieta būt bijusi arī centrālāka. Vakariņām atkal paiku sapirkos tuvējā pārtikas bodē, un patiesībā jau itin agri - starp astoņiem un deviņiem - dienu finišēju.

Plāni nākamajai dienai man radās šīs dienas laikā, it īpaši pateicoties Ilzei, kura ierosināja, ka es varētu iziet pavisam nelielu Camino de Santiago posmu, šim nolūkam gan man vajadzēja nokļūt vispirms Sansebastjānā, bet tad ar vilcienu mazpilsētā ar nosaukumu Deba. Pirmajam posmam sarunāju atkal BlaBlaCar, turklāt ar agru izbraukušanu - jau astoņos no rīta, un vēl pusstundas gājiena attālumā no manas naktsmītnes, kas arī kļuva par faktoru, kālab izvēlējos agri doties pie miera. Un līdz ar manu aizmigšanu Pamplonā arī beidzas šī apraksta otrā daļa - priekšā gara diena pastaigā gar jūru (aprakstā, nevis rakstīšanas brīdī).