A Quick One
"The Who" otrā studijas plate savā ziņā ir ļoti nozīmīga - kā nekā tajā atrodamā kompozīcija "A Quick One, While He's Away" ir uzskatāma par teju vai pirmo mini rokoperu (vismaz - par pirmo ievērojamo) šāda stila kompozīciju. Vienlaikus kā albums "A Quick One" galīgi nav vērā ņemams - tas nobāl gan sava priekšgājēja ("My Generation"), gan sekotāja ("The Who Sell Out") priekšā. Toties tas var kalpot par apliecinājumu, ka arī sešdesmitajos gados tāda parādība kā "otrā albuma sindroms" pastāvēja - ka pirmā ieraksta panākumu rezultātā tevi studijā iedzen nesagatavotu un tad nu tu ieraksti to, kas nu sanāk.
Who gadījumā sanāca tas, ka grupas radošais līderis Pīts Taunzends nebija paspējis uzrakstīt gana daudz jaunu dziesmu, ko iekļaut albumā, un tad nu savu roku dziesmu rakstīšanai nācās pielikt arī Daltrijam, Mūnam un Entvistlam. Rezultāti izrādījās itin atšķirīgi, un kopumā nevar teikt, ka šāda pieeja attaisnojās. Labi, Entvistls patiešām uzspīdēja, un arī vēlāk gadu gaitā viņš sevi apliecināja kā gana kvalitatīvu dziesmu autoru, bet šajā ierakstā atrodamā "Boris the Spider" savā skanējumā liek domāt par tolaik vēl nepastāvošajiem "Black Sabbath" - ar mazliet citu miksējumu un draudīgās ģitāras izbīdīšanu pirmajā plānā sanāktu kas itin līdzīgs "Iron Man". Nav pārsteidzoši, ka Boriss kļuva par obligātu The Who koncertu sastāvdaļu visā grupas pastāvēšanas laikā. Otrā Entvistla radītā dziesma - "Whiskey Man" - nav gluži tik spēcīga, un tās lielākais pluss ir gana asprātīgais teksts (ja nu tu par asprātīgu vari uzskatīt tekstu par vīru ar alkohola delīriju), kamēr melodiski tā ir no "nekas īpašs" kategorijas.
Kīts Mūns, kā jau vairums bundzinieku, sevi kā izcilu dziesmu autoru neapliecina - viņa "I Need You" ir saistoša galvenokārt tādēļ, ka līdzās tās liriskajai noskaņai Mūns vienkārši mežonīgi ārdās uz bungām, tā ka bišķi šķiet, ka viņa loģika bijusi no kategorijas "reku būs viens riktīgi salkans gabals, kuram pa virsu es mazliet beztēmā paārdīšos" (un ievērojot to, kas zināms par Mūna personību, tas pat izklausās itin ticami). Tikām "Cobwebs and Strange" diezgan labi atbilst savam bezsakarīgajam noskaņojumam - tā nav īsti dziesma, bet gan drīzāk varētu būt skaņu celiņa fragments cirka izrādei, kur pa vidu atkal jau Mūns ārdās - tikai šoreiz vēl par 200% maniakālāk kā "I Need You" gadījumā. Iespējams, pa daļai to varētu nosaukt par bungu solo (arī tas 1966.gadā bija ļoti svaigs koncepts), taču - ne gluži. Pāris reizes noklausīties to ir pat interesanti, bet ne vairāk.
Un kā tad grupas solists Rodžers Daltrijs? Visai nožēlojami, kā jau to varētu gaidīt - viņam neizdevās radīt vairāk kā vienu vienīgu "See My Way", kam ne īsti ir melodija, ne jebkāda cita doma, tik vien kā divas minūtes ieraksta aizpildītas.
Tikām Taunzenda galvenais veikums šajā ierakstā ir jau pieminētā "A Quick One, While He's Away", kas stāsta "Restorānvagona" tematikai itin atbilstošu stāstu - kamēr tavs vīrietis ir projām teju gada garumā, tev atgadās viens ātrais sakars ar vilciena mašīnistu. Sižeta gan kopumā nav diez ko daudz, bet vai deviņu minūšu un sešu daļu kompozīcijai patiešām vajag kaut ko vairāk? Protams, ka šis ir tikai labākajā gadījumā melnraksts tām idejām, ko vēlāk Taunzends izkopa ar "Tommy" ("We Have a Remedy" daļa it īpaši saistās ar Tommiju). Vēl var piebilst, ka šajā skaņdarbā ik pa brīdim rodas sajūta, ka Mūns dauza nevis bungas, bet skārda gabalus (un varbūt tā patiešām ir), ā, un te ir daudz The Who kopumā neraksturīgu vokālo harmoniju, kas savu apogeju sasniedz noslēdzošajā "You Are Forgiven". Kas attiecas uz pārējām Pīta dziesmām - te nu jāatzīst, ka nekā diži interesanta tajās nav - lai gan, nē "So Sad About Us" ir itin skaista. Tomēr kopumā uzrunājošākas ir CD versijā iekļautās bonus kompozīcijas, kuru skanējums man vairāk saistās ar grupu, kura savulaik bija skaļākā pasaulē - "Bat Man" (kas aizdomīgi izklausās pēc tolaik vēl nepastāvošā Pac-Man) un bītliskā "Doctor Doctor".
Lielos vilcienos (tādos, ar kuriem brauc Ivor the Engine Driver) šis nav ieraksts, kuram būtu jābūt jebkura mūzikas mīļa fonotēkā, bet noklausīties kādu reizi to gan jau, ka ir vērts.
Who gadījumā sanāca tas, ka grupas radošais līderis Pīts Taunzends nebija paspējis uzrakstīt gana daudz jaunu dziesmu, ko iekļaut albumā, un tad nu savu roku dziesmu rakstīšanai nācās pielikt arī Daltrijam, Mūnam un Entvistlam. Rezultāti izrādījās itin atšķirīgi, un kopumā nevar teikt, ka šāda pieeja attaisnojās. Labi, Entvistls patiešām uzspīdēja, un arī vēlāk gadu gaitā viņš sevi apliecināja kā gana kvalitatīvu dziesmu autoru, bet šajā ierakstā atrodamā "Boris the Spider" savā skanējumā liek domāt par tolaik vēl nepastāvošajiem "Black Sabbath" - ar mazliet citu miksējumu un draudīgās ģitāras izbīdīšanu pirmajā plānā sanāktu kas itin līdzīgs "Iron Man". Nav pārsteidzoši, ka Boriss kļuva par obligātu The Who koncertu sastāvdaļu visā grupas pastāvēšanas laikā. Otrā Entvistla radītā dziesma - "Whiskey Man" - nav gluži tik spēcīga, un tās lielākais pluss ir gana asprātīgais teksts (ja nu tu par asprātīgu vari uzskatīt tekstu par vīru ar alkohola delīriju), kamēr melodiski tā ir no "nekas īpašs" kategorijas.
Kīts Mūns, kā jau vairums bundzinieku, sevi kā izcilu dziesmu autoru neapliecina - viņa "I Need You" ir saistoša galvenokārt tādēļ, ka līdzās tās liriskajai noskaņai Mūns vienkārši mežonīgi ārdās uz bungām, tā ka bišķi šķiet, ka viņa loģika bijusi no kategorijas "reku būs viens riktīgi salkans gabals, kuram pa virsu es mazliet beztēmā paārdīšos" (un ievērojot to, kas zināms par Mūna personību, tas pat izklausās itin ticami). Tikām "Cobwebs and Strange" diezgan labi atbilst savam bezsakarīgajam noskaņojumam - tā nav īsti dziesma, bet gan drīzāk varētu būt skaņu celiņa fragments cirka izrādei, kur pa vidu atkal jau Mūns ārdās - tikai šoreiz vēl par 200% maniakālāk kā "I Need You" gadījumā. Iespējams, pa daļai to varētu nosaukt par bungu solo (arī tas 1966.gadā bija ļoti svaigs koncepts), taču - ne gluži. Pāris reizes noklausīties to ir pat interesanti, bet ne vairāk.
Un kā tad grupas solists Rodžers Daltrijs? Visai nožēlojami, kā jau to varētu gaidīt - viņam neizdevās radīt vairāk kā vienu vienīgu "See My Way", kam ne īsti ir melodija, ne jebkāda cita doma, tik vien kā divas minūtes ieraksta aizpildītas.
Tikām Taunzenda galvenais veikums šajā ierakstā ir jau pieminētā "A Quick One, While He's Away", kas stāsta "Restorānvagona" tematikai itin atbilstošu stāstu - kamēr tavs vīrietis ir projām teju gada garumā, tev atgadās viens ātrais sakars ar vilciena mašīnistu. Sižeta gan kopumā nav diez ko daudz, bet vai deviņu minūšu un sešu daļu kompozīcijai patiešām vajag kaut ko vairāk? Protams, ka šis ir tikai labākajā gadījumā melnraksts tām idejām, ko vēlāk Taunzends izkopa ar "Tommy" ("We Have a Remedy" daļa it īpaši saistās ar Tommiju). Vēl var piebilst, ka šajā skaņdarbā ik pa brīdim rodas sajūta, ka Mūns dauza nevis bungas, bet skārda gabalus (un varbūt tā patiešām ir), ā, un te ir daudz The Who kopumā neraksturīgu vokālo harmoniju, kas savu apogeju sasniedz noslēdzošajā "You Are Forgiven". Kas attiecas uz pārējām Pīta dziesmām - te nu jāatzīst, ka nekā diži interesanta tajās nav - lai gan, nē "So Sad About Us" ir itin skaista. Tomēr kopumā uzrunājošākas ir CD versijā iekļautās bonus kompozīcijas, kuru skanējums man vairāk saistās ar grupu, kura savulaik bija skaļākā pasaulē - "Bat Man" (kas aizdomīgi izklausās pēc tolaik vēl nepastāvošā Pac-Man) un bītliskā "Doctor Doctor".
Lielos vilcienos (tādos, ar kuriem brauc Ivor the Engine Driver) šis nav ieraksts, kuram būtu jābūt jebkura mūzikas mīļa fonotēkā, bet noklausīties kādu reizi to gan jau, ka ir vērts.
2016-03-15
comments powered by Disqus