Liepājas svarcēlāju dažādie likteņi
Esmu gan es nodzīvojies - izlasīju grāmatu par svarcelšanas vēsturi Liepājā. Tas būtu pārpīlējums uz leju teikt, ka svarcelšana nav man pats tuvākais sporta veids. No šajā grāmatā pieminētajiem svarcēlājiem kaut ko vairāk kā "zinu par tāda eksistenci" varu pateikt tikai par diviem: leģendāro Jāni Krauzi, kura vārdā bija nosaukta sporta biedrība neatkarīgajā Latvijā, tās Bauskas nodaļa bija viena no vadošajām komandām Zemgalē, un Valdi Kalnu, kurš ir viens no ievērojamākajiem Liepājas futbola līdzjutējiem un vispār foršs, zinošs cilvēks (bet loģiski, ka ne jau viņa svarcelšanas karjeras dēl es zinu, kas tas tāds - Valdis Kalns). Taču Liepājas ebreju sporta vēstures pētīšanas ietvaros arī svarcelšanai jāpievēršas, tad nu, ieraudzījis bibliotēkā šādu grāmatu, sapratu - nav variantu, būs vien jālasa.
Sākšu ar nebūtisko (no grāmatas konteksta) - par ebrejiem un svarcelšanu neko daudz informācijas tur nav, kas nav pārsteidzoši, taču vismaz pie pāris uzvārdiem tiku, un tagad mēģinu sadzīt rokā vairāk informācijas par Jakobu Libaueru, kas bija 1935. gada Kurzemes meistars smagajā svarā, bet pāris gadus vēlāk izceļoja uz Palestīnu. Līdz ar to savu pamata uzdevumu šī grāmata izpildīja - pirms tās izlasīšanas man šķita, ka Liepājas ebreji ar svarcelšanu vispār nenodarbojās (vismaz ne tādā mērā, ka kāds būtu šo aktivitāti dokumentējis), tagad vismaz kādas informācijas druskas radušās.
Taču grāmata primāri, protams, ir par nozīmīgākajiem Liepājas svarcēlājiem gadu gaitā, viņu sasniegumiem un arī par Latvijas svarcēlāju panākumiem starptautiskās sacensībās. Ar ko mani šī grāmata priecēja, ir apstāklis, ka tās autors vairāk uzmanības veltījis senākiem laikiem un tikai salīdzinoši ātri pārskrējis pāri padomju laikiem. Normālā prakse grāmatās par Latvijas sporta vēsturi ir tāda, ka 90% satura veido padomju laiki un mūsdienas, kamēr pirmās brīvvalsts laiks un cara laikim pirms tā aprakstīti maksimāli skopi, tikām šajā grāmatā savi sešdesmit procenti veltīti laikam līdz Otrajam pasaules karam. Un tas man šķiet simpātiski, jo, pirmkārt, mani kā lasītāju īpaši neinteresē svarcelšanas rekordu izaugsme laika gaitā un tas, kas uzvarējis katrās sacensībās, bet vēl jo vairāk mani neinteresē visādi padomju armijnieki, kuri cēluši lielus svarus kaut kad pagājušā gadsimta otrajā pusē un kuriem saistība ar Liepāju bija tikpat cieša kā desmitiem "viesstrādnieku", kas izgāja caur Rīgas "Daugavas" futbola un "Dinamo" ledushokeja komandai ar Latvijas sportu. Grāmatas autors iespēju robežās balansē starp sacīkšu rezultātu dokumentēšanu, atlētu biogrāfiju atstāstījumu un svarcelšanas noteikumu un to izmaiņu raksturojumu. Par ieguldīto darbu - visu cieņu. Arī no jebkāda veida ideoloģiskā skatījuma grāmata ir diezgan brīva - ne tev te "šis tas padomju laikos bija arī labi", ne pretējā virzienā - viss diezgan neitrāli. Vienīgais jautājums, pie kura Novickis atgriežas atkal un atkal, ir ka meitenēm patīk muskuļoti vīri (kas, protams, nav gluži aplams apgalvojums, bet tas, cik bieži autors uzsver šo aspektu, rada drīzāk aizdomas, ka viņam kādu reizi draudzeni nocēlis kāds viņa izpratnē tirliņš - grāmatu tārps, kurš pat savu grāmatu īsti nevar pacelt, kur nu vēl stieni). Kopumā gan grāmata patika tīri labi - lasās tā relatīvi viegli (tēmai, kas mani sevišķi neinteresē), un kā dokumentāla liecība par svarcelšanu vienā konkrētā pilsētā tā ir vērtīga.
Protams, kā jau svarcelšanas entuziasts, Uldis Novickis savu sporta veidu brīžiem pārmērīgi idealizē un pasniedz to kā svarīgāku, nekā tas realitātē ir (spoileris - neviens sporta veids nav ļoti svarīgs, pat ne futbols, kura izpētei veltu ļoti daudz laika). Un, jā, šur tur prasītos vairāk kritiskas pieejas. Piemēram, atsaucoties uz brīvvalsts laika avīžu rakstiem, kas starptautiskās sacensībās raksturoja tiesāšanu kā negodīgu pret latviešu sportistiem, jāņem vērā, ka tajā laikā vispār jebkādu "savējo" sportistu zaudējumu centās novelt uz "mēs bijām labi, bet mums darīja pāri", vēl trakāk, nekā tas notiek mūsdienās, līdz ar to jebkurš teksts iz kategorijas "mūsu sportists svaru pacēla tehniski nevainojami, bet viņam to neieskaitīaj, kamēr pretiniekam, kurš acīmredzami to neizdarīja, ieskaitīja gan" jāvērtē kritiski (un, ja pacenšas noskaidrot, ko par to pašu pasākumu rakstīja otra puse, redzēsi diametrāli pretēju skatījumu). Taču šaubu nav - ja tev svarcelšana ir tuva, šai grāmatai būtu jāatrodas tavā grāmatu plauktā.
Sākšu ar nebūtisko (no grāmatas konteksta) - par ebrejiem un svarcelšanu neko daudz informācijas tur nav, kas nav pārsteidzoši, taču vismaz pie pāris uzvārdiem tiku, un tagad mēģinu sadzīt rokā vairāk informācijas par Jakobu Libaueru, kas bija 1935. gada Kurzemes meistars smagajā svarā, bet pāris gadus vēlāk izceļoja uz Palestīnu. Līdz ar to savu pamata uzdevumu šī grāmata izpildīja - pirms tās izlasīšanas man šķita, ka Liepājas ebreji ar svarcelšanu vispār nenodarbojās (vismaz ne tādā mērā, ka kāds būtu šo aktivitāti dokumentējis), tagad vismaz kādas informācijas druskas radušās.
Taču grāmata primāri, protams, ir par nozīmīgākajiem Liepājas svarcēlājiem gadu gaitā, viņu sasniegumiem un arī par Latvijas svarcēlāju panākumiem starptautiskās sacensībās. Ar ko mani šī grāmata priecēja, ir apstāklis, ka tās autors vairāk uzmanības veltījis senākiem laikiem un tikai salīdzinoši ātri pārskrējis pāri padomju laikiem. Normālā prakse grāmatās par Latvijas sporta vēsturi ir tāda, ka 90% satura veido padomju laiki un mūsdienas, kamēr pirmās brīvvalsts laiks un cara laikim pirms tā aprakstīti maksimāli skopi, tikām šajā grāmatā savi sešdesmit procenti veltīti laikam līdz Otrajam pasaules karam. Un tas man šķiet simpātiski, jo, pirmkārt, mani kā lasītāju īpaši neinteresē svarcelšanas rekordu izaugsme laika gaitā un tas, kas uzvarējis katrās sacensībās, bet vēl jo vairāk mani neinteresē visādi padomju armijnieki, kuri cēluši lielus svarus kaut kad pagājušā gadsimta otrajā pusē un kuriem saistība ar Liepāju bija tikpat cieša kā desmitiem "viesstrādnieku", kas izgāja caur Rīgas "Daugavas" futbola un "Dinamo" ledushokeja komandai ar Latvijas sportu. Grāmatas autors iespēju robežās balansē starp sacīkšu rezultātu dokumentēšanu, atlētu biogrāfiju atstāstījumu un svarcelšanas noteikumu un to izmaiņu raksturojumu. Par ieguldīto darbu - visu cieņu. Arī no jebkāda veida ideoloģiskā skatījuma grāmata ir diezgan brīva - ne tev te "šis tas padomju laikos bija arī labi", ne pretējā virzienā - viss diezgan neitrāli. Vienīgais jautājums, pie kura Novickis atgriežas atkal un atkal, ir ka meitenēm patīk muskuļoti vīri (kas, protams, nav gluži aplams apgalvojums, bet tas, cik bieži autors uzsver šo aspektu, rada drīzāk aizdomas, ka viņam kādu reizi draudzeni nocēlis kāds viņa izpratnē tirliņš - grāmatu tārps, kurš pat savu grāmatu īsti nevar pacelt, kur nu vēl stieni). Kopumā gan grāmata patika tīri labi - lasās tā relatīvi viegli (tēmai, kas mani sevišķi neinteresē), un kā dokumentāla liecība par svarcelšanu vienā konkrētā pilsētā tā ir vērtīga.
Protams, kā jau svarcelšanas entuziasts, Uldis Novickis savu sporta veidu brīžiem pārmērīgi idealizē un pasniedz to kā svarīgāku, nekā tas realitātē ir (spoileris - neviens sporta veids nav ļoti svarīgs, pat ne futbols, kura izpētei veltu ļoti daudz laika). Un, jā, šur tur prasītos vairāk kritiskas pieejas. Piemēram, atsaucoties uz brīvvalsts laika avīžu rakstiem, kas starptautiskās sacensībās raksturoja tiesāšanu kā negodīgu pret latviešu sportistiem, jāņem vērā, ka tajā laikā vispār jebkādu "savējo" sportistu zaudējumu centās novelt uz "mēs bijām labi, bet mums darīja pāri", vēl trakāk, nekā tas notiek mūsdienās, līdz ar to jebkurš teksts iz kategorijas "mūsu sportists svaru pacēla tehniski nevainojami, bet viņam to neieskaitīaj, kamēr pretiniekam, kurš acīmredzami to neizdarīja, ieskaitīja gan" jāvērtē kritiski (un, ja pacenšas noskaidrot, ko par to pašu pasākumu rakstīja otra puse, redzēsi diametrāli pretēju skatījumu). Taču šaubu nav - ja tev svarcelšana ir tuva, šai grāmatai būtu jāatrodas tavā grāmatu plauktā.
2023-12-23
comments powered by Disqus