The Grand Budapest Hotel
Viesnīca "Diženā Budapešta" ir viena no tām filmām, kuras es tiku gaidījis un ko noteikti gribēju redzēt uz lielā ekrāna. Diemžēl nesanāca to redzēt diženākajā no Rīgas kinoteātriem, bet reizēm gan lielākajām, taču tas nekļuva par traucēkli filmas baudījumam.
Neviena no Vesa Andersona uzņemtajām filmām nenotiek reālajā pasaulē, un arī "Diženā Budapešta" nav izņēmums. Filmas darbības vieta un laiks ir nosacīti - jā, tu saproti, ka tie ir Alpi, visticamākais Austrijā, laikā starp Pasaules kariem, bet iedomātas filmā ir gan valstis, gan apdzīvotas vietas, gan "Zēna ar ābolu" autors. Filmā ir divi galvenie varoņi - "Diženās Budapeštas" portjē Gustavs H. un šīs pašas viesnīcas "lobby boy" (kā tas īsti pareizi ir latvju mēlē?) Zero Mustafa. Sižeta centrālā piedzīvojumu līnija skar jau piesaukto gleznu ar ābolu un kādas nebūt ne jaunas sievietes slepkavību. Interesanti, ka šo nebūt ne jauno sievieti atveido Tilda Svintone - pirms pāris dienām skatīta kā vampīrdāma "Only Lovers Left Alive". Vispār, kas attiecas uz aktieru ansambli, te nu Andersons ir gandrīz pārspējis pats sevi - ja trešā plāna lomās filmā parādās tādi aktieri kā Džūda Lovs, Bils Marejs, jau piesauktā Svitone, Džeisons Švarcmans (kā nu Andersona filma bez viņa!), Matjē Amalriks, "Zils ir vissiltākā krāsa" zvaigzne Lea Sidū, Ovens Vilsons, Toms Vilkinsons un citi - tad nav šaubu, ka Andersons ir no tiem režisoriem, pie kuriem zvaigznes filmējas ar prieku. Prominentākās lomās arī zināmu vārdu netrūkst - Gustavu spēlē Ralfs Fīnss, ļaundari ir Eidriens Broudijs un Villems Defo, otrā plāna lomā redzams Edvards Nortons. Un vienīgi Zero atveidojušais Tonijs Revolori ir itin mazpazīstams jaunietis.
Kā jau tas Andersona filmām raksturīgs, arī šī filma ir estētiski izcili baudāma. Vess Andersons ir vecmodīgs cilvēks - pār datortehnoloģijām viņš dod priekšroku ēku un vilcienu modeļiem, un tas padara skatāmo pasakaināku un dzīvāku. Situācijas, varoņi un attiecības starp personāžiem nepretendē uz sevišķu ticamību, jo tas jau nemaz nav svarīgi. Kaut kādā mērā līdzīgu efektu cenšas radīt Tims Bērtons, taču vismaz pēdējās filmās Bērtonam tas īsti nesanāk, kamēr Andersonam - sanāk. Jā, tas brīžiem ir farss un balagāns, bet vienlaikus - ne gluži, jo kaut kāda deva skumju tur arī ir manām. Andersons apdzied pasauli un laikus, kuri droši vien nekad nav eksistējuši, bet kuros ikvienam gribētos dzīvot. Tie ir laiki, kad vīrieši bija īsti vīrieši, sievietes bija īstas sievietes un mazie spalvanie radījumi no Alfa Centauri bija īsti mazie spalvainie radījumi no Alfa Centauri. Ļoti garšīga filma, tur nav vārdam vietu!
Neviena no Vesa Andersona uzņemtajām filmām nenotiek reālajā pasaulē, un arī "Diženā Budapešta" nav izņēmums. Filmas darbības vieta un laiks ir nosacīti - jā, tu saproti, ka tie ir Alpi, visticamākais Austrijā, laikā starp Pasaules kariem, bet iedomātas filmā ir gan valstis, gan apdzīvotas vietas, gan "Zēna ar ābolu" autors. Filmā ir divi galvenie varoņi - "Diženās Budapeštas" portjē Gustavs H. un šīs pašas viesnīcas "lobby boy" (kā tas īsti pareizi ir latvju mēlē?) Zero Mustafa. Sižeta centrālā piedzīvojumu līnija skar jau piesaukto gleznu ar ābolu un kādas nebūt ne jaunas sievietes slepkavību. Interesanti, ka šo nebūt ne jauno sievieti atveido Tilda Svintone - pirms pāris dienām skatīta kā vampīrdāma "Only Lovers Left Alive". Vispār, kas attiecas uz aktieru ansambli, te nu Andersons ir gandrīz pārspējis pats sevi - ja trešā plāna lomās filmā parādās tādi aktieri kā Džūda Lovs, Bils Marejs, jau piesauktā Svitone, Džeisons Švarcmans (kā nu Andersona filma bez viņa!), Matjē Amalriks, "Zils ir vissiltākā krāsa" zvaigzne Lea Sidū, Ovens Vilsons, Toms Vilkinsons un citi - tad nav šaubu, ka Andersons ir no tiem režisoriem, pie kuriem zvaigznes filmējas ar prieku. Prominentākās lomās arī zināmu vārdu netrūkst - Gustavu spēlē Ralfs Fīnss, ļaundari ir Eidriens Broudijs un Villems Defo, otrā plāna lomā redzams Edvards Nortons. Un vienīgi Zero atveidojušais Tonijs Revolori ir itin mazpazīstams jaunietis.
Kā jau tas Andersona filmām raksturīgs, arī šī filma ir estētiski izcili baudāma. Vess Andersons ir vecmodīgs cilvēks - pār datortehnoloģijām viņš dod priekšroku ēku un vilcienu modeļiem, un tas padara skatāmo pasakaināku un dzīvāku. Situācijas, varoņi un attiecības starp personāžiem nepretendē uz sevišķu ticamību, jo tas jau nemaz nav svarīgi. Kaut kādā mērā līdzīgu efektu cenšas radīt Tims Bērtons, taču vismaz pēdējās filmās Bērtonam tas īsti nesanāk, kamēr Andersonam - sanāk. Jā, tas brīžiem ir farss un balagāns, bet vienlaikus - ne gluži, jo kaut kāda deva skumju tur arī ir manām. Andersons apdzied pasauli un laikus, kuri droši vien nekad nav eksistējuši, bet kuros ikvienam gribētos dzīvot. Tie ir laiki, kad vīrieši bija īsti vīrieši, sievietes bija īstas sievietes un mazie spalvanie radījumi no Alfa Centauri bija īsti mazie spalvainie radījumi no Alfa Centauri. Ļoti garšīga filma, tur nav vārdam vietu!
2014-04-15
comments powered by Disqus