To Catch a Thief
Viena no spilgtākajām domām, kas man palikusi prātā no Velbeka "Pakļaušanās" (precīzāk - tās iestudējuma JRT), ir par to, ka sabiedrība turās uz sievietes spējas pielāgoties, un viena no šīm pielāgošanās izpausmēm ir tāda, ka sievietei jau no bērnības tiek ieaudzināts tas, kā konkrētajā sabiedrības modelī tiek definēts iekārojams vīrietis, un vajadzības gadījumā var gadīties, ka alfa tēviņš ir, teiksim, viduvējs augstskolas pasniedzējs. Tu man jautāsi - kas gan tam kopīgs ar Hičkoka filmu "Noķert zagli"? Arī šī filma piedalās ilgtermiņa plānā, kas kino pasaulē ir ļoti izplatīts, ka vecāks vīrietis ir kāds īpašs iekāres objekts.
Filmas galvenais varonis Džons Robijs (Kerijs Grānts) nenoliedzami ir ļoti izskatīgs vīrietis, taču viņa ekrāna partnere šajā filmā ir Greisa Kellija - tā pati, kurai vēlāk būs lemts kļūt par Monako princesi un atvadīties no kino pasaules, kura ir ne tikai žilbinoši skaista, bet arī 25 gadus jaunāka par Grāntu, turklāt vēl viņas varone ir izglītota, bagāta un emancipēta. Bet kādas gan šai divdesmitpiecgadīgajai blondīnei ir iespējas turēties pretī par sevi divreiz vecākā Grānta atveidotajam izbijušajam zaglim? Nekādu iespēju, protams, jo ikvienai sievietei ir jāsapņo par šādu potenciālo partneri sava tēva vecumā.
Šis liriskais ievads gan, protams, nav tas, uz ko fokusējas Hičkoka filma. Tā vēsta par to, ka čalis, kuram mēģina piešūt franču Rivjērā sākušās zādzības, kuras atgādina tās, kuras viņš pats veica pirms gadiem 15-20, kad vēl nebija kļuvis par Pretošanās kustības varoni, mēģina pats nākt uz pēdām zaglim, jo policijai der arī acīmredzamākais aizdomās turamais. Tagad gan Džons Roubijs ir kļuvis par godīgu pilsoni (kura ienākumu avoti gan šķiet drusku miglā tīti), kurš ar nožēlu atceras savu kriminālo pagātni, taču seno dienu iemaņas varētu viņam palīdzēt veiklāk kā policijai nākt uz pēdām noziedzniekam. Tā kā jaunais zaglis ir labi informēts par to, kur kas ko glabā, Roubijs stājas apšaubāmā darījuma ar apdrošināšanas firmas pārstāvi (jo apdrošinātāji ir satraukušies, tā kā zagļa iecienītas vērtslietas lielākoties ir apdrošinātas, līdz ar to nākas izmaksāt lielas prēmijas), lai noskaidrotu potenciālos zagļa nākamos upurus - un tieši šādā veidā viņš iepazīstas ar Frānsisu Stīvensu - Kellijas varoni - kuras mamma ir viena no tām bagātajām dārglietu īpašniecēm, kas ir lielākajā riska grupā. Sākotnēji Kellijas varone ir tipiska "femme fatale", bet tuvāk beigām - kā tas pieklājas šādām filmām, viņas spēja diktēt vīriešiem noteikumus kaut kur pazūd un viņa pārvēršas par tipisku lellīti, kurai nepieciešams vecāka kunga platais plecs. Vēl amizanti ir tas, ka filmā ir arī otra sieviete - Brigitas Obēras spēlētā Daniela, kura filmā tiek pozicionēta kā tīne pretstajā pieagušajai Kelijas varonei, lai gan reāli Obēra bija pat par gadu vecāka nekā Kellija.
Gribētos teikt, ka šī man galīgi nešķiet viena no izcilākajām Hičkoka filmām. Ok, varu atzīt Kellijas valdzinājumu (un nepiekrist Mikas dziesmā apgalvotajam: "I'd try to be like Grace Kelly but all her looks were too sad"), bet tīri kā trilleris filma sevišķi labi nestrādā - tās atrisinājums mani atstāja vienaldzīgu un ja neskaita Marinas pēcāk sapņoto, ka viņa kļūst par dārglietu zagļa upuri, nekādas citas emocijas no šīs filmas nenāca.
Filmas galvenais varonis Džons Robijs (Kerijs Grānts) nenoliedzami ir ļoti izskatīgs vīrietis, taču viņa ekrāna partnere šajā filmā ir Greisa Kellija - tā pati, kurai vēlāk būs lemts kļūt par Monako princesi un atvadīties no kino pasaules, kura ir ne tikai žilbinoši skaista, bet arī 25 gadus jaunāka par Grāntu, turklāt vēl viņas varone ir izglītota, bagāta un emancipēta. Bet kādas gan šai divdesmitpiecgadīgajai blondīnei ir iespējas turēties pretī par sevi divreiz vecākā Grānta atveidotajam izbijušajam zaglim? Nekādu iespēju, protams, jo ikvienai sievietei ir jāsapņo par šādu potenciālo partneri sava tēva vecumā.
Šis liriskais ievads gan, protams, nav tas, uz ko fokusējas Hičkoka filma. Tā vēsta par to, ka čalis, kuram mēģina piešūt franču Rivjērā sākušās zādzības, kuras atgādina tās, kuras viņš pats veica pirms gadiem 15-20, kad vēl nebija kļuvis par Pretošanās kustības varoni, mēģina pats nākt uz pēdām zaglim, jo policijai der arī acīmredzamākais aizdomās turamais. Tagad gan Džons Roubijs ir kļuvis par godīgu pilsoni (kura ienākumu avoti gan šķiet drusku miglā tīti), kurš ar nožēlu atceras savu kriminālo pagātni, taču seno dienu iemaņas varētu viņam palīdzēt veiklāk kā policijai nākt uz pēdām noziedzniekam. Tā kā jaunais zaglis ir labi informēts par to, kur kas ko glabā, Roubijs stājas apšaubāmā darījuma ar apdrošināšanas firmas pārstāvi (jo apdrošinātāji ir satraukušies, tā kā zagļa iecienītas vērtslietas lielākoties ir apdrošinātas, līdz ar to nākas izmaksāt lielas prēmijas), lai noskaidrotu potenciālos zagļa nākamos upurus - un tieši šādā veidā viņš iepazīstas ar Frānsisu Stīvensu - Kellijas varoni - kuras mamma ir viena no tām bagātajām dārglietu īpašniecēm, kas ir lielākajā riska grupā. Sākotnēji Kellijas varone ir tipiska "femme fatale", bet tuvāk beigām - kā tas pieklājas šādām filmām, viņas spēja diktēt vīriešiem noteikumus kaut kur pazūd un viņa pārvēršas par tipisku lellīti, kurai nepieciešams vecāka kunga platais plecs. Vēl amizanti ir tas, ka filmā ir arī otra sieviete - Brigitas Obēras spēlētā Daniela, kura filmā tiek pozicionēta kā tīne pretstajā pieagušajai Kelijas varonei, lai gan reāli Obēra bija pat par gadu vecāka nekā Kellija.
Gribētos teikt, ka šī man galīgi nešķiet viena no izcilākajām Hičkoka filmām. Ok, varu atzīt Kellijas valdzinājumu (un nepiekrist Mikas dziesmā apgalvotajam: "I'd try to be like Grace Kelly but all her looks were too sad"), bet tīri kā trilleris filma sevišķi labi nestrādā - tās atrisinājums mani atstāja vienaldzīgu un ja neskaita Marinas pēcāk sapņoto, ka viņa kļūst par dārglietu zagļa upuri, nekādas citas emocijas no šīs filmas nenāca.
2017-01-17
comments powered by Disqus