The Discreet Charm of the Bourgeoisie
Savulaik es uzskatīju "Buržuāzijas diskrēto šarmu" par visu laiku labāko filmu. Kāpēc? Kas to lai zina. Tie bija citi laiki un cits es. Taču noliegt faktus, protams, ir muļķīgi.
Tagad to noskatījos atkal. Skatīšanās gan sanāca visai īpatnēja - vakar vakarā teltī planšetei beidzās baterija aptuveni filmas vidū, līdz ar to šodien tā tika skatīta ar svaigu aci no sākuma. Un patiesībā tieši tas bija ļoti noderīgi - vairākas detaļas, skatoties atkārtoti, ievēroju no jauna. Jo nav brīnums, ka kopš pēdējās reizes, kad filmu skatījos (domājams - 2002. vai 2003.gadā) drusku no tās satura bija piemirsies.
Šī ir no tām filmām, par kurām ir vietā jautāt - vai tām pamatā ir kāda doma, ko autors ar to ir gribējis teikt un kāda visam ir jēga? Protams, ja ignorē buržuāzistiska dzīves veida bezmērķīguma izsmelšanu. Atbilde varētu būt - daļēji. Šī filma ir drīzāk māksla mākslas pēc, nevis kaut kādas centrālas atklāsmes nesēja, tā laikam būtu precīzāk izteikties. Četriem (pieciem? sešiem) cilvēkiem nekādi neizdodas tikt pie maltītes. Ne tā, ka viņi mirtu badā, bet maltīte iet garām, dažādu iemeslu dēļ. Runa droši vien ir tomēr par garīgo maltīti, jo viņi ir tukši, par spīti tam, ka pārtikuši, par spīti tam, ka gudri un (daļa) skaisti. Viņi bezmērķīgi un vienlaikus ar mērķa apziņu iet pa taisnu ceļu, kas nekur neved. Bunjuels nav buržuāzijas skaistuma apdziedātājs, viņš ir nesaudzīgs, trāpīgs un reizēm - ļoti smieklīgs.
Nenoliedzami, šodien es zinu daudzas filmas, kas var uz mani kā skatītāju atstāt lielāku iespaidu nekā šī, kura vairāk ir nozīmīga ar to, ka tā kādreiz bija nozīmīga, mazāk - pati par sevi. Bet - vai tas būtu tik ļoti svarīgi? Nezinu, ko īsti ar šo gribu teikt, varbūt vienīgi to, ka šī filma man joprojām šķiet ļoti laba, lai gan varētu gadīties, ka es pārstāšu to citiem reklamēt, jo - tā nav universāli laba, bet laba konkrētam cilvēkam, konkrētos apstākļos. Bet tā nu tas ir.
Tagad to noskatījos atkal. Skatīšanās gan sanāca visai īpatnēja - vakar vakarā teltī planšetei beidzās baterija aptuveni filmas vidū, līdz ar to šodien tā tika skatīta ar svaigu aci no sākuma. Un patiesībā tieši tas bija ļoti noderīgi - vairākas detaļas, skatoties atkārtoti, ievēroju no jauna. Jo nav brīnums, ka kopš pēdējās reizes, kad filmu skatījos (domājams - 2002. vai 2003.gadā) drusku no tās satura bija piemirsies.
Šī ir no tām filmām, par kurām ir vietā jautāt - vai tām pamatā ir kāda doma, ko autors ar to ir gribējis teikt un kāda visam ir jēga? Protams, ja ignorē buržuāzistiska dzīves veida bezmērķīguma izsmelšanu. Atbilde varētu būt - daļēji. Šī filma ir drīzāk māksla mākslas pēc, nevis kaut kādas centrālas atklāsmes nesēja, tā laikam būtu precīzāk izteikties. Četriem (pieciem? sešiem) cilvēkiem nekādi neizdodas tikt pie maltītes. Ne tā, ka viņi mirtu badā, bet maltīte iet garām, dažādu iemeslu dēļ. Runa droši vien ir tomēr par garīgo maltīti, jo viņi ir tukši, par spīti tam, ka pārtikuši, par spīti tam, ka gudri un (daļa) skaisti. Viņi bezmērķīgi un vienlaikus ar mērķa apziņu iet pa taisnu ceļu, kas nekur neved. Bunjuels nav buržuāzijas skaistuma apdziedātājs, viņš ir nesaudzīgs, trāpīgs un reizēm - ļoti smieklīgs.
Nenoliedzami, šodien es zinu daudzas filmas, kas var uz mani kā skatītāju atstāt lielāku iespaidu nekā šī, kura vairāk ir nozīmīga ar to, ka tā kādreiz bija nozīmīga, mazāk - pati par sevi. Bet - vai tas būtu tik ļoti svarīgi? Nezinu, ko īsti ar šo gribu teikt, varbūt vienīgi to, ka šī filma man joprojām šķiet ļoti laba, lai gan varētu gadīties, ka es pārstāšu to citiem reklamēt, jo - tā nav universāli laba, bet laba konkrētam cilvēkam, konkrētos apstākļos. Bet tā nu tas ir.
2013-10-13
comments powered by Disqus