The Night Porter
Sākot skatīties leģendāri skandalozo "Nakts portjē", ātri vien mani pārņēma sajūta, ka esmu šo filmu redzējis. Tiesa, ļoti sen, līdz ar to vairāk par atsevišķām ainām atmiņā neuzaisa. Turpinot to skatīties, nācu pie nepārbaudāma secinājuma, ka savulaik esmu noskatījies filmas sākumu, bet ne vairāk. Tas principā izskatās itin ticami, jo "Nakts portjē" nekādā ziņā nav saucama par vieglu skatāmvielu. Ikviena filma, kas pamanās apvienot nacismu, fetišismu un sadomazohismu, un vienlaikus sevi identificē ar mākslu, nevis pornogrāfiju, nevar būt pati vieglākā skatāmviela pasaulē.
Filmai ir visai sarežģīta valstiskā piederība - tās režisore Liliana Kavani ir itāliete, otrā plāna lomās filmā arī galvenokārt ir itāļi, bet galvenajās - angļi, filma ir angļu valodā, ar Amerikas finansējumu un tās varoņi ir vācieši. Galvenajās lomās te ir Dirks Bogārds un Šarlote Remplinga. Viņš mūsdienās (proti - piecdesmitajos gados) ir nakts portjē viesnīcā Vīnē, viņa - slavena diriģenta sieva. Taču pirms padsmit gadiem viņa bija ieslodzītā nacistu koncentrācijas nometnē, bet viņš - nacists. Un viņiem tolaik bija sadomazohistisks sakars, kurš tagad, viņiem satiekoties no jauna, atkal uzplaiksnī. Laikam jau būtu muļķīgi šādai filmai piekasīties "reālisma" aspektā, jo tāds tajā principā iztrūkst, līdz ar to es pat sevišķi necentīšos pārmest neloģiskumu sižeta līnijai ar vecajiem nacistiem, kuri joprojām turpina meklēt savu nodarījumu lieciniekus, lai varētu izspēlēt viens pār otru tiesas prāvas un tad šos lieciniekus nogalināt, tādējādi pašiem it kā attīroties no pagātnes. Murgaini, bet lai nu paliek.
Vispār jau skaidrs, ka filmas spēks (ja tu šajā filmā spēku saskati) ir tās pretrunīgajā materiālā. Salīdzinoši ar šeit pacelto tematiku, "Greja 50 nokrāsas" nobāl (lai gan - neesmu redzējis, varbūt arī nenobāl), un domājams, ka Kavani galvenais mērķis, šo filmu uzņemot, ir bijusi tieši provokācija. Līdz ar to par tādiem sīkumiem kā sižeta ritējums, varoņu loģika un patiesībā - pat kaut nedaudz dziļākas ieskatīšanās personāžos viņu sevišķi nesatrauc. Patiesībā gan laikam jau Itālijā "nazi exploitation" žanrs bija labi zināms arī pirms "Nakts portjē" (skat. Wikipedia) un Kavani filma vairāk ir ievērojama ar to, ka pirms tam kaut ko tādu neatainoja "mainstream" kinematogrāfā. Tiesa, jāņem vērā, ka septiņdesmito gadu sākums bija tāds laiks, kad kino vispār pazuda jebkādi tabū - kā nekā gadu pirms "The Night Porter" par mežonīgāko kases grāvēju kļuva "Deep Throat" un cilvēki pilnā nopietnībā runāja par to, ka mākslas kino un pornogrāfija varētu saplūst vienā. Līdz ar to es neesmu tik pārliecināts, ka vēsturiskajā kontekstā šī filma būtu kaut kas tik ļoti nepieredzēts.
Es laikam gan neietu tik tālu, lai dēvētu šo filmu par aizvainojošu, zaimojošu vai kā citādi man nepieņemamu. Ļaunākais, ko tai varētu pārmest - man ir stipras aizdomas, ka pēc desmit gadiem, ja man atkal kāds izteiks piedāvājumu to noskatīties, es uzreiz nebūšu drošs - esmu es to redzējis vai nē. Kas laikam nav izcils rādītājs filmai, kura skaitās pretrunīga un šokējoša.
Filmai ir visai sarežģīta valstiskā piederība - tās režisore Liliana Kavani ir itāliete, otrā plāna lomās filmā arī galvenokārt ir itāļi, bet galvenajās - angļi, filma ir angļu valodā, ar Amerikas finansējumu un tās varoņi ir vācieši. Galvenajās lomās te ir Dirks Bogārds un Šarlote Remplinga. Viņš mūsdienās (proti - piecdesmitajos gados) ir nakts portjē viesnīcā Vīnē, viņa - slavena diriģenta sieva. Taču pirms padsmit gadiem viņa bija ieslodzītā nacistu koncentrācijas nometnē, bet viņš - nacists. Un viņiem tolaik bija sadomazohistisks sakars, kurš tagad, viņiem satiekoties no jauna, atkal uzplaiksnī. Laikam jau būtu muļķīgi šādai filmai piekasīties "reālisma" aspektā, jo tāds tajā principā iztrūkst, līdz ar to es pat sevišķi necentīšos pārmest neloģiskumu sižeta līnijai ar vecajiem nacistiem, kuri joprojām turpina meklēt savu nodarījumu lieciniekus, lai varētu izspēlēt viens pār otru tiesas prāvas un tad šos lieciniekus nogalināt, tādējādi pašiem it kā attīroties no pagātnes. Murgaini, bet lai nu paliek.
Vispār jau skaidrs, ka filmas spēks (ja tu šajā filmā spēku saskati) ir tās pretrunīgajā materiālā. Salīdzinoši ar šeit pacelto tematiku, "Greja 50 nokrāsas" nobāl (lai gan - neesmu redzējis, varbūt arī nenobāl), un domājams, ka Kavani galvenais mērķis, šo filmu uzņemot, ir bijusi tieši provokācija. Līdz ar to par tādiem sīkumiem kā sižeta ritējums, varoņu loģika un patiesībā - pat kaut nedaudz dziļākas ieskatīšanās personāžos viņu sevišķi nesatrauc. Patiesībā gan laikam jau Itālijā "nazi exploitation" žanrs bija labi zināms arī pirms "Nakts portjē" (skat. Wikipedia) un Kavani filma vairāk ir ievērojama ar to, ka pirms tam kaut ko tādu neatainoja "mainstream" kinematogrāfā. Tiesa, jāņem vērā, ka septiņdesmito gadu sākums bija tāds laiks, kad kino vispār pazuda jebkādi tabū - kā nekā gadu pirms "The Night Porter" par mežonīgāko kases grāvēju kļuva "Deep Throat" un cilvēki pilnā nopietnībā runāja par to, ka mākslas kino un pornogrāfija varētu saplūst vienā. Līdz ar to es neesmu tik pārliecināts, ka vēsturiskajā kontekstā šī filma būtu kaut kas tik ļoti nepieredzēts.
Es laikam gan neietu tik tālu, lai dēvētu šo filmu par aizvainojošu, zaimojošu vai kā citādi man nepieņemamu. Ļaunākais, ko tai varētu pārmest - man ir stipras aizdomas, ka pēc desmit gadiem, ja man atkal kāds izteiks piedāvājumu to noskatīties, es uzreiz nebūšu drošs - esmu es to redzējis vai nē. Kas laikam nav izcils rādītājs filmai, kura skaitās pretrunīga un šokējoša.
2016-08-18
comments powered by Disqus