The Draughtsman's Contract
Pīters Grīnevejs. Kaut kā pasen nebiju šī režisora vārdu dzirdējis, bet tad manās rokās nonāca Ditas Rietumas "Planēta neHolivuda", un tās rezultātā Grīneveja filmu skatīšanās atgriezās dienaskārtībā, kur tā nebija bijusi vismaz padsmit gadus. Un pievērsos vienai no viņa agrīnajām filmām - "Zīmētāja kontrakts". Vispār tā laikam arī pirmā viņa tradicionālā filma, taču liela daļa šī režisora raksturīgāko iezīmju te redzama jau pilnā plaukumā.
Kādā augstmaņu namā Anglijas laukos, kura īpašnieku daudz vairāk interesē viņa dārzs nekā viņa sieva, nama saimniece noalgo talantīgu mākslinieku, lai viņš uzzīmē divpadsmit īpašuma skices kā dāvanu viņas vīram, kad tas pēc kāda laika atgriezīsies no darba brauciena uz Sauthemptonu. Mākslinieka nosacījumi gan ir stingri - no vienas puses visiem nama iemītniekiem un personālam jāievēro stingra kārtība, kamēr notiek zīmēšana (lai zīmējumu tapšanas laikā nekas nekustētos), no otras - līdzās naudai viņš pieprasa, ka nama saimniece zīmējumu tapšanas periodā izpilda visas viņa seksuālās iegribas. Taču pamazām atklājas, ka jaunais cilvēks tikai iztēlojas, ka viņš visā šajā situācijā ir noteicējs un kāda izmantotājs, bet patiesībā beigās sanāk, ka visi (lai arī vairums - ne tieši seksuāli) izmanto viņu, bet visvairāk - nama saimniece un viņas meita, kura ir precēta bezbērnu sieviete ar visai stulbu vīru.
Zināmā mērā šo var uzskatīt par detektīvfilmu, kurā gan tikai tuvu beigām noskaidrojas, ka patiešām ir noticis noziegums, taču, kā jau tas raksturīgi Grīnevejam, tā ir stipri dīvaina un grūti raksturojama filma. Sāksim jau ar to, ka visi tās tēli, viņu izskats, uzvedība, runas stils un saturs galīgi netiecas uz reālismu. Pilnīgi absurdas milzīgas parūkas, tērpi, kas ir vai nu pārspīlēti balti vai pārspīlēti melni - atkarībā no konkrētās situācijas, emocijas, kuru lielākoties nav vispār. Tipisks šīs filmas elements ir tās seksa ainas (kurās gan neko daudz nerāda), kuru laikā mākslinieks parasti turpina bez jebkādām emocijām runāt par savu prātu nodarbinošiem jautājumiem tā, it kā šī saruna risinātos, piemēram, rindā valsts iestādē. Un arī pašu it kā tik smalko kungu runas maniere vairāk līdzinās Monty Python dalībniekiem, kas atveido lauku jampampiņus. Un līdz ar to, par spīti it kā dramatiskajiem notikumiem (un emociju pilnajai mūzikai), tā nolasās drīzāk kā komēdija, kā to Grīnevejs arī nenoliedzami ir iecerējis. Kaut kādā mērā var teikt, ka tā ir gan detektīva, gan kostīmdrāmas dekonstrukcija, katrā ziņā - ļoti savdabīga filma un tāda, kas man savulaik noteikti galīgi nebūtu patikusi. Tagad tikām saku - savs šarms šādam kino ir, bet, protams, atkal jau neiešu tik tālu, lai teiktu, ka ikvienam to ir nepieciešams redzēt.
Kādā augstmaņu namā Anglijas laukos, kura īpašnieku daudz vairāk interesē viņa dārzs nekā viņa sieva, nama saimniece noalgo talantīgu mākslinieku, lai viņš uzzīmē divpadsmit īpašuma skices kā dāvanu viņas vīram, kad tas pēc kāda laika atgriezīsies no darba brauciena uz Sauthemptonu. Mākslinieka nosacījumi gan ir stingri - no vienas puses visiem nama iemītniekiem un personālam jāievēro stingra kārtība, kamēr notiek zīmēšana (lai zīmējumu tapšanas laikā nekas nekustētos), no otras - līdzās naudai viņš pieprasa, ka nama saimniece zīmējumu tapšanas periodā izpilda visas viņa seksuālās iegribas. Taču pamazām atklājas, ka jaunais cilvēks tikai iztēlojas, ka viņš visā šajā situācijā ir noteicējs un kāda izmantotājs, bet patiesībā beigās sanāk, ka visi (lai arī vairums - ne tieši seksuāli) izmanto viņu, bet visvairāk - nama saimniece un viņas meita, kura ir precēta bezbērnu sieviete ar visai stulbu vīru.
Zināmā mērā šo var uzskatīt par detektīvfilmu, kurā gan tikai tuvu beigām noskaidrojas, ka patiešām ir noticis noziegums, taču, kā jau tas raksturīgi Grīnevejam, tā ir stipri dīvaina un grūti raksturojama filma. Sāksim jau ar to, ka visi tās tēli, viņu izskats, uzvedība, runas stils un saturs galīgi netiecas uz reālismu. Pilnīgi absurdas milzīgas parūkas, tērpi, kas ir vai nu pārspīlēti balti vai pārspīlēti melni - atkarībā no konkrētās situācijas, emocijas, kuru lielākoties nav vispār. Tipisks šīs filmas elements ir tās seksa ainas (kurās gan neko daudz nerāda), kuru laikā mākslinieks parasti turpina bez jebkādām emocijām runāt par savu prātu nodarbinošiem jautājumiem tā, it kā šī saruna risinātos, piemēram, rindā valsts iestādē. Un arī pašu it kā tik smalko kungu runas maniere vairāk līdzinās Monty Python dalībniekiem, kas atveido lauku jampampiņus. Un līdz ar to, par spīti it kā dramatiskajiem notikumiem (un emociju pilnajai mūzikai), tā nolasās drīzāk kā komēdija, kā to Grīnevejs arī nenoliedzami ir iecerējis. Kaut kādā mērā var teikt, ka tā ir gan detektīva, gan kostīmdrāmas dekonstrukcija, katrā ziņā - ļoti savdabīga filma un tāda, kas man savulaik noteikti galīgi nebūtu patikusi. Tagad tikām saku - savs šarms šādam kino ir, bet, protams, atkal jau neiešu tik tālu, lai teiktu, ka ikvienam to ir nepieciešams redzēt.
2023-01-07
comments powered by Disqus