Kazhes pierakstu burtnīca

Nu jau man vajadzētu sākt pašam baidīties. Šo ierakstu klausos divu dienu garumā, un pirms tam vēl mazlietiņ, un nu jau man tas šķiet ja ne gluži normāls, tad vismaz - ne tuvu ne tik traks kā sākotnēji. Protams, ja salīdzina ar, teiksim, "The Third Reich", šis ieraksts ir vieglāk klausāms - tajā ir vairāk standarta noskaņojumā klausāmu fragmentu, un vismaz nosacīti var apgalvot, ka šis ieraksts sastāv no dziesmām.
Tās varbūt nav gluži tādas dziesmas, kurām tu varētu dziedāt līdzi, bet savā ļoti dīvainā veidā tās ir pat lipīgas. Ieraksts nosacīti sākas ar koverversiju dziesmai, ko slavenu padarīja Nensija Sinatra - "Boots", taču Sinatras izpildījumā šai dziesmai bija arī tradicionāls muzikālais pavadījums un vokāls nebija tāds, no kura varētu kaunēties pat šādi tādi alkoholiķi. Turklāt šī "dziesma" bez jebkādas pauzes pāriet nākamajā skaņdarbā - "Numb Erone".
Faktiski daudzi skaņdarbi šeit sākas kā gandrīz normālas dziesmas, taču atbilstoši Rezidentu pasaules uztverei tiem neklājas attīstīties kaut kur tālāk par pirmajās sekundēs dzirdēto. Tā "Guylum Bardot" tēma varētu ievadīt kaut ko pilnīgi citu, nevis to vājprātu, kas tai seko. Principā jau skaidrs, ka Rezidenti jau no sākta gala spēlējās tajā pašā smilšukastē, kur Frenks Zappa un Captain Beefheart, īpaši labi tas jūtams tādos veikumos kā piem., "Smelly Tongues". Bet nu kopumā šis ir totāls avangards - lielākoties šajā ierakstā pat nevar runāt par to, ka Residents nodarbotos ar jebkādu popmūzikas dekonstrukciju, drīzāk rodas sajūta, ka viņi darbojās kādā paralēlajā pasaulē, kur šāda mūzika būtu normāla. Piemēram, tajā pasaulē "Infant Tango" varētu būt gluži normāls tango paveids, kamēr šajā pasaulē arī Toms Veitss izpilda mazāk atonālus tango - un tādus, kuri vispār izklausās pēc tango.
Gluži manā regulārajā pleilistē šim ierakstam vietas nav, bet tas ir gana interesants, lai vismaz tevi ar to iepazīstinātu.