Uzburtā vieta
Tāļa Tisenkopfa eseju krājums "Uzburtā vieta" bibliotēkas plauktā mani uzrunāja gaužām vienkārša iemesla dēļ: lai arī ne sevišķi tuvu, bet ar autoru esmu pazīstams tālabad, ka viņš ir Lottes Tisenkopfas-Iltneres tēvs. Tiesa, ka viņš ir darbojies arī šādā literatūras lauciņā, man bija neliels pārsteigums - bet, kā teikt, kālab nē? "Uzburtā vieta" turklāt vēl saņēmusi speciālbalvu Latvijas Literatūras gada balvā, proti, tā tikusi gana atzinīgi novērtēta. Nu, tad, aiziet!
Grāmatas ievads mani samulsināja. Zināms, ka mēdzu piedurties faktoloģiskām neprecizitātēm, un ar tieši to Tisenkopfs sāk grāmatu. Proti, ar skaidrojumu, ka 2000. gadā viņš daudz ceļojis gan pa Latviju, gan citviet pasaulē un ka daļā šo ceļojumu pie stūres sēdējusi viņa meite vidusskolniece Lotte, kura nupat bija nokārtojusi autovadītāja apliecību un kura izbaudīja braukšanu pa līkumotajiem ceļiem. Un te nu ir jāprecizē: vai nu aprakstītie notikumi nerisinājās 2000. gadā vai arī Lottei nebija autovadītāja apliecības. Šo apgalvoju itin pārliecinoši, jo 18 Lottei (tolaik gan - ar vienu T) palika 2000. gada decembrī. Līdz ar to vai nu viņai bija "baltās tiesības" (ar kurām gan diez vai legāli drīkstētu braukt ārpus Latvijas) vai arī tas nebija 2000. gads (un, savukārt, 2001. gada vasarā Lotte vairs nebija vidusskolniece). Sīkums, tu teiksi? Protams, ka sīkums. Vienlaikus kā cilvēks, kurš uzdodas par pseidovēstunieku, tev teikšu: šāds ievads man liek saglabāt devu skepses, pirms ticēt citiem šajā grāmatā izteiktajiem apgalvojumiem. Protams, nekur jau arī nav teikts, ka "Uzburtā vieta" vispār ir dokumentāls darbs un ka tās varonis socioloģijas profesors Tālis Tisenkopfs ir tas pats Tālis Tisenkopfs, kurš to rakstījis. Līdz ar to varbūt šis šaubīgais ievads ir tieši atslēga, kuru gan var uztvert tikai ļoti specifisks lasītājs. Bet, labi, esmu par traku iedziļinājies pašizdomātās teorijās.
Grāmata vēsta par tās liriskā varoņa pieredzēto dažādās vietās - pirmajās nodaļās galvenokārt Latvijā, bet tālākās - dažādās pasaules malās, gan Eiropā, gan Austrālijā, gan krievijā, gan kādā Dienvidu salā, kura vārdā netiek saukta. Reizēm Tālis te funkcionē kā vērotājs, aprakstot lietas un vietas, un sajūtas, un cilvēkus vispārināti. Citkārt viņš ir varonis, kas dzer vīnu, iepērkas antikvariātos un pasūta lidmašīnas biļetes. Mainīga ir ne tikai eseju noskaņa, bet arī to kvalitāte. Tā reizēm autors sevi apliecina kā lielisku novērotāju (piemēram, nodaļā par publiskās pirts apmeklētājiem Rīgā), bet citkārt īsti nekādu vērtīgāku domu kā "re, cik esmu turīgs" man tur nolasīt neizdodas, un nez kāpēc manā apziņā Tālis Tisenkopfs sāk saplūst ar Māri Gaili. Un rodas jautājumi par to, kas īsti slēpjas aiz fasādes. Vienlaikus šie jautājumi nav tas, kas dara grāmatu labu vai mazāk labu, bet vairāk problēma ir tajā, ka atsevišķās tās nodaļās mani pārņēma sajūta, ka tās varonis ir nācis no Bunjuela "Buržuāzijas diskrētā šarma" vai "Šī slepenā iekāres objekta". Proti, pārņem sajūta, ka autors ar literāro varoni, kurš ir viņš pats, sevi izsmej. Labi, ka pēdējās nodaļas ir grāmatas spēcīgākās, līdz ar to pēcgarša ir laba, bet man ir arī kaut kāda atmiņa, līdz ar to bez ierunām to rekomendēt nevaru.
Grāmatas ievads mani samulsināja. Zināms, ka mēdzu piedurties faktoloģiskām neprecizitātēm, un ar tieši to Tisenkopfs sāk grāmatu. Proti, ar skaidrojumu, ka 2000. gadā viņš daudz ceļojis gan pa Latviju, gan citviet pasaulē un ka daļā šo ceļojumu pie stūres sēdējusi viņa meite vidusskolniece Lotte, kura nupat bija nokārtojusi autovadītāja apliecību un kura izbaudīja braukšanu pa līkumotajiem ceļiem. Un te nu ir jāprecizē: vai nu aprakstītie notikumi nerisinājās 2000. gadā vai arī Lottei nebija autovadītāja apliecības. Šo apgalvoju itin pārliecinoši, jo 18 Lottei (tolaik gan - ar vienu T) palika 2000. gada decembrī. Līdz ar to vai nu viņai bija "baltās tiesības" (ar kurām gan diez vai legāli drīkstētu braukt ārpus Latvijas) vai arī tas nebija 2000. gads (un, savukārt, 2001. gada vasarā Lotte vairs nebija vidusskolniece). Sīkums, tu teiksi? Protams, ka sīkums. Vienlaikus kā cilvēks, kurš uzdodas par pseidovēstunieku, tev teikšu: šāds ievads man liek saglabāt devu skepses, pirms ticēt citiem šajā grāmatā izteiktajiem apgalvojumiem. Protams, nekur jau arī nav teikts, ka "Uzburtā vieta" vispār ir dokumentāls darbs un ka tās varonis socioloģijas profesors Tālis Tisenkopfs ir tas pats Tālis Tisenkopfs, kurš to rakstījis. Līdz ar to varbūt šis šaubīgais ievads ir tieši atslēga, kuru gan var uztvert tikai ļoti specifisks lasītājs. Bet, labi, esmu par traku iedziļinājies pašizdomātās teorijās.
Grāmata vēsta par tās liriskā varoņa pieredzēto dažādās vietās - pirmajās nodaļās galvenokārt Latvijā, bet tālākās - dažādās pasaules malās, gan Eiropā, gan Austrālijā, gan krievijā, gan kādā Dienvidu salā, kura vārdā netiek saukta. Reizēm Tālis te funkcionē kā vērotājs, aprakstot lietas un vietas, un sajūtas, un cilvēkus vispārināti. Citkārt viņš ir varonis, kas dzer vīnu, iepērkas antikvariātos un pasūta lidmašīnas biļetes. Mainīga ir ne tikai eseju noskaņa, bet arī to kvalitāte. Tā reizēm autors sevi apliecina kā lielisku novērotāju (piemēram, nodaļā par publiskās pirts apmeklētājiem Rīgā), bet citkārt īsti nekādu vērtīgāku domu kā "re, cik esmu turīgs" man tur nolasīt neizdodas, un nez kāpēc manā apziņā Tālis Tisenkopfs sāk saplūst ar Māri Gaili. Un rodas jautājumi par to, kas īsti slēpjas aiz fasādes. Vienlaikus šie jautājumi nav tas, kas dara grāmatu labu vai mazāk labu, bet vairāk problēma ir tajā, ka atsevišķās tās nodaļās mani pārņēma sajūta, ka tās varonis ir nācis no Bunjuela "Buržuāzijas diskrētā šarma" vai "Šī slepenā iekāres objekta". Proti, pārņem sajūta, ka autors ar literāro varoni, kurš ir viņš pats, sevi izsmej. Labi, ka pēdējās nodaļas ir grāmatas spēcīgākās, līdz ar to pēcgarša ir laba, bet man ir arī kaut kāda atmiņa, līdz ar to bez ierunām to rekomendēt nevaru.
2003-06-09
comments powered by Disqus