Kazhes pierakstu burtnīca

No kempinga devāmies taisnā ceļā uz Lodzu, turklāt šajā reizē apņēmāmies neparkoties lielveikalā, bet doties apskatīt pilsētu, turpat arī ieēst brokastis. Uzgājām tīri jauku cukierņu, kurā nobaudījām dzērienus un kūciņas. Taču iet tālāk izrādījās problemātiski, jo Estere pavēstīja, ka viņai vajag uz tualeti, bet kafejnīcā tādas nebija. Ko šādā situācijā labākais darīt? Protams, aiziet uz kādu muzeju. Tas, šķiet, nebija sevišķi mērķtiecīgi, ka aizgājām uz Dabas muzeju, bet - kālab nē?

Te nu teikšu, ka kopumā Rīgā Dabas muzejs ir iespaidīgāks un modernāks nekā Lodzā (pilsētu izmēri ir visai līdzīgi), ar plašāku eksponātu daudzumu. Koncepts gan, protams, līdzīgs - daudz dažādu izbāzeņu, reizēm ar mazliet jūtamu “crap taxidermy” piesitienu. Lielākā atšķirība ir tajā, ka Lodzā ir uzsvars uz kopbildēm, ja tā varētu teikt - proti, inscenētām peizāžām ar daudziem un dažādiem zvēriem vienā kopskatā. Jurģis, kā jau viņa pierasts, muzejā ārdījās, tai skaitā vienu reizi nokrita un pārsita lūpu, kamēr Esterei bija gana interesanti. Vienlaikus spilgtākā atmiņā no muzeja viņai tāpat palika vizīte tualetē. Kas attiecas uz Jurģi un viņa uzvedību, pēc šī ceļojuma bija doma, ka varētu uztaisīt apkopojumu “pieci grūtākie mirkļi ceļojumā ar bērnu” (jo būtu daudz uz šo pretendējošu epizožu). Atceros, ka ceļojumos ar mazāka izmēra Esteri bija tā, ka katrā nākamajā braucienā bija sajūta - ir kļuvis vieglāk, bērns vairāk kaut ko saprot, kaut ko vairāk var izdarīt. Tad nu jāsaka - ar Jurģi pagaidām nekas neliecina, ka pārskatāmā nākotnē kļūs vieglāk, pilnīgi cits temperaments un palaidnības līmenis. Jau iepriekš lūdzu mani atvainot, ka šajā aprakstā atkal un atkal būs atkāpes par to, ka Jurģis nav uzvedies gluži ideāli. Taču es neesmu Instablogeris, kura dzīve ir perfekta kā Doktora Suleimana Prandeša ēteriskās eļļas (tikai šonedēļ ar kodu #2KSHA_DIRSHANA 20% atlaide!), tāpēc varu arī sūdzēties un gausties.

Lodzas Dabas muzejs arī bija tā vieta, kur mēs sastapām Esteres iepriekšējā vakarā piesaukto vilku, patiesībā pat vairākus, tiesa, izbāztā veidā. Toties pēc tam nākamajā dienā, kad Esterei jautājām, kur mēs bijām redzējuši vilku, ilgu pārdomu rezultātā viņas atbilde bija: tualetē.

Pēc muzeja bērni nonāca turpat netālu esošā rotaļu laukumā, bet es aizgāju līdz mašīnai, lai pagarinātu stāvvietas termiņu - gribējās vēl kaut ko pilsētā redzēt, nevis uzreiz doties tālāk. Droši varu teikt, ka šis bija pareizs lēmums - Lodza izrādījās patīkama un interesanta pilsēta, īpaši atmiņā paliekoši ir daudzās vietās novēroti lieli gleznojumi uz brandmūriem, kas būtu tā viena lieta, ko es atcerētos no šīs pilsētas, ja man būtu tieši viens atmiņas slots. Vēl bija diezgan jauka pusgājēju iela (proti, autosatiksme tajā ir ierobežota, bet ne pilnīgi slēgta) ar poļu kino klasiķu zvaigžņu aleju. Patiesībā gan par Lodzu ir jāzina vēl viens ļoti būtisks fakts - tieši šajā pilsētā savas spožās gaitas leģionāra statusā aizvadīja kādreizējais Latvijas izlases futbolists un tagadējais manas mīļākās futbola komandas treneris Jurijs Žigajevs. Jā, tieši Lodzas Widzew sastāvā Žigajevs divu gadu laikā piedalījās piecās spēlēs Polijas ekstraklasē. Diemžēl mēs Lodzā nepārbaudījām, vai, izdzirdot vārdu “Lotišsko”, jebkurš vietējais uzreiz pretī atbildēs: “Žigajev - gol!”

Turpat Lodzā ieēdām pusdienas kādā Taizemes ieskrietuvē, kur laikam mazliet sanāca pārpratums ar pasūtījumu, kā rezultātā bijām ne tikai pārēdušies, bet vēl vienu ēdiena porciju nācās paņemt līdzi kastītē, kā rezultātā Marinai bija jau gatavas arī vakariņas.

Kārtīgi izdzīvojušies pa Lodzu, kāpām auto, lai brauktu tālāk. Ceļa mērķis mums bija vairāk vai mazāk Vroclava (reāli gan sanāca, ka pašā Vroclavā mēs tā arī nemaz nenokļuvām), reālāk - kempings. Kempinga novietojums patiesībā arī noteica to, kālab mēs neaizbraucām uz Vroclavu, proti, tas atradās aiz pilsētas. Te nu jāatzīst, ka manā līdzšinējā pieredzē šis ir uzskatāms par vienu no dīvainākajiem kempingiem. Tas gan ne tuvu nevar cerēt uz vietu sarakstā “10 dīvainākās nakšņošanas pieredzes” (eh, vajadzētu saņemties tādu uzrakstīt), bet pēc kempingu standartiem tā nudien nebija norma. Pirmais aizdomīgais faktors bija tāds, ka ilgstoši mūsu maršruts sakrita ar norādēm uz Vroclavas lidostu, un beigās izrādījās, ka kempings patiešām atrodas tai ļoti tuvu. Tomēr īpaši savdabīga bija pati iebraukšana kempingā - proti, sajūtu līmenī drīzāk šķita, ka mēs braucam iekšā kaut kādas būvniecības firmas teritorijā, kura, iespējams, atrodas pamestā bijušā lidostas daļā. Ja tā saucamā kempinga teritorijā mēs nebūtu ieraudzījuši vienu lielu (visticamākais - butaforisku) telti, būtu liels risks, ka mēs šeit nemaz nebūtu palikuši, atzīstot kempingu par pazudušu.

Arī tad, kad viss liecināja, ka vieta ir pareizā, atrast kempinga personālu nebija triviāls uzdevums, jo nekādas administrācijas ēkas tur nebija. Patiesībā arī citu atpūtnieku tur nebija, ja neskaita hosteļa tipa namiņu, kurā šobrīd, šķiet, mitinās bēgļi no Ukrainas. Viena šāda ukraiņu sieviete beigās tad manā rīcībā deva savu dēlu, kurš mani aizgādāja līdz “kempinga” teritorijā esošai privātmājai, kuras saimniece tad arī izrādījās īstā atbildīgā persona. Patiesībā gan kempings bija itin foršs - ar daudz labāku dušas/tualetes telpu nekā šādā vietā to varētu sagaidīt, un ļoti minimālu cilvēku daudzumu.

Nē, kaut kāda dzīvība tur uzradās - ne pārāk tālu no mums bariņš vīriešu, kuri, domājams, strādāja celtniecībā, rīkoja tusiņu pie grila ar mūziku un alu. Mazliet satraucāmies, vai viņu ballīte neievilksies līdz vēlai naktij un netraucēs mums gulēt, tomēr beigās izrādījās, ka tieši mēs bijām tie, kas ilgāk turpināja dzīvoties pa āru, kamēr tā sauktie ballētāji jau sen bija nozuduši.

No rīta aizgāju paskriet turpa pa lidostas apkārtni, kā jau tas pieņemts ceļojumos, noskrēju vienu stundiņu, un uz manu atgriešanās laiku arī pārējie bija pamodušies. Te vērts piebilst, ka šajā braucienā izteikti darbojās princips, ka visi modās uz to laiku, kad es atgriezos no skrējiena, neatkarīgi no tā, cikos es biju sācis un beidzis skrējienu. Turpat kaut kur netālu no mūsu nakšņošanas vietas sameklējām kaut ko brokastīm līdzīgu (tā man vismaz šķiet, kaut kā nekas specifisks atmiņā palicis nav), un turpinājām ceļu. It kā bija doma, ka varētu tomēr izmest līkumu līdz Vroclavai, bet beigās izdomājām - ai, nevajag.

Tuvojoties Čehijas robežai, es atcerējos par vietu, kurā bija būts pirmajā eirotripā ar auto pirms teju piecpadsmit gadiem, un šķita, ka tur būtu vērts atgriezties arī tagad. Runa ir par Ardšpahas - Teplices klintīm, ļoti savdabīgu smilšakmens klinšu veidojumu. Lai nokļūtu šajā vietā, nācās griezties nost no lielajiem ceļiem un Čehijā iebraukt pa kaut ko tādu, ko vispār tikai ar piespiešanos varētu nosaukt par robežpunktu. Stilīgākā vieta bija pati robeža, kur faktiski ieslīdējām pa šauru reni, tik šauru, ka Marina pat kāpa ārā no auto, lai pārliecināties, vai mēs tur vispār varam tikt cauri. Šķiet, ka kravas auto šis robežpārejas punkts nav pieejams.

Arī vispār ceļš līdz klinšu masīvam bija baudāms acīm un aizraujošs ar bagātīgu līkumu un augšā - lejā piedāvājumu. Vienlaikus, Esterei par to bija dziļi nospļauties un viņa izvēlējās šajā laikā nosnausties.

Atmiņās no iepriekšējās vizītes man bija palicis, ka šīs klintis ir diezgan attīstīts un populārs tūrisma objekts, un aizvadītie piecpadsmit gadi šo jautājumu ir tikai virzījuši uz priekšu. Plaša stāvvieta, pilna ar automašīnām, itin droši vēstīja, ka vieni mēs šajā dabas objektā nebūsim. Vienlaikus, ar visu tūristiskumu, parka personāls izrādījās angļu valodā nerunājošs, tāpēc instrukcijas par to, kur tieši šeit ir iespējams aiziet ar bērnu ratiņiem, saņēmām vācu valodā. Vienlaikus, kas attiecas uz pieejamību ar ratiem, šī vieta mani patīkami pārsteidza, tik detalizētu atmiņu man nebija, bet izrādījās, ka ir itin liels loks, ko var veikt bez trepju izmantošanas.

Galvenā šī dabas parka iezīme ir tāda, ka pirmajās minūtēs tev ir mute vaļā par iespaidīgajiem stabu veida objektiem, kuri sastopami tavā ceļā, taču tad tu ieej aizā starp šādām klintīm un saproti, ka visas iepriekš uzņemtās fotogrāfijas bijušas bezjēdzīgas, jo īstā iespaidīgā zona ir sākusies tagad. Un tad tevi vairs sevišķi nesatrauc tas, cik apkārt ir cilvēku, jo - sasodīts, šī ir viena no stilīgākajām vietām Eiropā, kur man ir nācies pabūt, un pārsteidzoši, ka ārpus Čehijas par tādas eksistenci nojauš vien retais. Protams, ka mēs tomēr izmantojām iespēju vismaz mazliet atkāpties no bērniem draudzīgā maršruta, devāmies vienā punktā augšā pa kāpnēm līdz ūdenskritumam. Te nu jāsaka - pats ūdenskritums nekas tik ļoti grandiozs nebija, interesantāk bija līdz tam aiziet (augšā, šķiet, Jurģis uzkāpa pats) un apziņa, ka neesam pavisam padevušies slinkumam.

Maršruta turpinājums zināmā mērā atkārtoja jau iepriekš piesaukto 2007. gada eirotripu, jo par nākamos pieturvietu izvēlējāmies pilsētu Hradec Kralove. Vienlaikus tas arī ir loģiskākais veids, kādā doties uz Prāgu, līdz ar to nekādu sevišķu pārsteigumu šajā izvēlē nav. Atšķirība vienīgi bija tajā, ka iepriekšējā reizē pilsētu faktiski nemaz neredzēju, jo tajā piestājām priekšpilsētā, meklējot brīvpieejas WiFi. Par laimi šādi laiki ir tālā pagātnē, tālab tagad varu pilnīgi oficiāli atzīmēt Hradec Kralove apskatīto Čehijas pilsētu sarakstā, nevis tikai izlikties, ka tajā esmu bijis.

Vienlaikus jāatzīst, ka nekā tik ļoti fenomenāla šajā pilsētā nav. Atmiņā paliekošākā detaļa droši vien būs pilsētas centrālais laukums, kuru dramatiski izkropļo atļauja tajā novietot automašīnas. Šis ir viens no tiem aspektiem, kurā Čehijai vēl ir nopietna vieta izaugsmei - izbojāt patiešām skaistas vietas, pārbāžot tās ar mašīnām. Kas vēl? Arhitektūras ziņā pilsēta ir ok, bet nekā šokējoši izcila te nav, tad jau drīzāk vērts atzīmēt, ka pilsētai cauri kļūst viena no ievērojamākajām Eiropas upēm - Elba, kura zināma arī ar simetrisko frāzi “able i was ere i saw elba”. Tiesa, esot pilsētā, es pat nepiefiksēju, kas tā tāda par upi, kuru šķērsojām ceļā uz pilsētas centru.

Turpat pilsētas centrā ieturējām maltīti visai simpātiskā pastas iestādē ar milzīgu bērnu rotaļu istabu, no kuras pēc tam bija diezgan grūti izķeksēt ārā mūsu jauniešus. Šeit izmantoju iespēju ar viesmīli sarunāties savā visai ierobežotajā čehu valodā, bet galveno mērķi sasniegt izdevās - mani saprata un nevienā brīdī saruna netika pārvirzīta uz angļu valodu. Vienlaikus ir apņēmība uz nākamo vizīti šajā valstī mazliet uzlabot valodas zināšanas, lai es būtu kaut ko spējīgs pateikt arī sarežģītākās situācijās nekā: “Man, lūdzu šī veida makaronus un apelsīnu sulu”.

Tad nu atlika vairs tikai pēdējais aptuveni stundu ilgs brauciens līdz mūsu ceļojuma pamata mērķim - Prāgai. Bija laiki, kad Čehijas galvaspilsēta bija mana visbiežāk apmeklētā pilsēta Centrāleiropā, taču tagad tajā nebija būts visai sen, līdz ar to bija arī sava interese apskatīties - kas mainījies, kas saskan ar manām atmiņām, un cik vispār ir to atmiņu. Patiesībā gan šajā konkrētajā vakarā īsto Prāgu mums vēl nebija lemts redzēt - tik vien kā aizbraukt uz kempingu, kurš juridiski gan atrodas Prāgas teritoriālajās robežās, bet līdz 1974. gadam šis apvidus bija patstāvīgs ciemats ar nosaukumu Dolni Počernice (jeb Kalnu Kazene). Arī sajūtu līmenī, tur iebraucot, šķita, ka tas ir ciemats un nevis daļa no lielpilsētas.

Atšķirībā no visiem citiem šī ceļojuma kempingiem, Prāgas naktsmājas (ja kempingu var saukt par naktsmājām) biju noskatījis un pat rezervējis jau savlaicīgi. Citādi, kas to lai zina, vēl izrādīsies, ka viss pilns. Un šis patiešām bija foršs kempings - tajā pat bija atsevišķas dušas ģimenēm ar bērniem, kā arī divi baseini - viens lielāks un viens, kas piemērots tādiem jauniešiem kā mūsējie, kuri vēl nemāk peldēt.

Mazliet jautrības gan mums kempingā bija - tā recepcijas darba laiks bija īpaši tizls, šķiet, ka līdz trijiem dienā, bet mēs, protams, ka ieradāmies kaut kad vakarpusē. Pozitīvi, ka kempinga teritorijā bija restorāns, kurš, protams, vēl strādāja. Aizgāju tur apvaicāties, kā mums būt, saņēmu atbildi - uzslejiet telti kaut kur, no rīta recepcijā visu sarunāsiet. Labi, lai tā būtu, izvēlējāmies vietu un uzslējām telti. Zeme gan tur bija stipri cieta, nevarēja iedzīt mietiņus, bet kāds vācietis no kempera atnāca un aizdeva savu āmuru. Principā jau loģiski - ja tev tuvumā kempingā gadīsies kāds vācietis, viņam būs līdz viss iespējamais ekipējums. Ne vienmēr gan viņš ar tevi tā brīvprātīgi dalīsies, bet šaubu nav, ka kemperos braucošie vācieši ņem līdzi visu iespējamo un neiespējamo. Jautājums: kur te jautrība? Jau vakara gaitā, kad devos garām kempinga recepcijas ēkai, pie tās durvīm ieraudzīju vairākas pielīmētas aploksnes. Kā izrādījās, tur bija informācija cilvēkiem ar rezervāciju, tai skaitā - norādīts, kurā vietā katram jāpaliek. Protams, gluži pareizajā vietā mēs nebijām apmetušies. Taču veselais saprāts teica priekšā, ka čehi nav vācieši un šādu “noziegumu” mums piedos, tāpēc neko nepārkrāmējām. Un šis bija pareizs lēmums.

Vēl vakarā abi bērni paviesojās baseinā. Estere, protams, mierīgāk, Jurģis, protams, dauzonīgāk, bet laimīgi bija abi, un tāpat laimīgi bijām mēs, kad varējām likties gulēt. Un tad jau nākamajā dienā varējām domāt par Prāgas iepazīšanu, bet tas - nākamreiz. Labā ziņa: šī nākamā reize nebūs pēc mēneša, jo šobrīd man ir intensīvais aprakstu saraušanas grafiks, kad iepriekšējā ceļojuma apraksts jāfinišē pirms nākamā sākuma.

P.S. Ceru, ka kaut kad saņemšos pievienot arī bildes. Pagaidām - sausais teksta bļāķis.