Filma ir vienkārši nereāli teatrāla, uzspēlēta un cheesy - tāds komēdijas stils allaž ir pastāvējis un lai arī pa brīdim tas šķiet tracinošs, kaut kas šarmants tajā arī ir. Jo īpaši, ja darbība norisinās (šķiet) Viktorijas laikmeta Anglijā, kad šāds teatrālums arī cilvēku attiecībās reāli pastāvēja.
Filmas pamatā loterija, ko organizē kādā bagātnieku skolā - vecāki iemaksā ļoti pamatīgas naudas summas, par kuru ieguvēju beigās kļūs visilgāk izdzīvojušais bērns. Jau filmas ievadā mums tiek parādīti dažādi muļķīgi veidi, kādos iet bojā loterijas dalībnieki, līdz atlikuši ir tikai divi, kuri turklāt vēl ir brāļi. Viens no viņiem ir kopumā pozitīvs personāžs (Ralfs Ričardsons), kurš gan ir maigi izsakoties neizturams faktu atstāstītājs (lai gan, daži viņa minētie fakti ir inčīgi, kā piemēram "Naughty Bible"), kamēr otrs to vien domā, kā nogalināt savu brāli. Savukārt faktu mašīnai ir divi audžu dēli (Kuks un Mūrs), kuri visu savu mūžu ir pavadījuši, pasargājot savu patēvu/onkuli no nejaušas nāves, cerot kļūt par viņa mantiniekiem. Otram brālim tikām ir mazdēls, medicīnas students, par kuru vectēvs grib gādāt, jo apzinās, ka tas ir "idiots blēžu un šarlatānu profesijā". Kad pārpratuma rezultātā divi jaunie vīrieši -naudas tīkotāji padomā, ka viņu onkulis ir miris un ka viņiem ir jāuztur ilūzija par viņa dzīvību (sajaukta līķa gadījums), sākas absolūts balagāns.
Filma ir sviestaina, tur nav divu domu. Bet brīžiem - ļoti smieklīga. Kolorītākais personāžs noteikti ir Pītera Selersa atveidotais doktors Prats - smags alkoholiķis, kas dzīvo kaķu pārbāztā dzīvoklī, kurš uz lūgumu izsniegt neaizpildītu miršanas apliecību vaicā "cik daudz tev tās vajag?" un kurš, šķiet, daudz vairāk specializējas indēs un abortos nekā jebkādās medicīnas lietās.
Reizēm man šādas filmas patīk. Un vakar bija šāda reize. Tā ka - alles gut!