Kon-Tiki
Beidzot esmu izgājis pilnu Kon-Tiki apli. Sākās tas pirms nu jau tuvu desmit gadiem, kad skatījos pašā Heijerdāla uzņemto filmu par šo ceļojumu. Tad pirms pieciem gadiem bija otrais piegājiens - mākslas filma (mūsdienu, tas ir, tolaik vēl gluži svaiga), un tagad pienākusi kārta Heijerdāla grāmatai, kura atkal jau apraksta tās pašas simts ar astīti dienas uz plosta Klusajā okeānā.
Tā ir sanācis, ka Kon-Tiki man ir kļuvis par tādu kā atskaites punktu: katru reizi, kad mūsu ceļi krustojas, tas kalpo par pamudinājumu pārdomāt to, kurp es pats dodos savā dzīvē. Skaidrs, ka es nedodos balsas koka plostā pāri jūrai, bet jautājums, vai esmu pārvērties par pēdīgo mietpilsoni vai vēl nē, vienmēr ir aktuāls. Šobrīd, tā man šķiet, savos mazos un pieticīgos veidos kaut kur uz priekšu es eju un nepiepildītas alkas pēc okeāna plašumiem mani nesauc. Sajūta, ka nedaru dzīvē neko vērtīgu un neko paliekošu, nemoka, līdz ar to šajā konkrētajā laikā man Heijerdāla platais plecs atbalstam nav nepieciešams, un tas priecē.
Atgriežoties pie grāmatas, tā paver trešo alternatīvo skatījumu uz tiem pašiem notikumiem, jo katrai versijai ir cits pieejamās informācijas apjoms un cits konteksts. Kad Heijerdāls pats filmēja, viņš vēl nezināja, vai vispār viņam būs lemts šo braucienu pārdzīvot. Grāmatu viņš rakstīja pēc ceļojuma, līdz ar to tajā nav tādas drāmas, jo gan autors, gan lasītājs zina, ka viss beigsies laimīgi. Savukārt mākslas filma vispār mazāk bija par notikumiem, bet vairāk par to, kā seši cilvēki var vairāk kā trīs mēnešus nodzīvot šādā piespiedu tuvībā.
Grāmatā Heijerdāls visvairāk pievēršas tam, ko viņš ar šo ceļojumu vispār vēlējās pierādīt - ka Polinēzijas salās cilvēki nonāca no Dienvidamerikas. Cik saprotu, zinātnieku vidū mūsdienās nav daudz tādu, kas Heijerdāla teorijām ticētu, lai gan no laja skatu punkta tās šķiet gana labi argumentētas. Protams, ignorējot to apstākli, ka “teorētiski tas būtu iespējams” galīgi nenozīmē to pašu kā “tā tas patiešām notika”. Un var arī atzīt, ka Heijerdāls ļoti plaši atsaucas uz dažādu zemju iezemiešu mītiem, kas vēsta par baltajiem cilvēkiem, kuri ir vai nav viņu dievi, un par šiem mītiem populārs viedoklis ir tāds, ka tie ir pašu balto kolonizatoru radīti, nevis pastāvējuši jau iepriekš, un vispār tas viss esot viens vienīgs rasisms. Te atkal jāsaka - nezinu, cik ļoti var ticēt jebkam, jo mani galīgi nepārsteidz arī pozīcijas “šādi apgalvojumi ir jānoliedz, jo tie var radīt par mums rasistu iespaidu” pastāvēšana, un patiesībā jau nav tik svarīgi, cik daudz patiesības ir Heijerdāla teorijās, kamēr tās ir interesantas un nevienam nekādu kaitējumu nenodara.
Daudz uzmanības autors velta zivīm. Un to var saprast - 100 dienās uz plosta, kad tava lielākā izklaide un vienlaikus lielākais bieds ir okeāna iemītnieki, par zivīm, gribot negribot, nākas domāt bieži. Stāsti par mijiedarbību ar okeāna iemītniekiem grāmatā ir daudzveidīgi (taču ļoti liela to daļa ir par ēšanu), reizēm ar savu devu humora, citkārt atkal cieņpilni.
Uzrakstīta grāmata ir gana saistoši, bet šī tomēr būs tā reize, kad es teikšu - filma ir pārāka. Kaut vai tāpēc vien, ka tā patiešām atspoguļo (lai arī, protams, atlasītu momentu veidā) reālo Kon-Tiki ceļojumu, nevis tikai Heijerdāla pozīciju jau pēc tā norises (un tas nekas, ka vispirms bija grāmata un tikai tad uz ekrāniem iznāca filma). Lasāmviela nav slikta, bet nav arī obligāta.
Tā ir sanācis, ka Kon-Tiki man ir kļuvis par tādu kā atskaites punktu: katru reizi, kad mūsu ceļi krustojas, tas kalpo par pamudinājumu pārdomāt to, kurp es pats dodos savā dzīvē. Skaidrs, ka es nedodos balsas koka plostā pāri jūrai, bet jautājums, vai esmu pārvērties par pēdīgo mietpilsoni vai vēl nē, vienmēr ir aktuāls. Šobrīd, tā man šķiet, savos mazos un pieticīgos veidos kaut kur uz priekšu es eju un nepiepildītas alkas pēc okeāna plašumiem mani nesauc. Sajūta, ka nedaru dzīvē neko vērtīgu un neko paliekošu, nemoka, līdz ar to šajā konkrētajā laikā man Heijerdāla platais plecs atbalstam nav nepieciešams, un tas priecē.
Atgriežoties pie grāmatas, tā paver trešo alternatīvo skatījumu uz tiem pašiem notikumiem, jo katrai versijai ir cits pieejamās informācijas apjoms un cits konteksts. Kad Heijerdāls pats filmēja, viņš vēl nezināja, vai vispār viņam būs lemts šo braucienu pārdzīvot. Grāmatu viņš rakstīja pēc ceļojuma, līdz ar to tajā nav tādas drāmas, jo gan autors, gan lasītājs zina, ka viss beigsies laimīgi. Savukārt mākslas filma vispār mazāk bija par notikumiem, bet vairāk par to, kā seši cilvēki var vairāk kā trīs mēnešus nodzīvot šādā piespiedu tuvībā.
Grāmatā Heijerdāls visvairāk pievēršas tam, ko viņš ar šo ceļojumu vispār vēlējās pierādīt - ka Polinēzijas salās cilvēki nonāca no Dienvidamerikas. Cik saprotu, zinātnieku vidū mūsdienās nav daudz tādu, kas Heijerdāla teorijām ticētu, lai gan no laja skatu punkta tās šķiet gana labi argumentētas. Protams, ignorējot to apstākli, ka “teorētiski tas būtu iespējams” galīgi nenozīmē to pašu kā “tā tas patiešām notika”. Un var arī atzīt, ka Heijerdāls ļoti plaši atsaucas uz dažādu zemju iezemiešu mītiem, kas vēsta par baltajiem cilvēkiem, kuri ir vai nav viņu dievi, un par šiem mītiem populārs viedoklis ir tāds, ka tie ir pašu balto kolonizatoru radīti, nevis pastāvējuši jau iepriekš, un vispār tas viss esot viens vienīgs rasisms. Te atkal jāsaka - nezinu, cik ļoti var ticēt jebkam, jo mani galīgi nepārsteidz arī pozīcijas “šādi apgalvojumi ir jānoliedz, jo tie var radīt par mums rasistu iespaidu” pastāvēšana, un patiesībā jau nav tik svarīgi, cik daudz patiesības ir Heijerdāla teorijās, kamēr tās ir interesantas un nevienam nekādu kaitējumu nenodara.
Daudz uzmanības autors velta zivīm. Un to var saprast - 100 dienās uz plosta, kad tava lielākā izklaide un vienlaikus lielākais bieds ir okeāna iemītnieki, par zivīm, gribot negribot, nākas domāt bieži. Stāsti par mijiedarbību ar okeāna iemītniekiem grāmatā ir daudzveidīgi (taču ļoti liela to daļa ir par ēšanu), reizēm ar savu devu humora, citkārt atkal cieņpilni.
Uzrakstīta grāmata ir gana saistoši, bet šī tomēr būs tā reize, kad es teikšu - filma ir pārāka. Kaut vai tāpēc vien, ka tā patiešām atspoguļo (lai arī, protams, atlasītu momentu veidā) reālo Kon-Tiki ceļojumu, nevis tikai Heijerdāla pozīciju jau pēc tā norises (un tas nekas, ka vispirms bija grāmata un tikai tad uz ekrāniem iznāca filma). Lasāmviela nav slikta, bet nav arī obligāta.
2019-11-10
comments powered by Disqus