The Philadelphia Story
Vēl joprojām dzīvojos pa melnbaltā kino pasauli. Vispār interesanti, kā veidojas vēsture. Eiropā jau pilnā sparā plosījās 2.Pasaules karš, bet Amerikā tapa filma par bagātnieku kāzu plāniem, kuriem būs vai nebūs lemts piepildīties.
Ar šo filmu Ketrīna Hepbērnai izdevās atkarot savu komerciāli veiksmīgas aktrises statusu, ko viņa iepriekšējos gados bija zaudējusi (pat kritiķu un jo īpaši - mūsdienu kritiķu - apjūsmotā "Brining Up Baby" ne tuvu nebija grāvējs). Šajā filmā viņa atveido Treisiju Lordu - sievieti, kurai pajuka viņas pirmā laulība ar atraktīvo, bet alkoholisko Deksteru Heivenu (Kerijs Grānts) un kura tagad grasās precēties ar daudz tikumiskāko, bet vienlaikus - garlaicīgu kā mani sliktākajos manas dzīves brīžos - Džordžu Kitridžu.
Lai situācija būtu mazliet sarežģītāka, stāstā iesaistās žurnālists Maiks Konors (Džeimss Stjuarts), kuru noalgojis tenku žurnāls, lai viņš aprakstītu Treisijas gatavošanos kāzām ar Džordžu. Un vēl lietā iesaistās Deksters, kurš joprojām Treisiju mīl, lai arī apzinās, ka viņa ir visai neizturama rakstura un pārmērīgi paštaisna būtne. Nezinu, vai attiecības starp Treisiju un trim vīriešiem var saukt par mīlas četrstūri, bet šādu terminu es izmantošu - un tu man to nevari aizliegt! Tātad, veidojas mīlas četrstūris, kur vēl parādās sieviete, ar kuru Maikam ir kaut kas līdzīgs attiecībām un kura ir fotogrāfe žurnāla rakstam. Un Treisijas tēvs, ar kuru viņai nepavisam nav labas attiecības, kuram toties ir izveidojušās tuvas attiecības ar kādu dejotāju.
Šī filma ietilpst tajā pašā kino kategorijā, kur daļēji atrodas arī "Bringing Up Baby" - atkārtotu laulību kategorijā. Taču joks te ir tāds, ka tas, ko šīs filmas reklamē nav vis otrās laulības, bet tieši atkārtotas laulības, kas visai stingri tomēr pieturās pie "līdz nāve mūs šķirs" principiem. Pieņemu, ka arī mūsdienu Latvijā atrastos daudzi, kas slavētu filmas ar šādu vēstījumu. Man tikām par filmas ideoloģisko pusi ir nospļauties, bet attiecības starp personāžiem šeit tiek atainotas ļoti dzīvi, un tā vien šķiet, ka es jau esmu pieradis pie tā laika kino teatrāluma un nu jau tas mani vispār netraucē, tā ka es jau gandrīz būtu gatavs šo filmu ieteikt noskatīties arī tev. Nezinu gan, vai tev tā patiks, bet tā jau vairs nav mana problēma.
"The prettiest sight in this fine pretty world is the privileged class enjoying its privileges."
Bez konteksta.
Ar šo filmu Ketrīna Hepbērnai izdevās atkarot savu komerciāli veiksmīgas aktrises statusu, ko viņa iepriekšējos gados bija zaudējusi (pat kritiķu un jo īpaši - mūsdienu kritiķu - apjūsmotā "Brining Up Baby" ne tuvu nebija grāvējs). Šajā filmā viņa atveido Treisiju Lordu - sievieti, kurai pajuka viņas pirmā laulība ar atraktīvo, bet alkoholisko Deksteru Heivenu (Kerijs Grānts) un kura tagad grasās precēties ar daudz tikumiskāko, bet vienlaikus - garlaicīgu kā mani sliktākajos manas dzīves brīžos - Džordžu Kitridžu.
Lai situācija būtu mazliet sarežģītāka, stāstā iesaistās žurnālists Maiks Konors (Džeimss Stjuarts), kuru noalgojis tenku žurnāls, lai viņš aprakstītu Treisijas gatavošanos kāzām ar Džordžu. Un vēl lietā iesaistās Deksters, kurš joprojām Treisiju mīl, lai arī apzinās, ka viņa ir visai neizturama rakstura un pārmērīgi paštaisna būtne. Nezinu, vai attiecības starp Treisiju un trim vīriešiem var saukt par mīlas četrstūri, bet šādu terminu es izmantošu - un tu man to nevari aizliegt! Tātad, veidojas mīlas četrstūris, kur vēl parādās sieviete, ar kuru Maikam ir kaut kas līdzīgs attiecībām un kura ir fotogrāfe žurnāla rakstam. Un Treisijas tēvs, ar kuru viņai nepavisam nav labas attiecības, kuram toties ir izveidojušās tuvas attiecības ar kādu dejotāju.
Šī filma ietilpst tajā pašā kino kategorijā, kur daļēji atrodas arī "Bringing Up Baby" - atkārtotu laulību kategorijā. Taču joks te ir tāds, ka tas, ko šīs filmas reklamē nav vis otrās laulības, bet tieši atkārtotas laulības, kas visai stingri tomēr pieturās pie "līdz nāve mūs šķirs" principiem. Pieņemu, ka arī mūsdienu Latvijā atrastos daudzi, kas slavētu filmas ar šādu vēstījumu. Man tikām par filmas ideoloģisko pusi ir nospļauties, bet attiecības starp personāžiem šeit tiek atainotas ļoti dzīvi, un tā vien šķiet, ka es jau esmu pieradis pie tā laika kino teatrāluma un nu jau tas mani vispār netraucē, tā ka es jau gandrīz būtu gatavs šo filmu ieteikt noskatīties arī tev. Nezinu gan, vai tev tā patiks, bet tā jau vairs nav mana problēma.
"The prettiest sight in this fine pretty world is the privileged class enjoying its privileges."
Bez konteksta.
2013-11-10
comments powered by Disqus