The Good, The Bad and the Ugly
Eh - tas tik ir aplauziens! Pat nesaprotu, kā tas ir iespējams, bet Serdžio Leones spageti vesterns "Labais, ļaunais un neglītais" nav iekļauts Rietumas/Naumaņa 500 filmu grāmatā, tikai jau pēc filmas noskatīšanās atklājās, ka patiesībā man bija jāskatās "The bad and the beautiful" - melodrāma ar Lanu Tērneri un Kērku Daglasu. Līdz ar to pa vakariem atlicināties laiks visnotaļ apjomīgajam Leones varoņvēstījumam patiesībā nekādā mērā nav veicinājis manu šī gada kino plāna izpildi. Šajā ziņā drusku nepaveicās, bet neko darīt.
Tiesa, par vilšanos šo lietu galīgi nosaukt nevar, jo noskatīties šo filmu noteikti bija vērts. Tas gan, protams, nav nekāds izcilais rādītājs, bet "The Good, the Bad and the Ugly" IMDb visu laiku labāk novērtēto filmu topā šobrīd ir devītajā vietā, līdz ar to šaubu nav - tautai šī filma patīk. Turklāt Leones filmas par vīru bez vārda ir ievērojamas arī ar to, ka tās izcēla saulītē Klinta Īstvuda zvaigzni un, protams, arī Ennio Morikoni, kura radītā nebūt ne tipiski vesternīgā mūzika ir būtisks elements šīs filmas vēsturiskajā nozīmīgumā. Bet vienlaikus - mazliet ironizējot - kur nu šai filmai līdz "Glen or Glenda", lai to varētu iekļaut nozīmīgāko kino veikumu apkopojumā...
Stāsts patiešām ir par trīs vīriešiem - labo, ļauno un neglīto. Tiesa, vērts atzīmēt, ka patiesībā jau neviens no šīs trijotnes nav labs tajā šī vārda nozīmē, kas neiekļauj slepkavošanu, taču filmās, kur darbība risinās (visnotaļ izdomātajos) Mežonīgajos Rietumos, tas ir pats par sevi saprotams, ka katram vīrietim vismaz reizi desmit minūtēs kāds cits ir jānošauj. Labo (Klints Īstvuds) dēvē vienkārši par Blondīni - viņam ir kaut kādas morālās normas, viņš nenonāvē izpriecai un ir spējīgs rīkoties ne tikai aprēķina pēc. Ļaunais "Enģeļa Acis" (Lī Van Klīfs) arī ir itin principiāls - ieplānoto vienmēr noved līdz galam, nekautrējas no nogalināšanas arī situācijās, kad tā nav nepieciešama, itin atzinīgi vērtē spīdzināšanas iespējas. Tikām Neglītais Tuko Ramiress (Īlajs Vollahs) rīkojas ar viltu, ir absolūti neuzticams, bez jebkādiem principiem, melīgs, bezkaunīgs un meklēšanā par daudzajiem pastrādātajiem noziegumiem, bet vienlaikus - savā ziņā pat simpātiskākais filmas varonis. Šī trijotne kopā un atsevišķi mēģina tikt pie milzu bagātības - 200'000 konfederātu armijas zelta ASV pilsoņu kara apstākļos. Filmas varoņi ik pa brīdim tiek tiešāk vai netiešāk ierauti kara procesos, taču tā rādās, ka nevienam no viņiem sevišķi neinteresē, kas karā gūs virsroku - Dienvidu konfederāti vai Ziemeļu jeņķi.
Patiesībā gan Leonem, kā rādās, ne tik ļoti rūp arī tas konfederātu zelts kā veids, kā izstāstīt stāstu. Leone nesteidzas, bet kāpina spriedzi. Garas, brīžiem pat uzkrītoši pārstieptas ainas ar platu kadrējumu, kur Spānija pārtop par ASV Dienvidu tuksnešiem, ainas, kur līdzās spraigajiem sižeta notikumiem soļo karaspēks, izcili bezjēdzīgā kauja tilta vidū, drusku pārspīlētā tīksmināšanās ar vardarbību, muzikālais pavadījums, kas brīžiem nevis pavada filmu, bet iet tai pa priekšu - tā pamazām es sāku atzīt, ka manā skatījumā viens no bezjēdzīgākajiem kino žanriem vesterns tomēr var būt arī māksla, un šī filma noteikti tāda ir. Kaut izšķirošās trīskaujas dēļ vien.
Tiesa, par vilšanos šo lietu galīgi nosaukt nevar, jo noskatīties šo filmu noteikti bija vērts. Tas gan, protams, nav nekāds izcilais rādītājs, bet "The Good, the Bad and the Ugly" IMDb visu laiku labāk novērtēto filmu topā šobrīd ir devītajā vietā, līdz ar to šaubu nav - tautai šī filma patīk. Turklāt Leones filmas par vīru bez vārda ir ievērojamas arī ar to, ka tās izcēla saulītē Klinta Īstvuda zvaigzni un, protams, arī Ennio Morikoni, kura radītā nebūt ne tipiski vesternīgā mūzika ir būtisks elements šīs filmas vēsturiskajā nozīmīgumā. Bet vienlaikus - mazliet ironizējot - kur nu šai filmai līdz "Glen or Glenda", lai to varētu iekļaut nozīmīgāko kino veikumu apkopojumā...
Stāsts patiešām ir par trīs vīriešiem - labo, ļauno un neglīto. Tiesa, vērts atzīmēt, ka patiesībā jau neviens no šīs trijotnes nav labs tajā šī vārda nozīmē, kas neiekļauj slepkavošanu, taču filmās, kur darbība risinās (visnotaļ izdomātajos) Mežonīgajos Rietumos, tas ir pats par sevi saprotams, ka katram vīrietim vismaz reizi desmit minūtēs kāds cits ir jānošauj. Labo (Klints Īstvuds) dēvē vienkārši par Blondīni - viņam ir kaut kādas morālās normas, viņš nenonāvē izpriecai un ir spējīgs rīkoties ne tikai aprēķina pēc. Ļaunais "Enģeļa Acis" (Lī Van Klīfs) arī ir itin principiāls - ieplānoto vienmēr noved līdz galam, nekautrējas no nogalināšanas arī situācijās, kad tā nav nepieciešama, itin atzinīgi vērtē spīdzināšanas iespējas. Tikām Neglītais Tuko Ramiress (Īlajs Vollahs) rīkojas ar viltu, ir absolūti neuzticams, bez jebkādiem principiem, melīgs, bezkaunīgs un meklēšanā par daudzajiem pastrādātajiem noziegumiem, bet vienlaikus - savā ziņā pat simpātiskākais filmas varonis. Šī trijotne kopā un atsevišķi mēģina tikt pie milzu bagātības - 200'000 konfederātu armijas zelta ASV pilsoņu kara apstākļos. Filmas varoņi ik pa brīdim tiek tiešāk vai netiešāk ierauti kara procesos, taču tā rādās, ka nevienam no viņiem sevišķi neinteresē, kas karā gūs virsroku - Dienvidu konfederāti vai Ziemeļu jeņķi.
Patiesībā gan Leonem, kā rādās, ne tik ļoti rūp arī tas konfederātu zelts kā veids, kā izstāstīt stāstu. Leone nesteidzas, bet kāpina spriedzi. Garas, brīžiem pat uzkrītoši pārstieptas ainas ar platu kadrējumu, kur Spānija pārtop par ASV Dienvidu tuksnešiem, ainas, kur līdzās spraigajiem sižeta notikumiem soļo karaspēks, izcili bezjēdzīgā kauja tilta vidū, drusku pārspīlētā tīksmināšanās ar vardarbību, muzikālais pavadījums, kas brīžiem nevis pavada filmu, bet iet tai pa priekšu - tā pamazām es sāku atzīt, ka manā skatījumā viens no bezjēdzīgākajiem kino žanriem vesterns tomēr var būt arī māksla, un šī filma noteikti tāda ir. Kaut izšķirošās trīskaujas dēļ vien.
2017-06-30
comments powered by Disqus