Cosmicomics
Italo Kalvino tomēr bija viens patiešām lielisks autors! Izdomas bagāts, nedaudz traks, ar izteiktu noslieci spēlēties ar literāro darbu formām, struktūrām, vēsturi, jēdzieniem un galvenokārt - ar lasītāju.
"Kosmikomiksi" ir viens no viņa būtiskākajiem darbiem (varbūt - to patiesībā grūti saprast) - stāstu krājums, kurā tiek paņemtas dažādas hipotēzes par Visuma un Zemes vēsturi un no katras no tām izveidots stāsts. Ne obligāti hipotēze ir pareiza, reizēm pat tā ir absurda, bet tam nav lielas nozīmes.
Stāsti, kā jau pieklājas stāstiem, lielākoties ir par mīlestību. Vai tad Visumā ir vēl kaut kas, kas būtu aprakstīšanas vērts? Ja nu vienīgi vēl futbols. Un cepti kartupeļi. Un varbūt skaitlis 42. Reizēm arī brētliņas pūdercukurā, bet tas - vien dienās, kad lidlauks pārāk tāls.
Gandrīz visos stāstos galvenais varonis ir viens un tas pats - personāžs ar slikti izrunājamu vārdu Qfwfq, kurš ir vecs kā pats Visums, bet patiesībā - pat drusku vecāks. Reizēm gan viņš laikam pārdzimst, bet ne obligāti - katrā ziņā viņš atminās notikumus no tiem laikiem, kad viss Visums bija saspiests vienā punktā. Viņš atceras laikus, kad pasaule bija melnbalta. Kad nebija matērijas. Kad ar atomiem varēja spēlēties kā ar lodītēm. Kad viņš bija pēdējais dzīvais dinozaurs. Kad visa viņa ģimene, izņemot vienu vecu onkuli bija jau pārcēlusies uz dzīvi uz sauszemes, bet viņa mīļotā izlēma, ka viņa labprātāk atgriezīsies dzīvot jūrā ar šo pašu onkuli. Un vienlaikus stāstos parādās arī gluži mūsdienīgas notis - savu mīļoto, kuru pēdējo reizi tu sastapi vēl laikmetā, kad viņai nebija formas (vai kā molusku), tu ņem un sastopi metro Londonā (ne obligāti Londonā un ne obligāti metro, bet tu saproti, ko es saku, vai arī nesaproti). Pieņemu, ka šos stāstus nav ne mazākās nepieciešamības uztvert burtiski un pat neesmu pārliecināts, ka tos vispār ir nepieciešams jebkādi uztvert, jo uztvere jau pastāv tikai uztvērēja acīs, bet reizēm gadās, ka tev acu nemaz nav, jo... es nesaprotu, kāpēc man būtu nepieciešams kaut ko pamatot, visticamākais, lasot šo aprakstu, tu tāpat padomāsi "Kazhe sarijies kaut kādas ripas", lai gan patiesībā es esmu tik vien kā apreibis no fonā skanošām Ellas Fidžeraldas dziesmām. Un skaistas dziesmas ir kā mīlestība, kas ir vienīgā tēma, par ko ir vērts rakstīt stāstus. Protams, ja neskaita ceptus kartupeļus.
"Kosmikomiksi" ir viens no viņa būtiskākajiem darbiem (varbūt - to patiesībā grūti saprast) - stāstu krājums, kurā tiek paņemtas dažādas hipotēzes par Visuma un Zemes vēsturi un no katras no tām izveidots stāsts. Ne obligāti hipotēze ir pareiza, reizēm pat tā ir absurda, bet tam nav lielas nozīmes.
Stāsti, kā jau pieklājas stāstiem, lielākoties ir par mīlestību. Vai tad Visumā ir vēl kaut kas, kas būtu aprakstīšanas vērts? Ja nu vienīgi vēl futbols. Un cepti kartupeļi. Un varbūt skaitlis 42. Reizēm arī brētliņas pūdercukurā, bet tas - vien dienās, kad lidlauks pārāk tāls.
Gandrīz visos stāstos galvenais varonis ir viens un tas pats - personāžs ar slikti izrunājamu vārdu Qfwfq, kurš ir vecs kā pats Visums, bet patiesībā - pat drusku vecāks. Reizēm gan viņš laikam pārdzimst, bet ne obligāti - katrā ziņā viņš atminās notikumus no tiem laikiem, kad viss Visums bija saspiests vienā punktā. Viņš atceras laikus, kad pasaule bija melnbalta. Kad nebija matērijas. Kad ar atomiem varēja spēlēties kā ar lodītēm. Kad viņš bija pēdējais dzīvais dinozaurs. Kad visa viņa ģimene, izņemot vienu vecu onkuli bija jau pārcēlusies uz dzīvi uz sauszemes, bet viņa mīļotā izlēma, ka viņa labprātāk atgriezīsies dzīvot jūrā ar šo pašu onkuli. Un vienlaikus stāstos parādās arī gluži mūsdienīgas notis - savu mīļoto, kuru pēdējo reizi tu sastapi vēl laikmetā, kad viņai nebija formas (vai kā molusku), tu ņem un sastopi metro Londonā (ne obligāti Londonā un ne obligāti metro, bet tu saproti, ko es saku, vai arī nesaproti). Pieņemu, ka šos stāstus nav ne mazākās nepieciešamības uztvert burtiski un pat neesmu pārliecināts, ka tos vispār ir nepieciešams jebkādi uztvert, jo uztvere jau pastāv tikai uztvērēja acīs, bet reizēm gadās, ka tev acu nemaz nav, jo... es nesaprotu, kāpēc man būtu nepieciešams kaut ko pamatot, visticamākais, lasot šo aprakstu, tu tāpat padomāsi "Kazhe sarijies kaut kādas ripas", lai gan patiesībā es esmu tik vien kā apreibis no fonā skanošām Ellas Fidžeraldas dziesmām. Un skaistas dziesmas ir kā mīlestība, kas ir vienīgā tēma, par ko ir vērts rakstīt stāstus. Protams, ja neskaita ceptus kartupeļus.
2014-01-04
comments powered by Disqus