Kazhes pierakstu burtnīca

Mana liekākā cemme ar biogrāfiskām filmām (vai arī filmām, kas vēsta par patiesiem notikumiem) ir saistīta ar to, ka mani ļoti kaitina faktoloģiskas neprecizitātes (it īpaši - jautājumos, kurus labi pārzinu), un teju jebkura šāda filam ir faktoloģiskām neprecizitātēm pilna. Ok, es neesmu tik fanātisks, lai satrauktos par pagātnei veltītā filmā parādošos automašīnas modeli, kas nācis tirgū pusgadu pēc filmas notikumiem vai arī par to, ka tradicionāli Leonardo da Vinči pieņemts attēlot kā baltādainu, bet, piemēram, dramatiskā sižeta līnija par "Queen" izjukšanu uz vairākiem gadiem "Bohemian Rhapsody" man ļoti krita uz nerviem. "Weird: The Al Yankovic Story" kā biogrāfisks stāsts par "parodijas princi" Dīvaino Elu Jankoviku ļoti labi izvairās no šādiem pārmetumiem, jo ir jābūt galvā sistam vairāk nekā kādreizējā prezidenta Bērziņa piesauktajiem žurnālistiem, lai pieņemtu, ka jebkas šeit notiekošais ir patiesos faktos balstīts. Vai varbūt tā tikai Jankoviks grib, lai mēs domājam un patiesībā tas viss tomēr ir noticis?

Kā lai arī nebūtu, šis ir stāsts par vīru, kurš neatgriezeniski izmainīja mūzikas pasauli, radot jaunus vārdus jau eksistējošām dziesmām, visbiežāk - pārvēršot tās stāstos par ēdienu. Man pašam Dīvainais Els ir pazīstams kopš deviņdesmito gadu vidus, kad pa TV redzēju "Smells Like Nirvana" videoklipu. Kopš tā laika esmu noklausījies, šķiet, visus viņa albumus un noskatījies filmu "UHF", kurā Els atveido galveno lomu. Līdz ar to nebija šaubu, ka man varētu būt interese noskatīties arī paša Jankovika stāstu, kurā gan viņš pats sevi neatveido, to uzticot gados jaunākajam Danielam Redklifam. Jā, Harijs Poters atveido Dīvaino Elu!

Teikt, ka filmas sižets ir klišejām pārbāzts, droši vien nozīmē izteikt tai komplimentu - jo tāda jau arī ir doma. Te ir visas sastāvdaļas, bez kuras nevar iztikt stāsts par rokmūziķi, ja vien tas cer saņemt kādu Oskaru. Sarežģītas attiecības ar vecākiem, īpaši stingro tēvu, kas neatbalsta dēla izvēlēto muzikālo ceļu, bet daudz labāk gribētu, lai dēls seko viņam pēdās un nāk strādāt Rūpnīcā (atkal un atkal filmā uzsver, ka varonis pat neuzzina, ko tieši šajā rūpnīcā izgatavo). Tīņu gadu dumpinieciskums, kas beidzas ar attiecību saraušanu ar ģimeni. Strauji atnākusi slava, kas padara varoni par seksa simbolu. Radošās krīzes un mēģinājumi pierādīt, ka tu esi lielāks, nekā tevi šobrīd redz pasaule. Destruktīvas attiecības ar manipulatīvu sievieti. Atkarības. Atgriešanās pēc krīzes kā Lielākam cilvēkam, salabšana ar vecākiem. Un - dramatisks mūža gals. Tas viss ir Jankovika stāstā, un nevienu brīdi tu nenotici, ka tas ir pa īstam. Jā, pat Ela attiecības ar Madonnu ir izdomātas, ne tikai Pablo Eskobara nogalināšana. Un tas ir labais šajā filmā - tā pat necenšas Ela stāstam piešķirt ticamības momentu, lai arī bieži tā iet uz lirisko un dramatisko pusi (piemēram, vēstījuma daļā, kas noved līdz "Amish Paradise").

Filmas trūkumi? Liela tās daļa nav smieklīga, un pati par sevi parodēšana ne vienmēr attaisnojas - ja parodija vai nu nav trāpīga vai nav gana oriģināla, sanāk līdzīgi kā ar Ela dziesmām - ir kaut kāda robeža, kad tu vairs nespēj smieties, izdzirdot kārtējo ēšanai veltīto parodiju. Un "Weird: The Al Yankovic story" ar šo mēdz grēkot. Jā, Redklifs kā Els ir gana atraktīvs un viņa ekrāna partnere Evana Reičela Vuda Madonnas lomā brīžiem ir satriecoša. Bet - lielākoties to, ko dara šī filma, "Walk Hard: The Dewey Cox Story" paveica labāk (ieskaitot nīgro tēvu - joprojām atceros, kā Reimonds Džei Berijs tur saka: "The wrong kid died!"). Ja aizmirst par Dūviju Koksu, "Jankovika stāsts" ir diezgan ok skatāms gabals ar foršām dziesmām (to Elam atņemt nevar, it īpaši - lipīgās melodijas, kas nav viņa paša), bet es noteikti neietu tik tālu, lai rekomendētu šo filmu kādam, kas nezina, ka "It's all about the Pentiums, baby!" (šī dziesma filmā gan neskan)