Kazhes pierakstu burtnīca

Nu jau esmu ticis tik tālu, ka skatos pirmskara mūziklus. Un kāpēc lai es neskatītos filmas ar Fredu Astēru un Džindžeru Rodžersu galvenajās lomās? Rodžersa, kā nekā, būtu saucama par skaistu arī pēc mūsdienu standartiem.
Filma ir viegla muzikāla screwball komēdija, kurā atrodama viena no sava laikmeta atmiņā paliekošākajām dziesmām - "Cheek to Cheek".

Protams, šī ir no tām filmām, kuras vērts ir skatīties vairāk deju un mazāk - sižeta dēļ. Protams, nav šaubu, ka mūsdienu deju filmās tu redzēsi nesalīdzināmi sarežģītākas un brīnumainākas kombinācijas, bet kas ir stilīgi tādā antīkā kino - patiesībā dejotājiem tajos laikos noteikti bija daudz grūtāk - kinolente bija dārga, ainu nebeidzama pārfilmēšana baigos daudzumos nenotika + ne ar kādiem tehnoloģiskiem trikiem (vēl jo vairāk - datografiskiem) īstu māku aizstāt nevarēja. Mūsdienās ir cita lieta - gan jau, ka ar pareizu pieeju arī mani varētu pasniegt kā Astēra kvalitātes dancotāju, bet tolaik - viss bija pa īstam. Izņemot filmu saturu, kurš gan bija visai banāls.
Taču šī filma ir patiesībā vismaz relatīvi juicy - Rodžersa varones uzvedība, kad viņai aplam radies priekšstats, ka Astēra varonis ir precējies ar viņas draudzeni Medžu, patiesībā ir bišķi riskanta, un frāze "if Madge doesn&39;t care - I certainly don&39;t" ir gana ok. Protams, beigsies viss laimīgi, un, jā, šajā filmā tu redzi Holivudas studijā pa lēto uztaisītu Venēcijas imitāciju, kura izskatās vienkārši nožēlojami, bet - tas ir trīsdesmito gadu mūzikls, sasodīts! Ar skaistu sievieti galvenajā lomā (kura, protams, pamodusies nakts vidū, ir perfekti nogrimmēta, bet to jau var gaidīt), skaistām dziesmām un skaistām dejām. Un kā teikt - no šādas filmas neko citu es arī negaidu.