Swann in Love
Biju visai pārsteigts, atklājis, ka slavenajā "500 filmu" grāmatā ir arī Marsela Prusta "Zudušo laiku meklējot" ekranizācija. Protams, ne visu grāmatu, jo tur jau sanāktu seriāls nevis filma (un varētu nebūt sevišķi daudz cilvēku, kas spētu Prustu izturēt veselā seriāla garumā), bet tomēr. Cik saprotu, "Iemīlējies Svans" pamatā vēsta par grāmatas pirmo daļu, kuru esmu pat lasījis, bet tas bija tik ļoti sen - šķiet, kaut kur ap 2000.gadu (proti - pirmsbloga ērā), ka vairāk kā viegla atmiņu smarža par šo grāmatu man nav atlikusi, un grāmata man nevarēja ne palīdzēt, ne traucēt skatīties šo filmu.
Džeremijs Aironss šajā filmā atveido Svanu - ebreju izcelsmes turīgu jaunu cilvēku 19.gadsimta nogales Parīzē, kurš varētu savu laiku pavadīt augstākajās aprindās, ja vien viņam nebūtu gadījusies tāda ķeza kā iemīlēšanās kurtizānē Odetā de Kresī. Zināmā mērā filma ir Svana pazemojuma stāsts - nosaukt viņa mīlestību par kaut ko gaišu un laimīgu (un pašu Svanu - par kaut kā gaiša un laimīga cienīgu) nekādi nevar. Par laiku ar mīļoto sievieti viņš norēķinās skaidrā naudā, turklāt prasīt pretī uzticību no viņas puses būtu pārāk daudz. Svans lielākoties rīkojas visai stulbi, un pašam vien viņam par to ir jāmaksā.
Kā jau to varētu gaidīt no Prusta ekranizācijas, "Iemīlējies Svans" nav izcili dinamiska filma un tā nav arī tipiska kostīmfilma, un tā nav dziļš psiholoģisks darbs, kas mēģinātu aizraksties līdz Svana būtībai. Laikam jau tāpēc, ka patiesībā Svans nemaz nav tik dziļš cilvēks, ka līdz viņa būtībai būtu vērts rakties. Nekā cita, neskaitot kaisli, Svanā nemaz nav, un šī kaisle, protams, ir iznīcinoša un itin bieži - pazemojoša. Bet tā pēdējā daļa nav nekas šādos apstākļos neparasts.
Ja tā godīgi - neko vairāk kā "bija ok" es par šo filmu tā arī nepateikšu - lai arī tās režisors Folkers Šlēndorfs ir nenoliedzams klasiķis (oskarots par "Skārda bungām"), tajā līdzās Aironsam spēlē Alans Delons un Fanija Ardāna, šī nav no tām filmām, kas atstāja uz mani kā skatītāju dziļu nospiedumu. Neesmu drošs, ka pat seklu tā atstāja. Noskatīta ir, iebildumu nav, ne vairāk.
Džeremijs Aironss šajā filmā atveido Svanu - ebreju izcelsmes turīgu jaunu cilvēku 19.gadsimta nogales Parīzē, kurš varētu savu laiku pavadīt augstākajās aprindās, ja vien viņam nebūtu gadījusies tāda ķeza kā iemīlēšanās kurtizānē Odetā de Kresī. Zināmā mērā filma ir Svana pazemojuma stāsts - nosaukt viņa mīlestību par kaut ko gaišu un laimīgu (un pašu Svanu - par kaut kā gaiša un laimīga cienīgu) nekādi nevar. Par laiku ar mīļoto sievieti viņš norēķinās skaidrā naudā, turklāt prasīt pretī uzticību no viņas puses būtu pārāk daudz. Svans lielākoties rīkojas visai stulbi, un pašam vien viņam par to ir jāmaksā.
Kā jau to varētu gaidīt no Prusta ekranizācijas, "Iemīlējies Svans" nav izcili dinamiska filma un tā nav arī tipiska kostīmfilma, un tā nav dziļš psiholoģisks darbs, kas mēģinātu aizraksties līdz Svana būtībai. Laikam jau tāpēc, ka patiesībā Svans nemaz nav tik dziļš cilvēks, ka līdz viņa būtībai būtu vērts rakties. Nekā cita, neskaitot kaisli, Svanā nemaz nav, un šī kaisle, protams, ir iznīcinoša un itin bieži - pazemojoša. Bet tā pēdējā daļa nav nekas šādos apstākļos neparasts.
Ja tā godīgi - neko vairāk kā "bija ok" es par šo filmu tā arī nepateikšu - lai arī tās režisors Folkers Šlēndorfs ir nenoliedzams klasiķis (oskarots par "Skārda bungām"), tajā līdzās Aironsam spēlē Alans Delons un Fanija Ardāna, šī nav no tām filmām, kas atstāja uz mani kā skatītāju dziļu nospiedumu. Neesmu drošs, ka pat seklu tā atstāja. Noskatīta ir, iebildumu nav, ne vairāk.
2016-12-06
comments powered by Disqus