The Trial of the Chicago 7
Laikos, kad filmas skaties reti, ir vērts labi piedomāt, kam veltīt savu uzmanību. "Čikāgas septītnieka prāva" šķita šajā ziņā laba izvēle - veselai virknei Oskara balvu nominēta kinolente, kas vēsta par notikumiem sešdesmito gadu Amerikā, ko tikpat labi varētu attiecināt uz notikumiem mūsdienu Amerikā (jo ir lietas, kas nepāriet). Skanīgs aktieru ansamblis, kurā parādās tādi vārdi kā Edijs Redmeins, Saša Barons Koens, Džozefs Gordons Ljuits, Bens Šenkmens, Frenks Longella, Maikls Kītons arī noteikti kalpoja par labu filmai. Te, ja kas, varētu piebilst, ka šī ir viena no tām kinolentēm, kurās nevar runāt par ļoti "diverse" aktieru sastāvu. Tas varbūt par kaut kādā mērā sanācis ironiski - jo filmā ir uzsvērts, ka Bobijs Sīls tika piekabināts klāt "septītniekam" tāpēc, lai tiesājamo vidū būtu kāds melnādainais un līdz ar to grupiņa tiesas piesēdētājiem šķistu draudīgāka, bet pašā filmā šādā pat veidā ir piekabināta vienīgā kaut cik nozīmīgu lomu spēlējošā sieviete - revolucionāru grupējumā infiltrējusies policijas darbiniece (kurai nav vēsturiska pamata un kura vienlaikus arī ir diezgan bezvērtīgs personāžs filmas kontekstā).
Par ko īsti ir stāsts - 1968. gadā Vjetnamas kara apstākļos Čikāgā bija gaidāms demokrātu partijas kongress, lai izvēlētu partijas kandidātu ASV prezidenta vēlēšanos, ko likt pretī republikānim Ričardam Niksonam. Dažos mēnešos pirms šī kongresa tika nošauti Martins Luters Kings un Roberts Kenedijs, atmosfēra sabiedrībā bija ļoti nokaitēta, arvien spēkā pieņēmas dažādas vairāk un mazāk marginālas grupas, visādi hipiji, jipiji, studenti protestētāji, Melnās panteras un tā tālāk. Uz kongresu Čikāgā ieradās daudz dažādu veidu protestētāju, kuriem visiem pilsētas vadība aizliedza jebkādus mītiņus un likumsakarīgi tas viss beidzās ar vardarbību, par kuras vaininiekiem viedokļi dalījās. Aizejošā prezidenta Džonsona administrācija izlēma, ka nekā īsti juridiski risināma šajā pasākumā nav, bet jaunievēlētās Niksona administrācijas ģenerālprokurors izlēma Čikāgas nemierus padarīt par paraugprāvu, lai parādītu, ka tagad valstī ir jauna kārtība. Par šo prāvu un tās priekšvēsturi arī ir šī filma.
No astoņiem apsūdzētajiem (kuri vēlāk paliek par septiņiem, tāpēc tāds nosaukums) filma koncentrējas uz diviem - Sašas Barona Koena atveidoto Ebiju Hofmanu un Redmeina iemiesoto Tomu Heidenu, kuri (atbilstoši filmai) reprezentēja divus protesta kustības pretpolus: haotisko un pragmatisko. Formāli tur ir vēl trešais novirziens - "paklausīgais protestētājs", kuru pārstāv Deivids Delindžers (Džons Kerols Linčs), taču viņam sevišķi daudz iespēju uzspīdēt Ārona Sorkina scenārijs nedod.
Filmas iznākšanas laiks - 2020. gada septembrī - labi saskanēja ar tobrīd vēl priekšā stāvošajām ASV prezidenta vēlēšanām (un lieki teikt, ka tā puse, kuru varētu atbalstīt vīrs uzvārdā Tramps, filmā netiek atainot glaimojoši), taču laiks visu sagriezis mazliet citādāk un kaut kādā mērā būtu vietā uzdot jautājumu, vai arī Qanon šamani nevar mārketēt līdzīgi kā Čikāgas dumpiniekus. Protams, vērts piebilst, ka izņemot atšķirīgo politisko pārliecību tādus vīrus kā Hofmans, Heidens un Delindžers no Šamaņa atšķīra ass prāts un asa mēle. Un, lai arī šobrīd teorētiski būtu iespējams šo filmu interpretēt par labu "Capitol hill riots" dalībniekiem, diez vai kāds to darīs, jo attiecīgā publika diez vai grib identificēties ar hipijiem, narkotiku lietotājiem, ebrejiem un melnādainajiem.
Šķiet, neko jēdzīgu neesmu pateicis par pašu filmu. Iespējams, neko jēdzīgu tā arī nepateikšu, bet vērtējums ir tāds - laba, man riktīgi patika, abi ar Marinu spriedām, ka šī ir no tām filmām, kas būtu varējusi vēl turpināties, nevis būt cauri - drīzāk prasījās vēl, nevis noīsināt (un tā ir reti novērojama sajūta). Koens, kurš filmā atveido pēc saviem standartiem pilnigi normālu varoni, ir pārsteidzoši labs. Protams, ka vēsture tur ir itin pamatīgi piekoriģēta, bet jūtams, ka Sorkins režijā ir nācis no scenāristu aprindām - viņa prasmes strādāt ar tekstu un tā dinamiku ir lieliskas. Šo filmu diez vai būtu vērts skatīties, lai smelties zināšanas par konkrētajiem notikumiem (Čikāgas septītnieka vai astotnieka tiesa ir dokumentēta arī faktoloģiski precīzākās kinolentēs), taču, lai gūtu ieskatu sešdesmito gadu beigu Amerikas pasaulē, tā būs labs uzskates materiāls.
Par ko īsti ir stāsts - 1968. gadā Vjetnamas kara apstākļos Čikāgā bija gaidāms demokrātu partijas kongress, lai izvēlētu partijas kandidātu ASV prezidenta vēlēšanos, ko likt pretī republikānim Ričardam Niksonam. Dažos mēnešos pirms šī kongresa tika nošauti Martins Luters Kings un Roberts Kenedijs, atmosfēra sabiedrībā bija ļoti nokaitēta, arvien spēkā pieņēmas dažādas vairāk un mazāk marginālas grupas, visādi hipiji, jipiji, studenti protestētāji, Melnās panteras un tā tālāk. Uz kongresu Čikāgā ieradās daudz dažādu veidu protestētāju, kuriem visiem pilsētas vadība aizliedza jebkādus mītiņus un likumsakarīgi tas viss beidzās ar vardarbību, par kuras vaininiekiem viedokļi dalījās. Aizejošā prezidenta Džonsona administrācija izlēma, ka nekā īsti juridiski risināma šajā pasākumā nav, bet jaunievēlētās Niksona administrācijas ģenerālprokurors izlēma Čikāgas nemierus padarīt par paraugprāvu, lai parādītu, ka tagad valstī ir jauna kārtība. Par šo prāvu un tās priekšvēsturi arī ir šī filma.
No astoņiem apsūdzētajiem (kuri vēlāk paliek par septiņiem, tāpēc tāds nosaukums) filma koncentrējas uz diviem - Sašas Barona Koena atveidoto Ebiju Hofmanu un Redmeina iemiesoto Tomu Heidenu, kuri (atbilstoši filmai) reprezentēja divus protesta kustības pretpolus: haotisko un pragmatisko. Formāli tur ir vēl trešais novirziens - "paklausīgais protestētājs", kuru pārstāv Deivids Delindžers (Džons Kerols Linčs), taču viņam sevišķi daudz iespēju uzspīdēt Ārona Sorkina scenārijs nedod.
Filmas iznākšanas laiks - 2020. gada septembrī - labi saskanēja ar tobrīd vēl priekšā stāvošajām ASV prezidenta vēlēšanām (un lieki teikt, ka tā puse, kuru varētu atbalstīt vīrs uzvārdā Tramps, filmā netiek atainot glaimojoši), taču laiks visu sagriezis mazliet citādāk un kaut kādā mērā būtu vietā uzdot jautājumu, vai arī Qanon šamani nevar mārketēt līdzīgi kā Čikāgas dumpiniekus. Protams, vērts piebilst, ka izņemot atšķirīgo politisko pārliecību tādus vīrus kā Hofmans, Heidens un Delindžers no Šamaņa atšķīra ass prāts un asa mēle. Un, lai arī šobrīd teorētiski būtu iespējams šo filmu interpretēt par labu "Capitol hill riots" dalībniekiem, diez vai kāds to darīs, jo attiecīgā publika diez vai grib identificēties ar hipijiem, narkotiku lietotājiem, ebrejiem un melnādainajiem.
Šķiet, neko jēdzīgu neesmu pateicis par pašu filmu. Iespējams, neko jēdzīgu tā arī nepateikšu, bet vērtējums ir tāds - laba, man riktīgi patika, abi ar Marinu spriedām, ka šī ir no tām filmām, kas būtu varējusi vēl turpināties, nevis būt cauri - drīzāk prasījās vēl, nevis noīsināt (un tā ir reti novērojama sajūta). Koens, kurš filmā atveido pēc saviem standartiem pilnigi normālu varoni, ir pārsteidzoši labs. Protams, ka vēsture tur ir itin pamatīgi piekoriģēta, bet jūtams, ka Sorkins režijā ir nācis no scenāristu aprindām - viņa prasmes strādāt ar tekstu un tā dinamiku ir lieliskas. Šo filmu diez vai būtu vērts skatīties, lai smelties zināšanas par konkrētajiem notikumiem (Čikāgas septītnieka vai astotnieka tiesa ir dokumentēta arī faktoloģiski precīzākās kinolentēs), taču, lai gūtu ieskatu sešdesmito gadu beigu Amerikas pasaulē, tā būs labs uzskates materiāls.
2021-06-16
comments powered by Disqus