Third Reich n Roll
Populārā mūzika nav nekas cits kā propagandas rīks, ar kuru jauniešu smadzenes tiek skalotas līdzīgi, kā tas tika darīts totalitārajās valstīs. Tajā vietā, lai domātu par svarīgām tēmām (kādām?), jauniešus zombē uz dibenu gorīšanu, kopošanos un garīgu pagrimumu. Un tas viss - notrulināšanās burkāna dēļ.
Tā varētu īsumā raksturot "filosofiju", kas ir pamatā grupas (ja to tā var dēvēt) "The Residents" otrajam (trešajam? par šo grupu fakti neeksistē) albumam, uz kura vāciņa attēloti vairāki dejojoši Hitleri. Taču jautājums ir tāds - ko šis ieraksts piedāvā muzikālajā ziņā?
Albumu veido divi skaņdarbi: "Swastikas on parade" un "Hitler was a vegetarian", taču tie katrs sastāv no aptuveni 15 īsākiem fragmentiem, kuros Rezidenti nodarbojas ar sešdesmito gadu popmūzikas dekonstrukciju, izsmiešanu, transformācijām, kropļošanu un tamlīdzīgām everģēlībām.
Lai šo ierakstu varētu izbaudīt pilnībā, ir ļooooti labi jāorientējas sešdesmito gadu mūzikā, jo tā nebūt nav, ka Residents savu uzmanību veltītu vienīgi labi zināmiem skaņdarbiem - līdzās katram "Light My Fire" vai "Sunshine of Your Love" te atradīsies kāds "To Sir, With Love" vai "Psychotic Reaction".
Sākums ierakstam ir vispār satriecošs - vācu valodā sākas "Let&39;s Twist Again", kas apraujas līdz ar piedziedājuma sākumu, tad pāriet neizprotamās sintezatoru skaņās, kurām pa virsu sākas "Land of the thousand dances" piedziedājums, kas savukārt pāriet maniakālā "Hanky Panky" izpildījumā. Atsevišķi šī ieraksta fragmenti ir pat klausāmi bez iepriekšējas uzpildīšanās ar halucinogēnām vielām, bet kopumā šis nekādi nav viegli uztverams ieraksts, jo tā nav tradicionāla rokmūzikas parodija, bet gan avangardiskas variācijas par popmūzikas tēmu. Reizēm šķiet, ka viss dzirdamais ir garīgi slimu cilvēku radīts haoss, bet tā tas, protams, nav. Vai varbūt arī ir - nav jau zināms, kas īsti slēpjas aiz The Residents maskām - varbūt viņi patiešām lielāko daļu savas dzīves ir pavadījuši telpās ar mīkstām sienām.
Mani iecienītākie momenti šajā ierakstā līdzās lieliskajam ievadam ir atrodami plates otrajā pusē - fragments "96 Tears - It&39;s My Party - Light My Fire" ar elegentu ierunāto pāreju starp otro un trešo daļu, un ierakstu noslēdzošais "Hey Jude" un "Sympathy for the Devil" mikslis.
Ierakstu pārizdodot CD formātā, tam klāt vēl nākuši četri īsāki skaņdarbi - tai skaitā biedējošs "I Can&39;t Get no Satisfaction" un kolāža ar milzu plejādi ar bītlu dziesmām četrās minūtēs. Ieraksts nenoliedzami ļoti interesants, bet no tās kategorijas, ko tu vari kādam parādīt kā dīvainas mūzikas paraugu, nevis pats klausīties ikdienā. Ja vien, protams, nevēlies pilnībā sajukt prātā.
Tā varētu īsumā raksturot "filosofiju", kas ir pamatā grupas (ja to tā var dēvēt) "The Residents" otrajam (trešajam? par šo grupu fakti neeksistē) albumam, uz kura vāciņa attēloti vairāki dejojoši Hitleri. Taču jautājums ir tāds - ko šis ieraksts piedāvā muzikālajā ziņā?
Albumu veido divi skaņdarbi: "Swastikas on parade" un "Hitler was a vegetarian", taču tie katrs sastāv no aptuveni 15 īsākiem fragmentiem, kuros Rezidenti nodarbojas ar sešdesmito gadu popmūzikas dekonstrukciju, izsmiešanu, transformācijām, kropļošanu un tamlīdzīgām everģēlībām.
Lai šo ierakstu varētu izbaudīt pilnībā, ir ļooooti labi jāorientējas sešdesmito gadu mūzikā, jo tā nebūt nav, ka Residents savu uzmanību veltītu vienīgi labi zināmiem skaņdarbiem - līdzās katram "Light My Fire" vai "Sunshine of Your Love" te atradīsies kāds "To Sir, With Love" vai "Psychotic Reaction".
Sākums ierakstam ir vispār satriecošs - vācu valodā sākas "Let&39;s Twist Again", kas apraujas līdz ar piedziedājuma sākumu, tad pāriet neizprotamās sintezatoru skaņās, kurām pa virsu sākas "Land of the thousand dances" piedziedājums, kas savukārt pāriet maniakālā "Hanky Panky" izpildījumā. Atsevišķi šī ieraksta fragmenti ir pat klausāmi bez iepriekšējas uzpildīšanās ar halucinogēnām vielām, bet kopumā šis nekādi nav viegli uztverams ieraksts, jo tā nav tradicionāla rokmūzikas parodija, bet gan avangardiskas variācijas par popmūzikas tēmu. Reizēm šķiet, ka viss dzirdamais ir garīgi slimu cilvēku radīts haoss, bet tā tas, protams, nav. Vai varbūt arī ir - nav jau zināms, kas īsti slēpjas aiz The Residents maskām - varbūt viņi patiešām lielāko daļu savas dzīves ir pavadījuši telpās ar mīkstām sienām.
Mani iecienītākie momenti šajā ierakstā līdzās lieliskajam ievadam ir atrodami plates otrajā pusē - fragments "96 Tears - It&39;s My Party - Light My Fire" ar elegentu ierunāto pāreju starp otro un trešo daļu, un ierakstu noslēdzošais "Hey Jude" un "Sympathy for the Devil" mikslis.
Ierakstu pārizdodot CD formātā, tam klāt vēl nākuši četri īsāki skaņdarbi - tai skaitā biedējošs "I Can&39;t Get no Satisfaction" un kolāža ar milzu plejādi ar bītlu dziesmām četrās minūtēs. Ieraksts nenoliedzami ļoti interesants, bet no tās kategorijas, ko tu vari kādam parādīt kā dīvainas mūzikas paraugu, nevis pats klausīties ikdienā. Ja vien, protams, nevēlies pilnībā sajukt prātā.
2013-10-17
comments powered by Disqus