Kazhes pierakstu burtnīca

Kad pagājušā gada decembrī pasludināju Rīgas ielu izaicinājumu, man bija minimāla ticība tam, ka es pats to varētu gada laikā izpildīt, taču procesā atklājās, ka tas nemaz nav tik neiespējami, un tā nu līdz oktobra beigām esmu visas Rīgas ielas izskrējis. Dalīšos ar saviem novērojumiem, pārdomām un mazliet ieteikumiem Rīgas domes atbildīgajiem departamentiem par to, kādi uzlabojumi šķiet īpaši aktuāli.

Pieeja Rīgas ielu veikšanai man bija gaužām vienkārša - regulāri veicamajos skrējienos pa Rīgu centos izskriet iespējami vairāk ielu. Sākotnēji tas viss notika plus mīnus pašplūsmā - paturot galvā, kur jau ir skriets, bet jau visai ātri pārgāju pie varianta, ka man telefonā bija sagatavots skriešanas maršruts. Kā tāds tapa - gaužām vienkārši (ok - varbūt mazliet laikietilpīgi, bet labāku variantu neizdomāju), proti, atver Jāņa sētas karti un tajā, izmantojot ielu meklētāju un "Zīmēt līniju un mērīt attālumus" sazīmē savu maršrutu. Pēc tam - ekrānšāviņš, kuru kā bildi izmantosi skriešanas laikā. Piemērām, šādi:


Precīzu skrējienu skaitu, kurā Rīgas ielas veicu, pateikt ir grūti, jo reizēm var teikt, ka vienā piegājienā notika vairāki skrējieni (ar pulksteņa apturēšanu un varbūt pārbraukšanu mazliet uz citu vietu), bet summāro kilometrāžu gan esmu aprēķinājis. Kamēr "vajadzīgais" ielu garums ir aptuveni 1235 kilometru, to izskriešanai man vajadzēja 2280 kilometrus, proti, aptuveni par tūkstoti kilometru vairāk. Kālab tā? Tālab, ka katrs skrējiens ir ar lielākiem vai mazākiem "zudumiem", jo gandrīz nekad nav iespējams maršrutu saplānot tā, lai nebūtu skriets pa jau izskrietām ielām vai arī kādu posmu nākas veikt turp-atpakaļ. Patiesībā par efektīviem uzskatīju skrējienus, kuros ieskaitē gāja 60 vai vairāk procentu distances. Tikām reizēm gadījās izcili tukši skrējieni kā, piemēram, galu savākšana Zolitūdē, kur biju izlaidis divas sīkas (un attālas vienu no otras) ieliņas.

Izteiksmīgākais noteikti bija garākais skrējiens šī izaicinājuma ietvaros, kura maršruts redzams zemāk:

Tas notika kara pirmajā svētdienā. Tobrīd noskaņojums bija sliktākais, kāds vien var būt, un apņemšanās bija - ja svētdienas rītā Kijiva nebūs kritusi, es veikšu maratonu, izskrienot Jaunciema gatvi. Jā, tajās dienās šāda perspektīva bija pilnīgi reāla, un, kad skrēju jau pa Rīgas centru atceļā, man uznāca bailes, vai baznīcu zvani, ko dzirdēju - tie bija aicinājumi uz gluži parastu svētdienas dievkalpojumu vai arī sēru vēstneši par kritušu Ukrainas valdību. Lieki teikt, ka parasti šādas distances (garākas par maratonu) es neskrienu, kur nu vēl ziemā, bet motivācijas bija daudz, un arī apziņa - ka tas ir absolūts sīkums uz lielo notikumu fona (kā tas arī, protams, ir).

Lai viss šis pasākums būtu aizraujošāks (un kaut kādi tuvākie mērķi būtu apjaušami), Rīgas ielu ietvaros definēju ielu piederību apkaimēm (Rīgā tādas ir 58, ja tev būtu jautājumi).Tā tomēr ir patīkama sajūta, ka kāda apkaime ir finišēta. Un, lai man pašam nebūtu pārāk vienkārši, izlēmu sev likt ierobežojumu - ka drīkstu finišēt tikai tādu apkaimi, kura robežojas ar vismaz vienu apkaimi, kura jau finišēta (ignorējot, protams, pirmo apkaimi, kuras gadījumā tas nebūtu iespējams). Līdz ar to nevarēju, piemēram, martā izskriet visu Kundziņsalu, kurai neviena "kaimiņa" vēl nebija.

Kas bija manā skriešanas stratēģijā būtiski - centos uz ilgu laiku neatstāt kartē kādus "caurumus". Reizēm noteikti būtu bijis vieglāk kaut kādas astes atstāt neizskrietas, bet ņemt klāt lielos kilometrus, tomēr tad beigās būtu vēl vairāk čakara. Tiesa, dažas reizes mani iegāza apņemšanās konkrētā skrējienā "nofinišēt" visas ielas kādā apkaimē, bet neievērojot, ka turpat blakus bija pieejama kāda astīte vēl citai ielai. Piemēram, skrienot Pļavniekus, neievērojot Šķirotavai piederīgo Žīguru ielu:


Viens apstāklis, kas kļuva arvien aktuālāks, jo vairāk ielu bija izskriets - ka nekā skrienama vairs tuvumā nebija atlicis. Un te nu bija jautājums - kā rīkoties? Variants visus skrējienus veikt no mājām un līdz mājām nebija īsti reāls - tik daudz laika ģimenei atņemt nevaru, lai aizskrietu līdz Vecāķiem, paskrietu pa Vecāķiem un tad vēl uz mājām. Visu laiku dzenāt auto ar negribās, ar riteni savukārt ne vienmēr ir gana labs laiks, lai varētu vienās drēbēs braukt un skriet, rezultātā rīkojos atkarībā no situācijas:
a) braucu ar riteni
b) braucu ar auto
c) izmantoju vilcienu

Jā, arī tāds variants dažas reizes tika realizēts - brauciens no centra Dārziņu virzienā un tad atkarībā no situācijas - skrējiens pa Rīgas Austrumu galu ar atgriešanos centrā skrienot vai arī ar citu vilcienu. Šķiet, arī uz Vecāķiem vienreiz aizbraucu ar vilcienu. Tikām, kas attiecas uz riteni, te reizēm mani satrauca arī apstāklis, cik šaubīga ir tā vieta, kur es atstāju savu riteni. Piemēram, Bolderājas centrā es nejūtos komfortabli atstājot riteni. Tikām Mežaparkā stress par to bija daudz mazāks. Vienlaikus jāatzīst, ka, jo ilgāk gāja izaicinājums, jo gatavāks biju riteni pieķēdēt ne pārmērīgi skaistās vietās. Tai skaitā tālab, ka tuvāk izaicinājuma beigām šādu ne pārāk skaisto vietu kļuva vairāk.

Lai šo tekstu padarītu apjomīgāku, sniegšu īsu komentāru par katru no 58. apkaimēm. Ou, jē, tas būs ilgs rakstāmdarbs un arī pamatīgs lasāmgabals. Apkaimes - alfabētiskā secībā, nevis pēc mīlestības pakāpes (tur jau tāpat būtu skaidrs: 1. Zasulauks, 2. Āgenskalns, ..., 58. Šķirotava).

Atgāzene
"Turība" un dažas privātmāju ielas. Spilgtākā pieredze - mēģinot izskriet uz izdevīgāku Atgāzenes ielas daļu, sastapos ar sētu, kuru šķērsojot kārtējo reizi uzplēsu bikses, kā arī visai nepatīkami iespiedu plaukstā žoga metāliskos asumus, pēc tam staigāju ar zilumiem.

Avoti
Viena no tām apkaimēm, kas pēdējos gados ir kļuvušas simpātiskākas un mazāk draudīgas. Šī ir no tām apkaimēm, kur neko jaunu neuzzināsi, visas ielas vairāk vai mazāk pazīstamas.

Āgenskalns
Viena no manām "māju" apkaimēm. Ir hipsterīgais Āgenskalns un bozmiskais Āgenskalns. Lai arī tirgus apkārtne ir labiekārtota, iezemieši nekur nav pazuduši. Daudz mazu ieliņu, kur dažviet jūties kā simts un vairāk gadu pagātnē.

Beberbeķi
Mani mazliet mulsina, ka tā vispār ir Rīga. Vieta patīkama. Dīvainākā daļa ir Nīgrandes un Virgas ielas, kas atrodas "šaipus" Jūrmalas šosejai zonā, kur nekad iepriekš nebija būs.

Berģi
Viena no "biezajām" apkaimēm, daudz privātmāju ezera krastā. Ir arī dažas dabā neeksistējošas ielas Juglas (upes) tuvumā. Vienā no tām sastaptie makšķernieki mani brīdināja uzmanīties no Bebru radītām bedrēm, bet nevienā neiekritu.

Bieriņi
Teorijā jauks privātmāju rajons, bet iztrūkstošas gājēju infrastruktūras dēļ kopējais iespaids negatīvs, turklāt vēl tranzītauto satiksme visu šo pasākumu čakarē. Neesmu fans. Papildu "bonuss", kas Bieriņiem kopīgs ar Torņakalnu - liels skaits ielu, kuras pārrāvusi uz pusēm Ulmaņa gatve. Agrās rīta stundās, protams, ar šķērsošanu nav problēmu, bet pastaigā ar bērnu ratiem bez līkumiem neiztikt.

Bišumuiža
Veicot Bišumuižas ielas, nav lemts redzēt pašu muižu, bet apkaime diezgan mierīga, patīkama. Te gan sastapu savu Treneri - vīru, kurš, sestdienas rītā ap pusastoņiem, pie mājas malkodams alu, mani mēģināja atrunāt no kaitīgās skriešanas, tā vietā rekomendējot pievērsties alum. Citējot Treneri, "tā tikai sev muguru sapisīsi". Neteikšu, ka sekoju viņa padomam.

Bolderāja
Stereotipiski uzskatīta par vienu no bīstamākajām un nejaukākajām Rīgas apkaimēm. Man gan ar Bolderāju nekādu īpaši sliktu asociāciju nav. Skaidrs, ka tā nav īsti Rīga, bet ir sliktākas vietas par to.

Brasa
Apkaime, no kuras teju pusi aizņem kapi. Apkaime, kurā ir Dzemdību nams un šobrīd arī JRT. Un, Hospitāļu iela, kuras vārdu nesa viena no manām iecienītākajām pašmāju grupām.Gandrīz centrs.

Brekši
Viena no vairākām apkaimēm, kas atbilst kategorijai "pag, tā ir Rīga?" Lielākā daļa Brekšu ielu atrodas Juglasciemā, kurš ir izbūves procesā, vismaz tur ielas, kuras dabā neeksistē, ir tapšanas procesā un patlaban izskatās, ka pēc dažiem gadiem tās tiešām visas pastāvēs. Vienlaikus neizslēdzu varbūtību, ka cilvēkiem no malas šīs ielas nebūs pieejamas. Ir dažas vecās ielas, kas atrodas tuvāk Biķernieku ielai.

Bukulti
Liela daļa apkaimes ir mazdārziņi (bez ielām), upes krastā apbūve pa smalko. Izņemot Kanāla ielu, šķiet, nekad tur nebiju bijis.

Centrs
Viena no tām apkaimēm, kuras labāk skriet agros brīvdienu rītos tālab, lai nav jābremzē pie lukstoforiem. Protams, tieši tajā laikā Centrā ir itin daudz zombiju paskata cilvēku, bet no tiem vismaz nav jābaidās.

Čiekurkalns
Divdaļīga apkaime. Pirmkārt, vecais Čiekurkalns ar numurētajām līnijām, kas šķiet joprojām dzīvojam daļēji pagājušā gadsimta trīsdesmitajos, daļēji - piecdesmitajos gados. Un tad zona ap VID jauno ēku, kur ir vairākas dabā neeksistējošas ielas (vai daļēji eksistējošas). Ungura ielas Ziemeļu gals bija vissmagākie daži simti metru šajā izaicinājumā - ne tikai iela pati iet pa dziļu grāvi, bet tam apkārt viss ir sīkās mazākās bedrītes. Patīkamā daļa - tur novērotie gārņi. Jā, un Cirīša ielas latvāņu audze arī nepriecē.

Dārzciems
Vairākkārt skrējieni Dārzciemā notika komplektā ar auto nogādāšanu servisā. Apziņas līmenī šķita, ka Dārzciems tādi paši Pļavnieki vien ir, bet realitāte liela daļa apbūves ir privātmājās. Pavasarī gan daudzviet slidens, un vēl gada sākumā Skudru iela nonāca ziņās, tālab turp devos ar piesardzību, bet viss kārtībā.

Dārziņi
Manā apziņā Dārziņi saistās ar vietu, kuru regulāri piesauca TV deviņdesmitajos gados dažādos šausmu stāstos par cilvēkiem, kas dzīvo kriminālos apstākļos. Vienlaikus, iespējams, ka tur runa bija par "mazdārziņiem", nevis Dārziņiem kā Rīgas daļu. Rīgas daļa patiesībā ļoti pat ok, centrs gan tālu un tuvākās apkaimes ne visai, bet pašiem Dārziņiem nav ne vainas, tur pat ir parks. Apkaimes veikšana prasa daudz laika - tur ir veselas 99 ielas, turklāt daudzas ielas ir ar dīvainiem pārrāvumiem, kur dēļ to veikšana nav triviāla un nākas iekrāt liekus kilometrus.

Daugavgrīva
Bolderājas māsa pāri tiltam. Interesantā daļa - cietoksnis, mazāk interesantā daļa - vienveidīgā padomju laika apbūve. Interesanti, ka Google kartes uzskata, ka Memmes pļavā ir ielas ar nosaukumiem, bet atbilstoši Jāņa sētai, tie nav oficiāli.

Dreiliņi
IKEA. Citādi nekā daudz, ko par šo apkaimi nepatiksi, ja nu vienīgi Dzelzavas ielas nepieradinātais gals ir interesants.

Dzirciems
Šo apkaimi galvenokārt izskraidīju pavasarī, kad Estere vēl gāja uz futbolu Iļģuciemā, Dzirciems tu viss kā uz delnas. Kā jau piemājas apkaimē, neko daudz jauna te neiraudzīsi, simpātiskākā daļa noteikti uz Rietumiem no Dzirciema ielas.

Grīziņkalns
Viena no renesansi piedzīvojušajām apkaimēm - daudz visa kā skaista te pēdējos gados radies, bet lielākoties tas jau zināms, kopš Guna&Mārtiņš taisīja pusatklāto rogainingu savā piemājas apkaimē. Ja nu vienīgi Ūdenszirga skulptūras restaurācijas kvalitāte ir zem katras kritikas.

Iļģuciems
Iļģuciema vidusskola bija mana bāzes stacija pavasara vakaros, līdz ar to šī bija ļoti viegla apkaime. Vairākas lielās ielas (Lidoņu, Spilves, Dzirciema, Buļļu), liela daļa kārtīgs guļamrajons, bet te ietilpst arī Nordeķu parks, kurš pamazām atdzimst.

Imanta
Interesantākā daļa - Rietumos no Kurzemes prospekta un uz Ziemeļiem no Jūrmalas gatves. Var doties pa apkaimes robežu, izstaigājot Beberbeķu ielu.

Jaunciems
Pārsteidzoši izaicinoša apkaime no reljefa viedokļa - varētu būt paugurainākā Rīgas daļa (te varbūt nav tieši izcilu pauguru, bet nelīdzens ir visu laiku). Šeit nevajag uzticēties ielu nosaukumu plāksnēm, jo kādā brīdī ir notikusi Jaunciema 5. un 6. līnijas nošķiršana, līdz ar to zīmes mēdz būt kļūdainas. Galvenokārt privātmāju tipa apbūve.

Jugla
Viena no apkaimēm, kas mani vispatīkamāk pārsteidza - Jugla lielākoties ir ļoti simpātiska, iepriekš to nebiju ievērojis. Noteikti rekomendēju veikt Mazo Juglas ielu pilnā garumā. Smieklīga ir zona ar ielām, kurām ir ļoti smalki nosaukumi: Tirkīza, Opāla, Dimantu, Safīra un tā tālāk, kur nekādu ielu dabā nav. Ticu, ka kādreiz tur būs tik dārga apbūve, bet šobrīd nekas neliecina, ka tas būs drīz. Iespējams, kāds pasteidzās ar ielu reģistrēšanu.


Katlakalns
Galvenais iemesls mūsdienās apmeklēt Katlakalnu ir LNK sporta parks, kurā savas mājas spēles aizvada FK PPK. "Kas mēs esam? PPK! Kur mēs esam? Pagrabā! Kur mēs būsim? Virslīgā!"

Ķengarags
Kopumā depresīva apkaime, bet ar dažām odziņām: zona ap Kvadrāta ielu un izskriešana daļēji caur Lido Krievu sētu Austuves ielā.

Ķīpsala
Ķīpsalas viens no galvenajiem vilinājumiem šobrīd ir slēgtais gājēju tilts. Jau pirms vairākiem gadiem Rīgas dome atzina, ka to nedrīkst izmantot, jo tas ir bīstams, tālab tas ir nekvalitatīvi norobežots. Kad no Iļģuciema puses devos pārliecināties, cik ļoti tas ir slēgts, tā šķērsošanas laikā sastapu itin daudz cilvēku, ieskaitot tanti ar suni. Vispār Ķīpsala joprojām ir kontrastu vieta - te ir gan super dārgas savrupmājas, gan diezgan bomžatņiks. Un Zunda krastmalas Ziemeļu gals nav īsti ejams.

Kleisti
No sākumskolas laikiem atceros šausmu stāstus par līķiem Kleistu mežā, nezinu, cik tajos patiesības. Kleistos ietilpst leģendārā apvidnieku iecienītāka Apakšgrāvja iela, kā arī tikai daļēji izbūvēta zona Spilves pļavās uz Zimeeļiem no Mārtiņa Peniķa ielas. Lai izskrietu tādus šedevrus kā Jura Ziemeļa iela, Atzinības iela un Ulda Ģērmaņa iela, nācās šķērsot dziļus un diezgan smirdīgus grāvjus. Nekas dabā neliecina, ka pārskatāmā nākotnē šīs raustītās ielas taps par īstām, līdz ar to, manuprāt, tās būtu pelnījušas pazušanu arī no kartēm.


Kundziņsala
It kā dārziņu rajons, bet sajūtu līmenī ļoti patīkams. Kundziņsalas pluss ir arī tajā, ka tā ir kompakta, visas apkaimes ielas var normāli izstaigāt (ne tikai izskriet) vienā piegājienā, turklāt tajā neieiet neviena garā iela.

Mangaļsala
Iepriekš pazinu Mangaļsalas ielu un ceļu uz Molu, kā arī fortu paliekas mežā, tagad apskatītas arī ielas. Noteikti patīkamāka vieta par pretī esošo Bolderāju, lai gan zināma līdzība starp šīm apkaimēm ir. Pārsteigums bija šī gada laikā tur "izveidotā" jaunā Mežataku iela, kuras dabā, protams, nav. Tās dēļ veicu ļoti lietderīgu 45 kilometru velobraucienu, lai varētu četras minūtes uzskriet.

Maskavas forštate
Mans atklājums izaicinājuma ietvaros - Krīdenera dambis. Senos laikos tas sargāja pilsētu no Daugavas ūdeņiem. Tagad to šķeļ Krasta iela. Citādi - tipisks Maskavas forštates kolorīts, kurš iepazīts jau gana labi arī bez šī izaicinājuma.

Mežaparks
Viena no smalkajām apkaimēm, lielākā tās daļa labi zināma, bet ir viens pārsteiguma elements - Inčukalna ielas posms viņpus Gustava Zemgala gatvei ar "odziņu" - trotuārs, kurā ir pārrāvumi iebrauktuvēs vārtos (jā, pārrāvumi, nevis pazeminājumi).

Mežciems
Noteikti patīkamāka apkaime nekā daži citi netālie padomju guļamrajoni, te vismaz ir vairāki ezeri. Patīkami ir izskriet Linezera ielu. Kaitina Stūrīša iela ar neloģisku pārrāvumu.

Mīlgrāvis
Apkaime, kas izslavēta ar tur regulāri ļoti slikto gaisa kvalitāti. Tās daļa ap Ezera ielu - iepriekš neiepazīta, diezgan interesanta. Tās Austrumu daļā ir pāris ielas, ko no izaicinājuma izņēmu, jo Zušu un Mežnoras ielas ir totāls privātīpašums ar sargu, kurš nekādi interesentus iekšā nelaiž. Iespējams, vajadzēja skriet ar Bolt/Wolt somu uz pleciem. Te, savukārt, jautājums, vai privātas ielas - tas ir ok? Proti, vai šāda tipa zonām nevajadzētu kādu īpašu adresācijas mehānismu, kas nošķirtu vietas, kas nav pieejamas parastajam mirstīgajam?

Mūkupurvs
Apkaimes nosaukums izsaka visu vai gandrīz visu. Proti, tur patiešām ir purvs. Ir ne pārāk spožs rajons ar mājām pa vidu starp privātmājām un dārziņu rajonu un liels daudzums dabā neeksistējošu ielu, kas ir brikšņainas un grāvjainas. Agrā pavasarī dažos šajos grāvjos mazliet ielūzu ledū un saslapinājos. Rudenī gan šie grāvji esot sausi, līdz ar to "ielas" veicamas labāk. Vienlaikus - nav nekāda racionāla pamata pieņemt, ka šeit būs pilsēta. Manuprāt, visām tām Staignāja, Kazeņu, Sieksātes un tamlīdzīgajām ielām no kartes būtu jāpazūd. Interesanta ir apkaimes daļa vairāk Jūrmalas virzienā (ap Ciema ielu), bet arī tur ir bezjēdzīgi kartē iezīmētas Kosas un Ķērpju ielas. Patlaban vismaz grūti iztēloties, ka šajā zampā netālu no šosejas varētu attīstīties kāds jaunais ciemats.


Pētersala-Andrejsala
Iepriekš nekad nebiju pa Andrejostas Ziemeļu galu atgriezies pilsētā. Izaicinošākais ir nokļūt apkaimes Ziemeļu galā, toties tā rezultātā izdodas apmeklēt Mazo Vējzaķsalu - vietu, kur nejauši iemaldīties ir neiespējami.

Pļavnieki
Iespējams, visneinteresantākā Rīgas apkaime, ja vien neesi sešdesmito - astoņdesmito gadu blokmāju arhitektūras cienītājs. Ir jābūt ļoti atvērtam skatam uz pasauli, lai Pļavniekos ieraudzītu kaut ko interesantu.

Pleskodāle
Faktiski - Šampētera turpinājums, ne velti Pleskodālē atrodas Šampētera mežs un lielākā daļa garenisko ielu šīm apkaimēm ir kopīgas. Nekādu sevišķu pērļu tur, manuprāt, nav, bet diezgan patīkama Pārdaugavas apkaime.

Purvciems
Liela apkaimes daļa neizteiksmīga - neizteiksmīgs guļamrajons (ja nu kas - Stirnu ielā Purvciemā aizritēja daži pirmie manas dzīves gadi), bet apkaimes Ziemeļu daļā atrodamās ielas ar putnu vārdiem nosaukumā dara to par simpātiskāku kā dažas citas tuvējās apkaimes.

Rītabuļļi
Joprojām man ir grūti pieņemt, ka šī apkaime ir aiz Bolderājas un Daugavgrīvas. Šīs Rīgas daļas "biezākā" apkaime, kuras vienīgais trūkums ir tās kaimiņi. Jā, un vēl kartogrāfijas šedevrs - Ielejas iela, kuras lielākā daļa pastāv tikai kādu pilsētplānotāju fantāzijās.

Rumbula
Viena no izaicinošākajām izpildīšanas ziņā apkaimēm. Dažādu veidu dabā neeksistējošas ielas, vietām - jāuzmanās no suņiem, citviet - jāmeklē veidi cauri vai apkārt sētām. Itin daudz ir posmu, kur pie labākās gribas nevarēsi ielu veikt pa trasējumu, jo tā iet cauri aizbūvētiem mazdārziņiem. Noteikti ne viena no patīkamākajām apkaimēm, bet garlaicīgi nav. Ja nav tur būts, ir vērts apmeklēt Mazjumpravas muižu.

Salas
Salas ir divas: Lucavsala un Zaķusala, ielas - trīs. Apkaimes nozīmīgākā iela ir Zaķusalas krastmala, kurā var novērot dažādus autobraukšanu apgūstošus personāžus. Tomēr lielākais jautājums ir - kuram īpatnim radās doma (dabā īsti neeksistējošo) ielas posmu Lucavsalā padarīt par daļu no Daugavas kreisajā krastā esošās Laivu ielas? Vai tur ir kāds slepens tunelis, kas savieno šīs vietas?


Šampēteris
Viena no piemājas apkaimēm, patīkami, ka apvidus ap tā saukto Līķu dīķi tiek labiekārtots. Ir gana daudz privātmāju, kamēr hruščoku zona ir tāda, kāda ir (proti - nekāda dižā).

Sarkandaugava
Apkaimes dienvidu gals iepriekš bija gana labi iepazīts, bet Degvielas ielas tuvumā nebiju bijis (jāatzīmē, ka tā ir tieši tik smirdīga kā vēsta tās nosaukums).

Skanste
Apkaime tapšanas procesā, vairākas ielas vēl dabā neeksistē, šur tur notiek būvniecība, dažviet nācās skriet garām ceļa strādniekiem, radot pārliecinošu iespaidu, ka man tur patiešām vajag. Vismaz šeit neeksistējošās ielas ir pļavās, līdz ar to uz priekšu tikt var gana ātri.

Šķirotava
Bez variantiem - pretīgākā Rīgas apkaime. Jā, ir te it kā normālas zonas, bet liela daļa ir pamesti dārziņi, piedrazoti meži. Lielās ielas galīgi nesimpātiskas (Krustpils, Granīta). Zona uz Austrumiem no bijušā Šķirotavas cietuma - šaušalīga.

Spilve
Milzīga apkaime, kurā gandrīz nav ielu. Ja ņem vērā, ka Daugavgrīvas iela, Daugavgrīvas šoseja un Dzirciema ir arī citās apkaimēs, pašas Spilves personīgās ielas ir Mazā Apakšgrāvja un Podraga iela.

Suži
Īstie Suži atrodas ārpus Rīgas, kamēr šo apkaimi veido dažas sīkas ieliņas (un milzīgā Jaunciema gatve). Kad Jaunciema gatve veikta, atlikušās Sužu ielas var iziet nesteidzīgā solī stundas laikā. Patstāvīgas apkaimes iespaidu nerada.

Teika
Daudz ielu, daudz kilometru. Daudz gana interesantu pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados būvētu ēku. Interesantākā pieredze - Bērzpils iela, kura iziet cauri autostāvvietai, man paveicās to veikt bez līkumošanas, jo īstajā brīdī autostāvvietā kāds nāca iekšā un mani līdz ar to izlaida ārā.

Torņakalns
Apkaime, kura pagaidām vēl nav hipsterizējusies, bet gan jau tas ir tuvākās nākotnes jautājums, kad Torņakalns kļūs stilīgs ne tikai ar jaunajām LU ēkām, bet arī pats par sevi. Pagaidām vēl dabā ir sastopamas tādas vietas kā Cepļa iela:


Trīsciems
Interesanta apkaime, par kuru droši vien retais zina, ka tā atrodas Rīgā. Izaicinoša izpildīšanā, jo Trīsciems ir privātīpašumu paradīze - dažādas aizlieguma zīmes te sastapsi vai ik uz stūra. Bet, ja gribi visas ielas iziet, kaut kā nākas lavierēt. Nevienu aizrādījumu nesaņēmu, bet brīžiem nejutos sevišķi komfortabli. Slēpņošanas terminoloģijā teiktu - D4/T1.5 (proti, augsta grūtības pakāpe piekļuvei, bet reljefs vienkāršs).

Vecāķi
Līdz šim man Vecāķi bija tikai tā zona ar regulāro ielu tīklu, kas atrodas dzelzceļa stacijas tuvumā, bet patiesībā Vecāķi ir būtiski lielāki. Tiesa, apbūves ziņā tā zona, kas tuvāk Managļasalai, īpaši neatšķiras no man jau zināmajiem Vecāķiem.

Vecdaugava
Apkaime, kur ir itin daudz ielu, kas ieved strupceļā. Skanstenieku iela ved uz vietu, kur kādreiz atradās Daugavgrīvas klosteris.

Vecmīlgrāvis
Labā krasta Bolderāja. Noteikti viena no tām Rīgas daļām, kur vari dabūt pa seju par to, ka runā latviski. Vienlaikus - ir sava deva vēsturiskās apbūves, kas ir gana interesanta.

Vecrīga
Vecrīgas izskriešanas lielākais izaicinājums ir maršrutu plānošana - sīks un sapiņķerēts ielu tīkls rada grūtības saprast, kur tu esi jau bijis un kā ieplānot nākamo skrējienu. Plus vēl interesantā pieredze ar ielām, kas iet cauri veikaliem. Man gan nav grūtību izskriet arī pa veikala teritoriju

Voleri
Voleri - tā ir ne tikai "Mantas" dziesma, bet arī dažas ielas. Voleru iela bija zināma (tur arī slēpni savulaik izliku), Krēmeru iela - mazliet interesantāka.

Zasulauks
Mana mājas apkaime. Skaidrs, ka esmu Zasulauka patriots, bet reālistiski vērtējot, šī nav Rīgas skaistākā apkaime, turklāt vēl tās izpildei jāveic Jūrmalas gatve, Kalnciema iela un - man neizprotamā kārtā - arī Lielirbes, kura reāli ir otrpus Kalnciema tiltam.

Ziepniekkalns
Pārdaugavas atbilde Pļavniekiem? Mazliet uz to pusi ir, tikai te vēl ir vairāk bomzīgu pamestu dārziņu rajonu, kuros ieved "ielas". Vienīgais, ar ko Ziepniekkalns var šķist interesants, ir meklēt tajā "ielu iztekas", proti vairākas lielās ielas te sākas kā nekoptas taciņas. Vai vēlies sajusties kā 19. gadsimta pētnieks, kas devās meklēt Nīlas izteku? Dodies uz Ziepniekkalnu! (tikai labāk agrā rīta stundā, citādi var gadīties, ka pēc tam meklēsi, piemēram, jaunu mobilo telefonu)

Zolitūde
Te viss būtu daudz vienkāršāk, ja dažas Zolitūdē ietilpstošās ielas nešķērsotu Ulmaņa gatvi un neievestu neceļos Mūkupurvā. Par pašu Zolitūdi iepriekš nebiju ievērojis, ka arī tajā ir itin daudz privātmāju.

Ufff.... tas bija gari. Nezinu, vai kāds te vēl palicis, pat es pats tikai daļēji. Bet tagad droši varu teikt - Rīgu jūtos iepazinis ļoti labi. Iespējams, būtu bijis mazliet humānāk, ja izaicinājuma ietvaros atļautu ielas ņemšanas procesā aplasīt tuvākās ķeskas, bet - nolikums paliek nolikums. Un - ja kaut kas ir izpildīts, tas ir izpildīts. Proti, ja tu esi jau vienreiz veicis Kleistu ielu, bet tagad kāds izdomājis to pagarināt otrpus Buļļupei Daugavgrīvā (kas tas par sviestu!?), tad - tev nav atkārtoti jāveic Kleistu iela. Bet vismaz par vienu šaubu nav - tā vietā, lai Rīgas karte kļūtu sakarīgāka, tajā parādās jaunas nejēdzības. Bet - kā ir, tā ir. Veiksmi tiem dalībniekiem, kas vēl turpina izaicinājumu!