Kazhes pierakstu burtnīca

No rīta es labprāt būtu aizgājis pēc Ikdienas golfa punkta, bet man nebija pārliecības, ka gribu celties tik agri, lai pusastoņos būtu jau atgriezies no Golfa, kas varētu būt bijis trīs kilometrus man nederīgā virzienā. Īsi sakot - mīkstais, nesadūšojos, un bija jau vēl gaidāmas citas iespējas šīs dienas laikā. Vēlāk gan izrādījās, ka ņemt punktu Pamplonā būtu bijusi gudra izvēle, jo Bilbao tas nebūt nebija patīkami, bet par to - pareizajā vietā un laikā.

No rīta ātri uzēdu kaut kādas atliekas no saviem pārtikas krājumiem, un čāpoju cauri pilsētas centram uz kaut kādu priekšpilsētu, kur bija gaidāma mana BlaBla šofere. Pa ceļam man bija vēl viens atbildīgs uzdevums - atrast pareizu pastkasti, kurā ievietot iepriekšējā vakarā sarakstītās pastkartes. Sarežģītais šajā situācijā bija tas, ka biju nopircis nevis standarta markas, bet kaut kādas dīvainās, ko tirgo suvenīru bodēs, kas nozīmē, ka jāizmanto nevis valsts pasta pakalpojumi, bet īpašās pastkartes, kas atrodamas tieši šajos veikaliņos, savukārt septiņos trīsdesmit no rīta tādi veikali parasti nav vaļā. Taču man paveicās - vienam no suvenīru veikaliem Pamplonas vecpilsētā durvis bija daļēji vaļā - tā saimnieks kaut ko tur rosījās, tad nu es viņam parādīju savas pastkartes un pavaicāju, vai varu no viņām atbrīvoties viņa veikalā. Atbilde bija pozitīva. Tiesa, sevišķas uzticības šādiem nestandarta servisiem man nav, līdz ar to mazliet satraucos - pienāks šīs pastkartes vai nē. Kad rakstu šo tekstu, tās ir jau pienākušās, līdz ar to satraukums bija nevienā, viss kārtībā.


Tikšanās vietā ierados kā pirmais, kādu brīdi mēģināju pārliecināties, vai tā vispār ir pareizā vieta, bet kad mani uzrunāja kāda meitene ar koferi, sapratu - gan jau viss kārtībā. Tiesa, meitene angliski nerunāja, bet "BlaBlaCar" varēju saprast arī spāniskā tekstā. Pēc brīža parādījās arī automašīnas īpašniece, kura gan angliski runāja, taču tā kā izrādījās, ka būs vēl viena pasažiere, kura arī runāja tikai spāņu valodā, šis brauciens man sevišķi izglītojošs nepadevās - ja nu vienīgi ik pa brīdim uztvēru kādu vārdu jauno sieviešu sarunā un varēju mēģināt uzminēt, kāds ir kopējais konteksts. Atšķirībā no iepriekšējās dienas šofera, kas godprātīgi maksāja visus šosejas nodokļus, šoreiz brauciens bija "pa lēto", man ne gluži skaidrā veidā apbraucot to punktu, kurā bija jāmaksā, lai arī reāli gandrīz visu ceļu atradāmies uz šosejas (apskatot Google maps, tur variantam bez ceļa nodevas maksāšanas piemet klāt 70 kilometrus un stundu laika). Sansebastianā mani izlaida netālu no Universitātes (vizuāli es drīzāk spriestu, ka auto vadītāja tur varētu strādāt, nevis mācīties - bet kas to lai zina), un tad jau paša spēkiem devos virzienā uz dzelzceļa staciju, kur cerēju atrast man vajadzīgā virzienā ejošu vilcienu.

Sansebastiana ir pilsēta pie pludmales ar lielisku skatu uz Santa Clara salu, kas uz pusēm sadala Donostijas līci. No pašas pilsētas, izņemot līci, neko daudz apskatīt man nesanāca - nebija manā rīcībā tik daudz laika, lai es varētu sevišķi aizrauties ar šīs pilsētas tūrismu, vieglā riksītī veicu divus kilometrus no universitātes līdz dzelzceļa stacijai, tur uzzināju, ka tuvākais vilciens Bilbao virzienā (ar tādu man bija jābrauc) būs pēc piecpadsmit minūtēm, tāpēc vēl aši noskrēju gar netālu esošo katedrāli, ko pirms tam biju ievērojis vien ar sānu redzi, ātri ieskrēju stacijas tualetē (no rīta izdzertais litrs gazpačo lika par sevi manīt), un minūti pirms tā atiešanas jau sēdēju vilcienā.



Bilbao un Sansebastianu vilciena līnija patiešām savieno. Tas noteikti nav ātrākais dzelzceļš pasaulē - ceļa veikšanai tam nepieciešams virs divarpus stundām, lai veiktu aptuveni 100 kilometrus. Nav varbūt gluži leģendārā Rīga - Ērgļi vilciena ātrums, bet tuvu tam. Šo lēnumu veicina tas, ka maršrutā ir daudz pieturvietu, ļoti daudz pieturvietu. Un tas, savukārt, ir pluss tādiem cilvēkiem, kas vēlas iziet nelielu pārgājienu gar jūras krastu, jo ir daudz variantu, kur kāpt no vilciena ārā un kur - atkal tajā iekšā.



Ilzes (un patiesībā ne tikai Ilzes, bet arī Baibas un arī Veideru ģimenes - šķiet, ka šī piekraste tuva daudziem, un es viņus tagad saprotu) ieteikums bija braukt līdz vietai ar nosaukumu Zumaia un no tās iet līdz vietai ar nosaukumu Deba - atbilstoši Camino de Santiago Ziemeļu maršruta ceļvediem tiem vajadzētu būt 13 kilometriem. Ievērojot manu neseno slimošanu (par ko es atgādinu atkal un atkal, jo mani pašu tobrīd tā satrauca), tas šķita saprātīgs ceļa apjoms, īpaši, ja zini, ka tur būs daudz iešanas pa taku augšā-lejā. Līdzi man, protams, bija visas manas mantas ceļojumam piecām dienām, kas nozīmē, ka gluži bez nešļavas es nebiju, bet arī diži nokrāvies ne - viena neliela mugursoma, un pat tā ne līdz ūkai piebāzta. Svarīgākais, protams, ir neaizmirst par ūdeni, un tas man līdzi bija. Nekādas citas uzturvielas līdzi paņēmis nebiju - ne gluži apzināti, bet arī ne nejauši. Pieņemu, ka šādu distanci gan jau varu noiet uz iekšējām rezervēm.

Līdz Sumajai (pieņemot, ka tas ir pareizais veids, kā šo nosaukumu atveidot latviešu valodā) bija jābrauc vien četrdesmit minūtes, un tad tas varēja sākties! Brauciena laikā uzliku telefonā Camino de Santiago aplikāciju, lai ar garantiju nenomaldītos (ha ha ha, nē!), jo pārliecības par to, cik skaidras būs maršruta norādes, man nebija. Jau pašā ciematā šī aplikācija uzreiz man noderēja, jo tā ietvaros Camino ceļš marķēts nebija. Taču, tikko esi no ciemata ārā, tā sākās klintis un skati. Cik saprotu, šajā apvidū Camino de Santiago tev piedāvā divus variantus iešanai - tuvāk okeānam (kas ir grūtāk), un vairāk pa ceļiem (kas ir garlaicīgāk). Protams, ka Ilzes ieteikums bija sekot pirmajam variantam, un tas attaisnojās ik uz soļa. Šī bija kārtējā reize, kad pārliecinājos - man nav nepieciešamības doties uz citiem kontinentiem, lai izbaudītu grandiozu dabu - tepat Eiropā vēl ir tik daudz visa kā neredzēta un iespaidīga. Protams, es labprāt būtu pa šo ceļu gājis būtiski ilgāk, bet dzīves prioritātes ir tādas, kādas tā ir - un vismaz pagaidām, kamēr bērni ir mazi, tāds viendiennieks ir reālākais, uz ko varu pretendēt. Bet arī tam nav ne vainas! Zaļi pauguri, kam apakšā ir klintis, zils okeāns, silts (bet ne neizturami karsts) un saulains laiks - vai maz ko vairāk var no dzīves prasīt? Īpaši jauki ir, ka laiku pa laikam tu sastopi kādu avotiņu, kur papildināt savus ūdens krājumus, un tad vari iet tālāk.






Pie aptuveni piecu kilometru atzīmes no starta bija iespēja aiziet kādu līkumiņu līdz skatu laukumiņam, ko es, protams, izmantoju. Skats, protams, atkal jau bija lielisks, bet pēc atgriešanās uz pamattakas, mani uzrunāja kāds sirms vīrs, lai apvaicātos, kurp es eju. Jā, vērts piebilst, ka gluži viens tu Camino de Santiago neiesi, bet patiesībā cilvēku daudzums nebūt nebija pārāk liels - itin daudz laika es gāju pilnīgā vientulībā. Bet te bija šis vīrs, kas apvaicājās, no kurienes esmu un kurp eju. Jutos mazliet neērti, ka Camino biju, kā teikt, caurskrejot. Žils tikām (ja pareizi sapratu "Gilles" - kā Vilnēvs vecākais, nevis kā "Jules" kā Verns) pārgājienā bija jau trīs mēnešus - startējis no Limožas Francijas vidienē, viņš pārgājienu veica nopietnā veidā. Domājams, kad tu esi gājis jau trīs mēnešus, tu noteikti labprāt izmanto iespēju ar kādu aprunāties. Savukārt, ja tu esi es, tu vienkārši parasti izmanto iespēju aprunāties. Un iespēju aprunāties es nudien izmantoju pēc pilnas programmas. Ir pats visu ko izstāstīju, ir Žilā ieklausījos. Par Baltijas valstīm viņš izrādījās visnotaļ informēts, tiesa, aizmirsu viņam apvaicāties, vai viņš ļoti pārdzīvo, ka iepriekšējā vakarā Latvija bija uzveikusi Franciju ledushokejā. Tā mēs pļāpājām, pļāpājām, līdz kādā brīdi sasniedzām krustceles, kurās nebija skaidrs - kur tieši mums jāiet. Ieskatījāmies telefonos (arī viņam bija aplikācija) un secinājām - pareizākais virziens būtu atpakaļ. Aizgājām līdz līdz lielajam ceļam, un tur šķīrāmies - es gāju līkumu atpakaļ uz piejūras ceļu, kamēr Žils pievienojās bariņam citu francūžu (šajā posmā, šķita, ka lielākā daļa Camino gājēju bija tieši no Francijas), lai dotos pa taisnāko ceļu. Diezgan stulbi sanāca, ka man bija izdevies maršrutā, kas iet nosacīti pa taisni, iziet dažu kilometru cilpu, bet - vismaz labi aprunājos, un nebija jau arī tā, ka es kaut kur pārmērīgi kavētu.



Vienīgais, par ko man bija mazliet škrobe, ka mūsu līkumošanas dēļ Žils palaida garām dienas skaistāko posmu - visiespaidīgākās klintis, kas bija aptuveni maršruta vidū. Tieši ar tām draugi mani bija pārliecinājuši, ka tas būs pareizākais veids, kā man pavadīt šo dienu. Bija skaisti, iespaidīgi un ļoti baudāmi - tiešām lielisks veids, kā manā urbānajā izbraucienā iekļaut arī mieru un dabas varenību. Solīto trīsdpadsmit kilometru vietā nogāju astoņpadsmit ar pusi, šajā posmā sanāca 867 metru kāpums, proti, diezgan solīda pastaiga aptuveni četru stundu garumā, kuras rezultātā Debā ienācu ar gandarījuma sajūtu.

Kas ir svarīgi, kad ir gandarījums un mazliet nogurums? Protams, ieēst pusdienas. Lielākā pilsētā es šādi rīkojies nebūtu, bet Debā kafejnīca pilsētas galvenajā laukumā šķita itin saprātīga izvēle. Pasūtināju pusdienu piedāvājumu ar tekstu, ka nevēlos neko izvēlēties - dodiet man kaut ko tādu, kur nav gaļas (zivs var būt) un alu. Šādai pieejai, manuprāt, nebija ne vainas - dabūju salātus ar tunci pirmajā un zivi ar piedevām otrajā, bet galvenais - glāze auksta alus. Pie citiem galdiņiem, protams, arī sēdēja dažādi Camino gājēji, gan jau ka visi - daudz nopietnāki par mani, bet - katram savs. Es savas pozitīvās emocijas no šī pasākuma biju guvis, un ceru, ka reiz pienāks laiks, kad varēšu šajā vietā atgriezties jau ne vienatnē, un arī uz būtiski ilgāku laiku.

Šoreiz tikām man vēl pirms vilciena atlika brīdis ātrai peldei, un tad gan straujā solī steidzu uz staciju. Vilcieni no Debas uz Bilbao iet reizi stundā, labākajās manas plānošanas tradīcijās, stacijā biju pāris minūtes pirms tā atiešanas, un pilnā gatavībā atgriezties Bilbao. Brauciens, protams, bija ilgāks, nekā varētu gaidīt, zinot priekšā esošo kilometrāžu, bet laiks ar e-grāmatu rokās aizritēja gana strauji, lai man nebūtu pamata žēloties par garlaicību.

Atgriezies Bilbao, es pirmām kārtām nedevos vis uz savu naktsmītnes vietu, bet gan sekoju vēl vienam draugu ieteikumam - apskatīt kolorīto Biskajas (Vizcaya) tiltu vienā no Bilbao priekšpilsētām. Šis 1893. gadā būvētais tilts ir pasaulē vecākais tilts, kas cilvēkus pārvadā trosēs iekārtā prāmī (ja tā to var saukt), 2006. gadā tas iekļauts UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Iespaidīgākais veids, kā šo tiltu aplūkot, cik saprotu, ir uzbraukt ar liftu 61 metra augstumā, bet šo pakalpojumu es neizmantoju, toties izmantoju iespēju šķērsot šo tiltu kā pasažieris. Jāatzīst, no vagoniņa kabīnes skats nav sevišķi iespaidīgs, bet sajūtas, šķērsojot upi šādā veidā, ir gana dīvainas. Tāpat var uzslavēt šo servisu, kas Bilbao pilda sabiedriskā transporta funkcijas, un izbrauciens maksā 55 centus, ļoti demokrātiska cena, manuprāt. Tiesa, ap šo laiku sāka līt lietus (kurš Bilbao bija, šķiet, arī visu turpmāko nedēļu), līdz ar to, pārbraucis otrā krastā, steidzu uz tuvāko metro staciju, un tad gan braucu savas jaunās naktsmītnes virzienā. Tajā ierados jau pamatīgi salijis un bez perspektīvām, ka paspēšu drēbes izžāvēt (jo lidmašīna uz Frankfurti bija pēc mazāk kā 12 stundām) un ar ne pārāk iepriecinošu apziņu, ka man vēl būs jādodas pēc Ikdienas golfa punkta. Jā, šajā brīdī varēju nožēlot, ka tomēr nebiju piecēlies no rīta agrāk un aizgājis pēc punkta siltajā un saulainajā Pamplonā. Bet - kas nav izdarīts, tas nav izdarīts.


Pati naktsmītne bija ļoti interesanta - dažādus bezkontakta variantus esmu jau pieredzējis, bet variantu, kad istabas durvju atvēršanai tev telefonā jānospiež poga "atvērt durvis", vēl nebiju redzējis. Jautājums - ko darīt, ja tavs telefons ir izlādējies, jo nekāda personāla uz vietas nav. Tāpat nojaušu, ka gadījumā, ja pazūd elektrība, arī varētu būt problēmas. Manā gadījumā gan viss bija kārtībā, ja neskaita lietu un Golfu. To biju palaidis vēl no metro cerībā, ka dabūšu kaut kur viesnīcas tuvumā, bet - ka tik ne tā, kaut kur uz sāniem, teju trīs kilometri no viesnīcas. Biju jau, pirmkārt, pietiekami izstaigājies un otrkārt totāli slapjš, lai neapsvērtu variantu visu šo gabalu iet ar kājām, bet arī metro te neko izcilu nesolīja - tuvāk kā kilometra attālumā no punkta tikt nevarēja. Tomēr labāk tā, nekā nekā, tālab braucu vien ar metro. Šoreiz uzvilku lietus jaku (kura gan tādu daudzumu slapjuma, kas nāca no gaisa, izturēt reāli nevarēja), un - aidā. Labi, patiesībā ne uzreiz aidā - kādu brīdi vēl pamētājos istabā, cīnīdamies ar jautājumu, vai man patiešām to vajag, bet beigās, protams, sadūšojos un aizbraucu. Bija ļoti slapji, es pat teiktu - līdz šim vismazāk patīkamais Golfa punkts, kādu esmu ņēmis. Labi vēl, ka vismaz paspēju atpakaļ pirms pulksten deviņiem, kad darbu beidza blakus viesnīcai atrodamais pārtikas veikals (jo ārpus mājas ēst man šādā laikā nebija ne mazākā noskaņojuma). Gulēt gāju savlaicīgi, jo lidmašīna no rīta man bija ļoti agri.

Kas tev ir - celties agri no rīta? Šajā reizē man bija jāceļas daudz agrāk, nekā tas būtu šķitis saprātīgi - proti, desmit minūtes pāri četriem. Kālab tik agri? Lidmašīna man bija 6:45, bet vajadzēja jau vēl nokļūt lidostā. Pirmais autobuss no Bilbao centra uz lidostu izbrauca 5:00, bet līdz autobusam - trīs kilometri ar kājām. Interesanti, ka Google maps šajā situācijā man autobusu vispār nepiedāvāja, jo uzskatīja, ka variantā, kad tu izmanto sabiedrisko transportu, noiet ar kājām trīs kilometrus tu fiziski neesi spējīgs (nekas, ka Google zina visu par tavu pārvietošanos un teorētiski tai vajadzētu būt informētai arī par tavu fizisko sagatavotību). Vēlākās stundās, kad kursē metro, šis autobuss bija atzīstams par labāko veidu nokļūšanai lidostā, bet agrā rītā - nekādā gadījumā, tā vietā iepriekšējā vakarā jau biju saņēmis ieteikumu uz lidostu doties vēlu vakarā un nakšņot tur. Ha ha ha, nē. Lai nu ko, bet kombinēt dažādus risinājumus es māku, un arī šajā situācijā šo prasmi liku lietā. Turklāt es, protams, nebūt nebiju vienīgais, kas ar kājām mēroja ceļu līdz autobusam. Vienīgais, par ko man bija mazliet škrobe - es būtu varējis vēl kādas desmit minūtes ilgāk nogulēt, jo straujā solī autobusa pieturu sasniedzu mazāk kā 25 minūtēs, rezultātā vēl 20 minūtes gaidīju tā atbraukšanu. Bet vismaz autobuss patiešām ieradās, lidostā biju laicīgi (tā kā Bilbao lidosta ir pavisam neliela, nekāda diža stresa par potenciālu aizķeršanos drošības pārbaudēs man nebija).

Tā nu es nonācu atkal Frankfurtes lidostā. No turienes man bija plāns kaut kur aizbraukt ar vilcienu, bet līdz galam nebiju vēl izdomājis - kur tieši. Varianti bija vairāki: Darmštate, Vircburga, Manheima, Koblenca un Štutgarte. Katram no tiem - savi plusi un savi mīnusi (galvenokārt saistīti ar ceļā pavadāmo laiku un biļešu cenām), beigās izlēmu - lai būtu Štutgarte. Kā nekā tā ir lielākā no Vācijas pilsētām, kurās iepriekš neesmu bijis (iedzīvotāju skaita ziņā Vācijā tā ir sestajā vietā), turklāt vēl Bādenes-Virtembergas federālās zemes galvaspilsēta. Uz turieni gan ir zināms gabals, bet bija iespēja pirmo reizi dzīvē izbraukt ar ICE ātrvilcienu. Tiesa, gan šajā posmā nekādu superātrumu šis vilciens neuzrādīja un salīdzinoši ar Japānas Shinkansen tāds bānītis vien tas bija, kas cenas/kvalitātes attiecību nedarīja izcilu (65 eiro par nepilniem 200 kilometriem). Bet vismaz ķeksītim varu teikt - esmu tagad ar ICE izbraucis, un Vācijas "Ticket to Ride" vilcieniņu kartē divnieka posms Frankfurte-Štutgarte man tagad ir veikts.


Jau ceļā uz Štutgarti izdomāju, kā braukšu atpakaļ. Ja jau vienā virzienā esmu patērējies, tad otram izmantošu lētāku variantu - atkal jau BlaBlaCar, sarunāju sev transportu dažas stundas vēlāk. Rezultātā Štutgartē manā rīcībā bija trīs stundas, bet īpaši uz kaut ko lielāku arī nebiju tēmējis.

Ieradies Štutgartē, vispirms palaidu Golfu un tas, protams, mani aizveda uz kaut kādu diezgan izteiktu nekurieni - augšā kalnā, iekšā suburbijā. Vērtīgākais, ko šajā pastaigas daļā redzēju, bija Štutgartes ķīniešu dārzs, par kuru augstāk novērtētais raksturojums portālā Tripadvisor vēsta: "dissapointingly small". Protams, ja neesi uz to devies mērķtiecīgi, pārdzīvojums nav tik liels, un vienlaikus pakāpšanās kalnā bija gana interesanta, līdz ar to man nekādu sevišķu sūdzību par Golfu šajā ziņā nebija.




Pēc tam gāju staigāt pa Štutgartes centru. Štutgarte vislabāk ir zināma kā vācu autobūves galvaspilsēta, bet automašīnu jautājumā es gaīgi neesmu kārtīgs vecis - man par tām ir dziļi violets. Līdz ar to ne Mercedes-Benz muzejs, ne Porsche muzejs mani neinteresēja ne mazākajā mērā, tā vietā vienkārši devos paklīst pa vecpilsētu (cik nu tāda tur vispār ir). Vēl man bija uzdevums iegādāties dažas pastkartes, bet ar to gāja grūti, jo izrādījās, ka Štutgartē suvenīru veikalu ir maz un tajos, kuri tur ir, dabonamas vienīgi krievu tūristiem piemērotas pastkartes - ar milzīgiem uzrakstiem vai nu zeltītiem burtiem vai izmantojot Wordart radošos risinājumus. Beigu beigās tomēr vienu bodīti ar pāris gaumīgiem variantiem atradu, un, pastkartes pērkot, šo savu pieredzi izstāstīju arī pārdevējam. Ko vēl? Pastaigāju šur un tur, iegāju kādā Edekā, nopirku poke bļodu ar tofu, parciņā uzēdu, nopirku Marinai puķu Lego, un tad jau varēju doties virzienā uz BlaBlaCar.



Kā jau allaž auto atradās kaut kur pilsētas nomalē. Šoreiz mana kompānija bija sekojoša: šoferis bija Vācijā jau ilgstoši dzīvojošs indietis, kurš bija noīrējis septiņvietīgu auto, lai Frankfurtes lidostā sagaidītu savus radus un pie reizes paņēma pāris pasažierus, lai samazinātu brauciena tēriņus, bet otrs pasažieris bija uz Prāgu dzīvot pārcēlies ungārs, kurš ne parāk labi izteicās par orbanistānas vadību (varēju viņam tikai piekrist). Ungārs gan lielāko daļu brauciena laika klausījās mūziku austiņās, līdz ar to ar šoferi (vārda Amish) pļāpāju es. Uzzināju itin daudz ko par viņa dzīvi Vācijā, par to, ka indietim ir bezjēdzīgi mēģināt kādu izmitināt pie sevis caur Couchsurfing, kamēr Airbnb gadījumā ar šo problēmu nav, tāpat neskaitāmas reizes dzirdēju viņa sūdzības par citiem satiksmes dalībniekiem (raksturojot viņus parasti ar vārdu "nasty"), plus vēl nobraucām gar kādu īpašu veikalu, kur viņš iegādājās miltu maisu - kā apgalvoja Amišs, tie esot labākie milti Vācijā. Tieši pirms izbraukšanas šajā ceļojumā biju Marinai stāstījis, ka varētu būt smieklīgi lidmašīnas salonā paņemt paciņu miltu un skatīties, vai ar to būs problēmas. Un te man radās lieiska iespēja šo pārbaudīt praksē, tomēr izvēlējos šo lietu tomēr praksē nepārbaudīt.


Amišs ungāru izlaida pie metro stacijas pāris kilometru attālumā no Frankfurtes lidostas. Mani viņš bija gatavs nogādāt tuvāk lidostai, bet es izlēmu, ka varēju iet no tās pašas vietas. Laika man bija pietiekami, tad nu gāju vien ar kājām. Rezultātā lidostā biju ieradies pēc saviem standartiem super laicīgi, bet pēc normālu cilvēku standartiem - normālā laikā. Drošības pārbaudes, vēl viena Lego iegāde, un jau varēju atsēsties uz krēsla un mierīgi lasīt grāmatu. Un tad - lidot mājup.


Ar šo arī manas piecu dienu brīvdienas bija noslēgušās. Bija forši, lai gan secināju - bariņā tomēr jautrāk. Bet vienlaikus, protams, apskatīt visu ko paspēju ļoti daudz, caur BlaBlaCar izmantošanu sanāca arī vairāk pakomunicēt ar vietējiem iedzīvotājiem un uzzināt, kas rosās viņu prātos. Paldies Marinai, kas mani palaida! (Viņai pašai gan šīs dienas nebija vieglas - visi bija neveseli, un tagad esmu morāls parādnieks)