The Zero Theorem
Pēdējā laikā tapušās Terija Giljema filmas sevišķas simpātijas no kritikas neizpelnās (varbūt ar izņēmumu Doktora Parnasa gadījumā, bet gan jau, ka tur galvenais iemesls bija Hīta Ledžera nāve). Man gan jāatzīst, ka patika ne tikai "Doktors", bet arī "Tideland" un "The Brothers Grimm". Tālab loģiski, ka "Nulles teorēmu es gaidīju ar lielu nepacietību" un, iespējams, gluži vienkārši pārdegu savās neadekvātajās cerībās.
Koens (Kristofs Valcs) ir īpatnis, kas strādā par... hmm, grūti saprast, ko tieši, bet izskatās, ka viņš spēlē datorspēles kaut kādā dīvainā korporācijā vēl dīvainākā nākotnes pasaulē. Viņa galvenā vēlme ir strādāt no mājām, jo viņš jau gadiem ilgi gaida telefona zvanu, kas viņam atklās dzīves jēgu. Vienlaikus darbā viņš saņem uzdevumu, kas viņam atļauj strādāt no mājas - viņš tiek iesaistīts Nulles teorēmas pierādījuma meklējumos. Kas ir Nulles teorēma? Ka viss Visums ir vienāds ar nulli, proti, ka dzīvei nav jēgas un mērķa. Sanāk mazliet duālisms šajā situācijā. Un tā nu šis strādā, palīgos viņam kādā brīdī iesaistās Menedžmenta pusaugu dēls, kurš ir izcili apdāvināts puisis, bet ar savu raksturiņu. Un vēl Koenam atsūta sievieti, lai gan sākumā viņš domā, ka sieviete atnākusi pati. Protams, ievērojot to, ka viņš ir plikpaurains dīvainis, kurš par sevi runā daudzskaitlī, bet viņa - daudz jaunāka (un vēl - franču aktrises atveidota), būtu priecājies par to pašu. Ar šo sievieti (vārdā Beinslija) Koenam veidojas kas līdzīgs sakaram virtuālās realitātes seksa pasaulē, lielā mērā vismaz sākotnēji viņš cer, ka viņa palīdzēs viņam tikt pie mistiskā telefona zvana.
Uz šo filmu var raudzīties kā uz metaforisku stāstu par ticības un racionālā cīņu (un tā arī domājams ir jādara), bet kaut kā mani īpaši neuzrunāja tas, kā šīs domas tajā tiek pasniegtas. Tīri vizuāli šī filma neparāda neko tādu, kas iepriekš Giljema filmās nebūtu redzēts, un mazliet pietrūka tam visam vai nu struktūras vai arī - lielākas patvaļas un haosa, bet kaut kas īsti līdz galam tur nenostrādāja. Lai gan tajā skanošā Radiohead dziesmas "Creep" versija man ļoti patika.
Koens (Kristofs Valcs) ir īpatnis, kas strādā par... hmm, grūti saprast, ko tieši, bet izskatās, ka viņš spēlē datorspēles kaut kādā dīvainā korporācijā vēl dīvainākā nākotnes pasaulē. Viņa galvenā vēlme ir strādāt no mājām, jo viņš jau gadiem ilgi gaida telefona zvanu, kas viņam atklās dzīves jēgu. Vienlaikus darbā viņš saņem uzdevumu, kas viņam atļauj strādāt no mājas - viņš tiek iesaistīts Nulles teorēmas pierādījuma meklējumos. Kas ir Nulles teorēma? Ka viss Visums ir vienāds ar nulli, proti, ka dzīvei nav jēgas un mērķa. Sanāk mazliet duālisms šajā situācijā. Un tā nu šis strādā, palīgos viņam kādā brīdī iesaistās Menedžmenta pusaugu dēls, kurš ir izcili apdāvināts puisis, bet ar savu raksturiņu. Un vēl Koenam atsūta sievieti, lai gan sākumā viņš domā, ka sieviete atnākusi pati. Protams, ievērojot to, ka viņš ir plikpaurains dīvainis, kurš par sevi runā daudzskaitlī, bet viņa - daudz jaunāka (un vēl - franču aktrises atveidota), būtu priecājies par to pašu. Ar šo sievieti (vārdā Beinslija) Koenam veidojas kas līdzīgs sakaram virtuālās realitātes seksa pasaulē, lielā mērā vismaz sākotnēji viņš cer, ka viņa palīdzēs viņam tikt pie mistiskā telefona zvana.
Uz šo filmu var raudzīties kā uz metaforisku stāstu par ticības un racionālā cīņu (un tā arī domājams ir jādara), bet kaut kā mani īpaši neuzrunāja tas, kā šīs domas tajā tiek pasniegtas. Tīri vizuāli šī filma neparāda neko tādu, kas iepriekš Giljema filmās nebūtu redzēts, un mazliet pietrūka tam visam vai nu struktūras vai arī - lielākas patvaļas un haosa, bet kaut kas īsti līdz galam tur nenostrādāja. Lai gan tajā skanošā Radiohead dziesmas "Creep" versija man ļoti patika.
2014-07-25
comments powered by Disqus