Turning Back the Clock: Hot Wars and Media Populism

Turpinu iepazīt Umberto Eko darbus ārpus viņa darbības daiļliteratūrā, manas mammas krājumā bija vairākas šāda tipa viņa grāmatas (iespējams, kāda pat manis paša dāvināta), tai skaitā šī, kuras tēma aktualitāti tikai ieguvusi laikā kopš 2006. gada, kad tā izdota. Patiesībā šo grāmatu veido eseju un runu apkopojums par periodu starp 2001. un 2005. gadu. Proti, sākot ar 11. septembri un ietverot Afganistānas un Irākas karus, kā arī pirmo Silvio Berluskoni valdīšanas periodu. Kā jau tas raksturīgi Eko, grāmatā ir itin daudz atsauču arī uz senākiem laika periodiem, veidojot tiltus starp tiem un viņa aprakstīto laikmetu.

Būtiskākā atziņa no šīs grāmatas, kuru dīvainā kārtā nebiju pats piefiksējis - savā būtībā Berluskoni ir tas pats Donalds Tramps, tikai pie varas nācis padsmit gadus pirms Donalda. Turklāt vēl interesantā kārtā Berluskoni sevī apvieno Trampa personību ar to cilvēku, kura impērijas atbalsts lielā mērā ļāva Trampam tikt ASV prezidenta amatā - Rupertu Mērdoku, kam pieder Fox. Proti, Berluskoni pašam arī piederēja tie plašās auditorijas mediji, kuri slavināja viņu un pēla citus. Tikām visi pārējie izgājieni principā - kā pēc šablona. Teju vai katru dienu rūpēties par to, lai visi pārspriestu kārtējo aplamību, ko tu esi pateicis. Filtrēt, kā uz šīm aplamībām cilvēki reaģē - ja ir vispārējs nosodījums, tu paziņo, ka esi pārprasts, ja nē - tad liec kāju stiprāk pie zemes un turpini. Vienmēr visur vainot savus pretiniekus jebkurā nelaimē pat tad, ja tu pats esi pie varas un izšķiroši ir tavi lēmumi, vienlaikus uzņemoties nopelnus jebkurā sasniegumā, kurš nav tavs sasniegums. Vēršanās pret kaut kādu iedomātu naidnieku eliti, kas Berluskoni gadījumā ir ļaunie komunisti, kas ir visur un kaitē visam (vienlaikus, protams, ļaunais komunists nav čekists Vladimirs Putins, ar kuru jāuztur labas biznesa attiecības). Protams, kā nu bez seksa skandāliem. Un tā tālāk, un tā joprojām.

Otra tēma - karš pret terorismu un tas, ka mūsdienās tajā nav nekādu iespēju uzvarēt. Tas, kas notika nesen Afganistānā līdz ar ASV armijas izvešanu un kas rezultējās talibu atkārtotā nākšanā pie varas, lieliski demonstrē to, cik labi Eko vēstures stundas saskan ar mūsdienu reālijām. Un, ka kopš Aukstā kara beigām apstākļos, kad visur ir klāt mediji, tradicionāla tipa karš ir kļuvis par gandrīz neiespējamību, savukārt hibrīda tipa karā īsti nav iespējams uzvarēt. Vispār par vēsturi - viens no interesantākajiem iestarpinājumiem grāmatā ir par Krusta kara tēmu. Biju diezgan pārsteigts, uzzinot, ka pirms Pirmā Krusta kara, kurš bija vienīgais, kurā kristiešiem izdevās "atbrīvot" Jeruzalemi, tajā līdzās musulmaņiem dzīvoja arī kristiešu un jūdu kopienas. Proti, reliģiju sadzīvošana tolaik vēl bija iespējama. Bet pēc šī krusta kara, kura ietvaros Jēzus un viņa cilvēkmīlestības vārdā karojošie bija pilsētu pārvērtuši par asinspirti, nogalinot iespēju robežās visus muhamedāņus un jo sevišķi jūdus, šīs attiecības nez kādēļ neuzlabojās. Par pašu Afganistānu autors iepazīstina itin plaši arī ar 19. gadsimta angļu "piedzīvojumiem" šajā valstī, un slavenāko šī kara dalībnieku - doktoru Vatsonu, kura Afganistānā gūtās traumas (galvenokārt morālās) ik pa laikam uzpeld Konana Doila darbos.

To jau var sagaidīt, ka šāda Umberto Eko grāmata nav ļoti viegla lasāmviela. Apstrādājamās informācijas daudzums ir milzīgs, itin bieži nepieciešama arī liela fona zināšanu bagāža, un, kā to arī var gaidīt, reizēm uzpeld kas kopīgs ar viņa romānos aprakstītiem cilvēkiem un notikumiem, itin daudz viņš šeit uzmanības velta arī "Ciānas gudro protokoliem" (nē, šīs tēmas izvērsuma no manas puses šoreiz nebūs), kuri parādās, manuprāt, gan "Prāgas kapsētā", gan "Fuko svārstā". Vērtīga un izglītojoša lasāmviela.
2021-12-12
8.5
comments powered by Disqus