The Fifth Element
Cik daudz filmu es katru gadu nenoskatītos, dažādi dīvaini robi manā kinopieredzē allaž vēl atrodas. Tā, piemēram, es pamanījos līdz 2013.gada rudenim nodzīvot, neredzējis "Piekto elementu".
Es pat īsti nesaprotu, kā man izdevās no tās izvairīties deviņdesmito gadu beigās, kad šī filma bija visur, bet izdevās. Iespējams gan, ka 1998.gadā tā manī būtu izraisījusi daudz lielāku sajūsmu kā tagad.
Pats Liks Besons "Piektā elementa" pasauli radīja, būdams pusaudža gados, un lielā mērā tieši pusaudžu auditorijai šī filma ir paredzēta. Nezinu, kas man bija radījis iespaidu, ka šī filma varētu būt gudrāka un rafinētāka, nekā tā ir patiesībā, jo realitātē tā ir aptuveni tikpat dziļa un komplicēta kā stāsti par Indianu Džonsu. Lai gan savas odziņas filmai, protams, ir.
Reizi piecos tūkstošos gadu Zemi cenšas izpostīt mūžīgais ļaunums, taču līdz šim vienmēr gaismas spēki, apvienojot piecus elementus, ir spējuši postažu apturēt. Taču divdesmit trešajā gadsimtā apstākļi ir sastājušies tā, ka var iziet arī citādi. Un pasauli var izglābt vienīgi izbijis armijnieks Brūsa Vilisa izskatā kopā ar ne-Zemes izcelsmes skaistuli Milu Jovoviču.
Filma ir ļoti koša, krāšņa, futūrisisku ainu pilna, un visādi citādi kārtīgs estētiskais baudījums. Principā - līdzīgi kā Indianas Džonsa filmas. Konfekte maņām (tai skaitā dzirdei, pateicoties dziedošajai citplanētietei - viens no retajiem filmas elementiem, ar ko biju pazīstams iepriekš), bet par intelektuālo piesātinājumu te runāt būtu lieki. Kas pats par sevi nav nekas slikts, turklāt filmai pie plusiem var pieskaitīt to, ka tā nevienu brīdi sevi neņem pārmērīgi par pilnu - Besons ir gana gudrs, lai necenstos visai banālu pusaudža radītu stāstu pasniegt kā grandiozu filosofisku epu, teiksim, "Matrix" stilā. Līdz ar to šī filma ir gana laba vakara izklaide, un ar to vajadzētu būt arī gana.
Es pat īsti nesaprotu, kā man izdevās no tās izvairīties deviņdesmito gadu beigās, kad šī filma bija visur, bet izdevās. Iespējams gan, ka 1998.gadā tā manī būtu izraisījusi daudz lielāku sajūsmu kā tagad.
Pats Liks Besons "Piektā elementa" pasauli radīja, būdams pusaudža gados, un lielā mērā tieši pusaudžu auditorijai šī filma ir paredzēta. Nezinu, kas man bija radījis iespaidu, ka šī filma varētu būt gudrāka un rafinētāka, nekā tā ir patiesībā, jo realitātē tā ir aptuveni tikpat dziļa un komplicēta kā stāsti par Indianu Džonsu. Lai gan savas odziņas filmai, protams, ir.
Reizi piecos tūkstošos gadu Zemi cenšas izpostīt mūžīgais ļaunums, taču līdz šim vienmēr gaismas spēki, apvienojot piecus elementus, ir spējuši postažu apturēt. Taču divdesmit trešajā gadsimtā apstākļi ir sastājušies tā, ka var iziet arī citādi. Un pasauli var izglābt vienīgi izbijis armijnieks Brūsa Vilisa izskatā kopā ar ne-Zemes izcelsmes skaistuli Milu Jovoviču.
Filma ir ļoti koša, krāšņa, futūrisisku ainu pilna, un visādi citādi kārtīgs estētiskais baudījums. Principā - līdzīgi kā Indianas Džonsa filmas. Konfekte maņām (tai skaitā dzirdei, pateicoties dziedošajai citplanētietei - viens no retajiem filmas elementiem, ar ko biju pazīstams iepriekš), bet par intelektuālo piesātinājumu te runāt būtu lieki. Kas pats par sevi nav nekas slikts, turklāt filmai pie plusiem var pieskaitīt to, ka tā nevienu brīdi sevi neņem pārmērīgi par pilnu - Besons ir gana gudrs, lai necenstos visai banālu pusaudža radītu stāstu pasniegt kā grandiozu filosofisku epu, teiksim, "Matrix" stilā. Līdz ar to šī filma ir gana laba vakara izklaide, un ar to vajadzētu būt arī gana.
2013-09-02
comments powered by Disqus