Kazhes pierakstu burtnīca

Rītu sāku ar nelielu tuvējās apkārtnes iepazīšanu skrējiena veidā. Neko sevišķi ievērības cienīgu gan neredzēju, un neko citu tādos pāķos kā Kalnu Kazenē arī gaidīt nevarēja. Vai pareizāk - savā ziņā es biju vienā ievērojamā vietā, tikai tajā brīdī vēl nenojautu, ka šī vieta mums kļūs ievērojama - proti, apmeklēju metro staciju Černy Most (Melnais tilts). Par tās nozīmi - mazliet vēlāk šajā pašā tekstā. Vēl noskrēju gar pāris ūdenstilpēm, no kurām viena izskatījās potenciāli piemērota peldēšanai, otra - absolūti nē, kā arī apmeklēju Kazenes parku. Tad, protams, atkal uz kempingu, dušā un - kārtīga ģimeniska diena.

Dienas pirmās daļas galvenais notikums un galvenais plāna punkts bija vizīte Prāgas zoodārzā. Biļetes uz to bijām saņēmuši dāvanā no Anitas un Raita un, pirms ieradāmies pie zoodārza, nenojautām, cik ļoti vērtīga bija šī dāvana ne tikai materiālā ziņā. Bija dzirdēts, ka šis ir ļoti liels, iespaidīgs un populārs zoodārzs, tāpēc mērķtiecīgi uz to devāmies darba dienā, kad vajadzētu būt mazākam cilvēku skaitam.

Būtisks mūsu uzturēšanās Prāgā elements bija mašīnas atstāšana kempingā komplektā ar aktīvu sabiedriskā transporta izmantošanu. Lai ar šo jautājumu nebūtu lieka čakara, izmantoju iespēju kempinga recepcijā apgādāties ar dažām 24 stundu biļetēm, kas ļāva pēc sirds patikas izmantot visdažādākos transporta līdzekļus. Patiesībā gan itin labi Prāgā var iztikt arī ar parastām laika biļetēm, jo 40 kronas (aptuveni 1.6 EUR) vērtā 90 minūšu biļete normālos apstākļos būs pietiekama, lai tu aizbrauktu no viena Prāgas gala līdz otram, pa ceļam pāris reizes pārsēžoties citā transporta līdzeklī. Arī līdz zoodārzam, kurš galīgi nebija tuvu kempingam, mēs nokļuvām gana operatīvi, lielākais iešanas gabals (mazliet virs kilometra) bija no kempinga līdz tuvākajai dzelzceļa stacijai, tālāk jau viss bija ļoti vienkārši.

Zoodārzs mūs pārsteidza ar cilvēku masām. It kā viss bija mums par labu - darba diena, relatīvi agrs rīts, bet tāpat pie kasēm jau bija milzīgas rindas. Labi, ka mums bija iepriekš sagādātas biļetes, un varējām šīm rindām iet garām tā, it kā tā vispār nebūtu mūsu problēma. Un patiesībā - nebija jau arī. Jāatzīst, ka līdz galam nesapratām, vai nebijām uztrāpījušies uz kādu ekskursiju dienu Čehijas skolās, vai arī tādi pūļi ir šī zoodārza ikdiena, līdz ar to arī radās jautājums: kas dienas laikā apēd vairāk - zoodārza iemītnieki vai apmeklētāji? Un atbilde - gan jau ka apmeklētāji, lai arī zoodārzā ir sastopam arī visai pamatīga izmēra dzīvnieki, kuriem ar šniceli un kartupeļiem frī būtu daudz par īsu.


Runājot par zoodārziem, tā ir viena no vidēm, kurās itin nopietnas pārmaiņas notikušas mūsu dzīves laikā, mainoties izpratnei par to, kādi ir labi apstākļi dzīvnieku turēšanai, un kādi - ne visai. Arī Rīgas zoodārzā situācija šajā ziņā ir gājusi uz labo pusi, bet līdz Prāgas līmenim mums vēl ir daudz kur augt. Turklāt Prāgas zoodārza gadījumā jāatzīst, ka arī tā teritorija ir milzīga. Tīri salīdzinājumam: Prāgas zoodārza platība ir 58 hektāri, kamēr Rīgas - 16.4. Kas attiecas uz dzīvnieku skaitu, salīdzinājums, protams, ir relatīvs, jo desmit vardes neatsver vienu ziloni, bet te atšķirība ir mazāka: pret 5000 pret 3270 (dati gan nav gluži no viena gada, bet kopēo tendenci tas droši vien atspoguļo), kas man vismaz rada sajūtu, ka kvadrātmetru uz vienu dzīvnieku Prāgā ir vairāk.



Prāgas zoodārzā dzīvnieku piedāvājums ir plašs, daudzveidīgs un brīžiem - arī visai ekskluzīvs. Man laikam lielākais prieks par no pakaļpuses redzētu Tasmānijas velnu (kurš gan gulēja un nebija šajā ziņā sevišķi aizraujošs, bet pats šī zvēra redzēšanas fakts man šķita foršs). Vēl tur, protams, ir ziloņi, žirafes, orangutāni, bišķi pingvīni, lauvas un citi lielie kaķveidīgie, un tā tālāk. Cilvēkiem, kam patīk apmeklēt kvalitatīvus zoodārzus, šo noteikti varu rekomendēt. Karstā dienā (un šī bija ļoti karsta diena) gan tā apmeklējums var būt izaicinošs, jo zoodārza daļa atrodas kalnā, kurā nākas vien kāpt augšā (ir pieejams arī pacēlājs pēc kalnu slēpošanas parauga, bet, protams, ne jau ar mūsu bērniem tas būtu lietojams). Visu zoodārzu mēs neapskatījām, lai gan pavadījām tur, manuprāt, savas piecas stundas.




Tā, dzīvojoties pa zoodārzu, bija aizritējusi gana liela dienas daļa, lai muma būtu laiks apskatīties, kas labs notiek Metronome festivālā. Festivāls, kā izrādījās, risinājās relatīvi netālu no zoodārza, tāpēc pārbauciens tā virzienā nebija ilgs. Tiesa, nekas tur vēl sācies nebija, tik vien kā dabūjām aproces un tad devāmies uzmeklēt kādu vietu ēnā, kur palaiskoties pirms sāksies koncerti. Par vakaru bija zināms, ka uz galveno tā mākslinieku - Niku Keivu - paliks Marina, taču dienas cēlienā arī es ar bērniem (kā bija domāts) varētu piedalīties. Īsti gan pēc plāniem viss neizdevās, jo, kamēr mēs koku paēnī malkojām turpat netālu nopirktos dzērienus, Estere ņēma un aizmiga, turklāt - pavisam neilgi pirms pirmā koncerta sākuma. Tad nu izlēmām, ka uz šo pirmo koncertu aiziešu es viens, bet pēc tam ar bērniem braukšu uz kempingu, bet Marina ies uz koncertiem. Tā arī izdarījām.


Šī gada festivāla programmu simboliski ievadīja grupa no Ukrainas - Go_A. Šī būtu īstā situācija piebilst, ka gan Čehijā, gan Polijā ukraiņu šobrīd ir ļoti daudz un ka ikdienas līmenī tu ļoti labi jūti, ka attiecībā uz bēgļu atbalstu šajās valstīs viss cilvēku galvās ir kārtībā. Ukrainas karogus šajās valstīs tu redzēsi ne retāk kā Rīgā, taču komplektā ar to nenāks vates uz sienām savilkti Z burti. Tomēr atgriezīšos pie koncerta. Kas tas tāds - Go_A, es sevišķi labi iepriekš nezināju, un arī pēc koncerta man nav bijis sevišķas vēlmes vairāk iepazīt šo grupu. Vienlaikus koncertā - bija visnotaļ labi. Grupas spēlētais mūzikas stils - electrofolk - nav gluži mans iecienītākais, bet šajā vietā un šajā laikā tas bija vietā. Arī grupas solistes ne pārāk veiklā komunikācija ar skatītājiem šajos apstākļos iederējās. Beigās biju gana izlēkājies. Balsi izkliedzis gan nebiju, jo atšķirībā no daudzajiem ukraiņiem man apkārt, ar dziesmu tekstiem pazīstams nebiju. Kvalitatīvākā koncerta daļa bija beigās, kad notika skatītāju skrējiens pa pļavu, sadodoties rokās. Nepavisam ne moshpit, bet tāpat gana atraktīvi. Starp citu, grupas dalībnieks Ihor Didenchuk šogad “Kalush Orchestra” sastāvā kļuva par Eirovīzijas uzvarētāju. Kad koncerts beidzās, devos no festivāla teritorijas laukā, Estere bija jau pamodusies, un tad nu ņēmu bērnus un ar viņiem kopā devos atpakaļ uz kempingu.

Par Marinas vakaru varu pastāstīt vien to, ka tas bija labs, kamēr manējais - mazliet sarežģītāks. Kempingā mēs nokļuvām bez sevišķām grūtībām, bet ne izcili labi izgāja ar vakariņām. Proti, devāmies uz jau piesaukto ēstuvi kempinga teritorijā. Kad man atnestā ēdienkarte izrādījās esam čehu valodā, tas mani sākotnēji sevišķi nesatrauca, bet bažas radīja, ka manas ne izcilās vietējās valodas zināšanas liecināja, ka neviena ēdiena bez gaļas tur nebija. Par šo noziņoju viesmīlei, kura uzskatīja, ka problēmu varēs atrisināt, pasniedzot man anglisku ēdienkarti. Bet tā gluži nebija - skaidrāka teksta saprašana bezgaļas piedāvājumu nemainīja. Gribēju jau doties ar abiem jauniešiem prom, taču viesmīle mani mierināja - dienas zupa esot zirņu biezzupa, tajā gaļas nav. Nu, labi, kaut kur iet tālāk (un nezinot, kādi ir citi varianti mūsu miestā) negribējās, paņēmu šo zupu, bet bērniem - Cēzara salātus ar vistu. Kad ēdiens ieradās, atklājās, ka biezzupa varbūt patiešām bija bez gaļas, tikai pa virsu tai bija uzlikta bekona šķēle. Ģeniāli, ne? Tā kā neesmu principiāls un man vairāk par visu derdzas pagalam nelietderīga ēdiena izniekošana, izzvejoju bekonu ārā un zupu apēdu, bet sajūsmā nebiju. Plus vēl bērni ēda slikti, no Cēzara arī sanāca, ka šie apēda tikai vistu, pārējais atlika man. It kā jau sīkums, bet ne gluži manā gaumē risinājums.

Vakara turpinājumā devāmies uz baseinu, kur Estere dzīvojās patstāvīgi, kamēr Jurģi pastāvīgi turēju pie rokām, jo viņš jau nelaistu garām iespēju ar seju iemērkties ūdenī. Tad vakars teltī ar pasaciņām un salīdzinoši viegli gulēt noliktiem bērniem. Gan jau, ka biju cerējis pēc viņu nolikšanas gulēt vēl mazliet palasīt grāmatu, bet no tā prognozējami nekas nesanāca. Tad jau ieradās arī Marina, un tā “Metronome” pirmā diena mums bija noslēgusies.

Nākamā diena izvērtās par vienu no jautrākajām, ja ne pašu jautrāko visā ceļojumā. Sākās gan viss pavisam nevainīgi - ar tradicionālo rīta skrējienu. Tā ietvaros apskrēju apkārt ūdenstilpei ar nosaukumu Kyjsky rybnik, kā arī apmeklēju vienu no netālajām dzelzceļa stacijām Praha-Kyje. Standarta laiks ap stundu, veikti 11 kilometri, tad standarta programma - duša, kaut kā ieēšana un pošanās prom no kempinga.

Šīs dienas plāns bija paviesoties Prāgas centrā, ko paveicām ar standarta kombināciju vilciens + tramvajs. Iegājām Vecpilsētā, un tur aizsākās viens stāsts, kas vēl nav beidzies joprojām. Proti, Marina ar Esteri iegāja kādā suvenīru bodē, kur viņa iegādājās dažus slavenos kurmīšus (jeb Krtek), tobrīd vēl neapzinoties, kāds tieši ir valūtas kurss. Ko lai saka par kurmju cenu? Lielais kurmis (kurš nebūt nebija sevišķi liels) maksāja tik, ka turpmākajās dienās mūsu standarta vērtējums par dažādām precēm vai pakalpojumiem bija “pusdienas četriem ir lētākas par kurmi” vai “ģimenes biļete zoodārzā - lētāka par kurmi”, “kempings - lētāks par kurmi”. Vienvārdsakot, pat negribu zināt, kāda ir šo kurmju cena kilogramā.


Kamēr meitenes pirka zelta kurmjus, es turpat simts metrus tālāk ieraudzīju atrakciju, kuru biju vēlējies iekļaut šī ceļojuma plānos. Proti, Tērauda figūru galerijai. Muzeja doma ir gaužām vienkārša - tajā apskatāmas dažādas skulptūras, kas darinātas no metāllūžņiem. Ideja pati par sevi nav nekas unikāls - pat Rīgā atrodami daži šāda tipa vides objekti, taču izpildījums te ir gluži citāds. Viss šis koncepts, šķiet, sācies ar domu - kā būtu no šrotā atrodamiem zobratiem un citām plakanām vecām mašīnu detaļām uztaisīt dekoratīvu automašīnu, maksimāli līdzīgu īstai? Aizsākās šis viss Polijā, turpinājās ar ne vien mašīnām, bet arī citām dažādu veidu skulptūrām, un tā nu ir tapušas Tērauda figūru galerijas, kas atrodamas šobrīd trīs Polijas pilsētās, kā arī Prāgā. Foršākā daļa no apmeklētāju (jo īpaši - bērnu) skatu punkta šeit ir tajā, ka visas skulptūras var aptaustīt, visās mašīnās var kāpt iekšā, viss ir robusts un masīvs un pat Jurģis tur neko īsti nevar salauzt.

Patiesībā Jurģis gan lielāko daļu muzeja apmeklējuma nogulēja, bet pēc pamošanās bija samulsis par svešo vietu un uzvedās pārsteidzoši pieklājīgi. Toties Estere muzeju izbaudīja pēc pilnas programmas. Turklāt vēl izrādījās, ka muzejā bija atrodama vēl kāda izklaide bērniem, kas mazliet raisīja nostaļģiju arī mums. Proti, bija tāda lieta kā čehu konstruktori Merkur, ar kuriem (vai to kloniem, neesmu pētījis šo jautājumu rūpīgāk) bija pazīstami arī visi bērni padomijā. Tādas metāla plāksnītes dažādos lielumos un izmēros, komplektā ar skrūvēm un uzgriežņiem, no kurām teorētiski varēja uzbūvēt visdažādākos brīnumus, teju kā no Lego, bet praksē bērnam parastajam (tādam kā man) nekas prātīgs no tā neizdevās. Par labu noteikti nenāca kvalitatīvu instrukciju trūkums, kurās Lego ir izcilnieki. Muzejā bija pieejams arī itin liels daudzums dažādu konstruktora detaļu, no kurām varēja kaut ko izveidot un prognozējami - neko vērtīgu mums uztaisīt nesanāca. Vēl mazliet iepazināmies ar Merkur vēsturi, kā izrādās, deviņdesmitajos gados ražotne izbeidzās, bet tagad jau kādu laiku tiek ražoti “retro konstruktori”, kurus man par pārsteigumu iespējams iegādāties pat Latvijas Interneta veikalos.





Pēc muzeja devāmies turpinājumā pastaigai pa vecpilsētu, paviesojāmies Rātslaukumā un citās obligātās programmas vietās līdz izlēmām, ka vajadzētu apmeklēt arī pili un tai pieguļošās teritorijas, šķērsojām vienu no tiltiem pāri Vltavai, taču tveice nemotivēja kāpt kalnā, tāpēc izmantojām Prāgas tramvaja burvīgās kalnā braukšanas spējas un Hrad sasniedzām bez iesvīšanas.



Viena būtiska pārmaiņa kopš manas pēdējās vizītes Prāgā - zonā ap pili mūsdienās iespējams iekļūt tikai pēc iziešanas caur metāla detektoru. Nekādas lielās raizes mums tas neradīja, vienkārši - jauna un mazliet negaidīta pieredze. Mazliet pabāzām degunu Svētā Vita katedrālē, izgājām laukumā pie pils un tad radās doma - varbūt man un Esterei vajadzētu uzkāpt katedrāles tornī? Sacīts, darīts - devāmies augšā pa šaurajām vītņveida kāpnēm. Šajā reizē Esteri noteikti uzslavēšu - 280 pakāpienus garo kāpienu viņa veica ļoti labi, uzkāpuši augšā, bijām daudz svaigāki par vairumu citu torņa apmeklētāju, tai skaitā grupiņu itin labi nosvīdušu latviešu. Novērtējām kvalitatīvo skatu uz Prāgu, un tad devāmies lejā.



Dzirdējusi, cik ļoti mums tur paticis, arī Marina izlēma uzkāpt tornī. Kamēr viņa tā darīja, Estere un es skraidījām pakaļ Jurģim, kurš bija izdomājis sākt patstāvīgu dzīvi, taču šādu atļauju no mums viņš nesaņēma. Marina arī augšā un lejā tika gana sparīgi, viņa gan nākamajā dienā mazliet par sāpēm kājās sūdzējās.

Tālāk ceļš mūs veda atpakaļ uz vecpilsētu, ko varēja darīt divos veidos - ar tramvaju vai kājām. Tā kā lejā iet (šādā situācijā) ir vieglāk nekā kalnā, šoreiz gājām paši. Šī gājiena laikā pirmo reizi ceļojuma laikā sastapāmies ar lietu, gāzienu nogaidījām zem jumtiņa pie kāda nama durvīm, tad ceļu turpinājām, lai arī pilnībā lietus nebija mitējies. Labā ziņa šajos apstākļos bija, ka Kārļa tilts bija ja ne pilnīgi brīvs no tūristiem, tad vismaz nebūt ne pārbāzts. Bez lietus uz ko šādu cerēt, protams, nevarētu. Kā jau parasti vairākas statujas tika restaurētas un/vai tīrītas, bet Kārļa tiltu jau galvenokārt apmeklē ķeksīša un nevis kā cita pēc.


Ar visu lietu (kurš gan ne tuvu nebija dramatisks) savus plānus nemainījām un devāmies uz kādu no tām vietām Prāgā, ko atcerējos vēl kopš savas pirmās vizītes šajā pilsētā 2002. gada Ziemassvētkos. Runa ir par vienu no lielākajām Prāgas grāmatnīcām - četrstāvīgu grāmatu namu Vāclava laukumā, par kuru no pirmās vizītes atcerējos, ka tur bija bagātīgs grāmatu piedāvājums angļu valodā. Ko gan es biju piemirsis - ka šis četrstāvu veikals ir tāds, kurā divi no četriem stāviem atrodas pazemē. Veikala iekārtojums arī apliecināja, ka tas nebūt nav jauns - pieejamība dažādām tā daļām ar ratiem galīgi nav laba, un arī orientēties šajā veikalā ir grūti. Tomēr pāris vietējās literatūras pērles angliskā tulkojumā atrast man izdevās, tāpat arī atradām dažas grāmatas par Kurmīti (kuras, atšķirībā no rotaļlietām, bija adekvātā cenā). Pēc kārtīgas šīs grāmatnīcas iepazīšanas sākās dienas jautrākā daļa.

Tieši šīs dienas rītā biju Marinai stāstījis, ka senāku dienu ceļojumi ne pārāk sakarīgas plānošanas dēļ man bieži saistās ar apzīmējumu “papists laiks”. Tad nu var teikt, ka šīs dienas vakarpuse bija papista laika etalons. Sākās viss gan gluži nevainīgi. Proti, mums vajadzēja tik vien, kā no Prāgas centra tikt uz kempingu. Kā jau tas mūsdienās pieņemts, apvaicājāmies Google Maps, kāds būs ātrākais veids tur nokļūt. Kaut kā bijām cerējuši tepat Vāclava laukumā iekāpt metro, bet nē - jāiet uz centrālo dzelzceļa staciju, turklāt ne to, no kuras braucām iepriekš, bet otru (Prāgas centrā netālu viena no otras ir divas stacijas, kuras mēdz būt mūsu virziena galapunkti - Praha-hlavna un Masarika laukums). Aizgājām, tur diezgan daudz dažādu līniju, tai skaitā tālāk braucoši vilcieni, plus vēl sarežģījumi tikt ar ratiem uz perona. Beidzot tur tikām, gribējām jau kāpt vilcienā, bet izrādījās - tas ir pretējais virziens, nebiju ievērojis, ka vienā un tajā pašā minūtē S1 vilcieni dodas abos virzienos. Nu, labi, devāmies atkal pie saraksta, izrādījās, ka nākamais vilciens nebūs sevišķi drīz, plus vēl 15 minūtes kavējas. Nu, labi, vai ir citi varianti? Protams, ka ir - cita vilciena līnija, tad autobuss. Un te nu mācība - nevajag paļauties uz kaut kādiem jauniem, iepriekš nedzirdētiem variantiem, var iebraukt auzās, kā tas gadījās mums.

Sākās viss ar to, ka vilciens mūs aizveda uz pamatīgu nekurieni. Ja tavs maršruts, kurš it kā iet pilsētas ietvaros, ved gar staciju “Zahradní Město” (vieta brīvā dabā, prom no pilsētas), bet tev jābrauc vēl tālāk, tā jau nav laba zīme. Tā nu mēs izkāpām no vilciena vietā, kuras Rīgas ekvivalents būtu, teiksim, Rumbula, un turpat netālu devāmies gaidīt autobusu. Pietura nebija sevišķi iedvesmojoša - tilta malā, bez nojumes un soliņa, tomēr bija arī citi cilvēki, kuri gaidīja autobusu, līdz ar to pavisam bezcerīga situācija nešķita. Mazāk iedvesmojoši bija tas, ka atkal bija sācis līt, tāpēc gaidījām autobusu krūmos. Kad tas beidzot ieradās, kāpām iekšā un jau šķita, ka viss būs labi. Taču visai drīz ievēroju, ka autobusam kā gala pietura norādīts kaut kas ne gluži ar mūsu plāniem sakrītošs. Padomāju - ok, varbūt šis autobuss atceļā brauks pa citu maršrutu un tādējādi aizvedīs mūs “mājās”. Tālab katram gadījumam ievadīju atkal Googlē jaunu maršruta pieprasījumu - no šī maršruta galapunkta uz mūsu kempingu, ar atiešanas laiku tagad. Un bac - nekādas miņas par šī numura autobusu, paredzama ilga gaidīšana un sarežģīta loģistika. Atrast vairs liecības, ka būtu pastāvējis sākotnējais piedāvājums, ar nebija iespējams.

Rezultātā izkāpām no autobusa mēs kaut kādā it kā lielākā vietā, bet tāpat - stipri šaubīgā, ātrus variantus transportam nekas nepiedāvāja, mums abiem telefoni teju beigti, līdz ar to navigācija arī tūlīt pazudīs, Esterei šausmīgi vajag čurāt, joprojām līst. Ļoti iedvesmojoši. Man jau sākās panika, rezultātā telefonu pārņēma Marina un atrada kaut kādu variantu - desmit minūtes iešanas, tad vēl viens stipri dīvains autobuss, kurš gan brauks līdz kempingam. Iesviedām ratos Esteri, kura šajā brīdī galīgi nebija skrējēja, es paņēmu rokās Jurģi, un maucām uz kārtējo pieturu. Tur tiešām pēc kāda laika ieradās autobuss un ar šaušalīgu līkumu mūs aizgādāja uz kempingu. Precīzu patērēto laika daudzumu nepiefiksēju, bet šķiet, ka ceļš no Vāclava laukuma līdz kempingam mums bija prasījis aptuveni trīs stundas. Ja tas nav papists laiks, tad es nezinu, kas ir papists laiks!

Ar to gan visa vakara jautrība vēl nebija beigusies. Atstāju ģimeni kempingā, bet pats devos atkal uz centru - priekšā bija vakars festivālā un Beck uzstāšanās. Jau ceļā uz staciju sākās pamatīgs lietus, bet tobrīd tas mani vēl neuztrauca. Šajā reizē vismaz man paveicās ar vilcienu - nācās mazliet uzskriet, toties nemaz nenācās gaidīt. Tad ātra iekāpšana tramvajā un jau ap 21:30 biju festivāla teritorijā (nekas, ka sākotnēji biju domājis tur būt jau pusseptiņos!). Līdz Beck vēl laiks, aizgāju apskatīties uz vietējo grupu “Tata bojs”, par kuru iepriekš neko nebiju dzirdējis, bet koncerts bija riktīgi foršs. Nu jau gan bija simtprocentīgs negaiss un zibeņošana, festivāla teritorija pludoja, bet kas par to. Kad beidzās “Tata”, laiks iet uz “Beck”. Kādu laiku pamīņājos, jau būdams sasniedzis simtprocentīgu slapjuma līmeni, taču noteiktajā laikā (22:30) uz skatuves iznāca nevis Beck, bet gan festivāla organizētāju pārstāvji, lai paziņotu, ka dabas stihijas dēļ koncerta sākums kavēsies. Šķiet, ka solīja precīzāku informāciju pēc 20 minūtēm. Precīzi gan nesapratu, jo paziņojums bija ļoti garš un čehu valodā. Vēl kādu brīdi tur pastāvēju, tad devos meklēt, vai neatradīsies kāda nojume. Protams, ne es viens tāds, līdz ar to nojume neatradās. Un tad kaut kādā brīdī man uznāca sajūta - nav vērts. Esmu totāli slapjš, pēdējais vilciens uz mūsu pāķiem no centra ir pusvienos, pat ja koncerts sāksies vienpadsmitos (un diez vai tik ātri tas notiks), tad jau pēc 45 minūtēm man būs jādodas prom (jo vēl jau jātiek līdz centrālajai stacijai), un tad - vai tas viss ir tā vērts? Būtu man Beck mīļāks mūziķis, gan jau es viņu sagaidītu jebkādā lietū, uz kempingu brauktu ar taksi (vai no rīta, un tad samierinātos, ka nākamo dienu būšu zombijs ar bērniem, kuri labi izgulējušies), bet nekāds dižais fans neesmu, un tā visa rezultātā izlēmu doties vien uz kempingu jau tagad. Ja kas - beigās Beck koncertu bija nospēlējis (kā lasīju internetos - ļoti labu), sācies tas bija ar stundas aizkavēšanos.

Tas neatbilstu šīs dienas garam, ja turpmākais viss būtu vienkārši. Aizdevos uz Masarika staciju, no turienes tiešām diezgan drīz gaidāms vilciens, tikai tāds mazliet šaubīgs - ar citu galapunktu nekā iepriekšējie, virziens gan pareizais. Bet bažas - vai tas piestāj visās pieturās? Gan jau, ka būtu piestājis, bet noraustījos, un izkāpu no vilciena stacijā, par kuru bija zināms, ka tur tas gan pieturēs. Biju domājis - gan jau līdz kempingam aiziešu. Tad apskatījos kartē (stacijā, jo telefons izlādējies). Nu jā - kaut kas tuvu desmit kilometriem. Un bez kartes. Nebūs. Bet nekas - pēc stundas vēl viens vilciens, nu jau gan pēdējais. Ārā, protams, joprojām gāza lietus. Notusēju vienatnē stundu stacijā (ļoti aizraujoši pavadīts laiks), tad beidzot atnāca vilciens, kas mani nogādāja līdz kempingam.

Teltī mani sagaidīja patīkams pārsteigums - pamatīgā negaisa apstākļos tajā mazliet pilēja. Labi vismaz, ka mana guļvieta neatradās zem pilēšanas epicentra, līdz ar to izgulēties bija iespējams. Kā uzzinājām jau no rīta, vakara negaiss bija bijis tik kvalitatīvs, ka upēs bija pamatīgi pacēlies ūdens līmenis un jau bija izziņota plūdu trauksme. Par laimi paši plūdi tomēr nepienāca, tomēr droši varu teikt, ka aizvadītais vakars varbūt nebija pati izcilākā festivāla pieredze manā dzīvē, bet atmiņā paliekošs tas bija gan.

Nevar teikt, ka no rīta nelija lietus, taču salīdzinājumā ar iepriekšējo vakaru laiks bija labs, proti, lija ar pārtraukumiem. Šajā dienā mūsu plāns bija izbraukt ar auto kaut kur ārpus Prāgas, izskatījām, kura no tuvējām pilsētām būtu piemērotāka, bez ļoti nopietnas domāšanas izvēles krita par labu Pilzenei (jeb Plzeņai, kā to sauc čehu valodā). Atbilstoši meteoroloģiskajiem minējumiem, tur šajā dienā bija gaidāms labāks laiks nekā Prāgā (vispār bez lietus), tomēr katram gadījumam paturējām prātā iespēju apmeklēt kādu no pilsētas muzejiem.

Iebraucot Pilzenē, šķita gandrīz neticami, ka vēl nesen bija lijis - silts, saulains, pat mazliet muļķīgi jutāmies, ņemot bērniem līdzi lietus jakas (sev es tādu neņēmu, es jau nu galīgi neesmu no cukura). Aizgājām līdz pilsētas centrālajam laukumam (simpātisks, bet nekā izcila) un turpat blakus bija leļļu muzejs. Jāatzīst, ka šī vieta bija ieinteresējusi mani pašu, nevis tikai to apmeklējām bērnu dēļ, jo šajā reizē runa ir par “puppets” nevis “dolls”. Proti, tās ir vadāmā tipa lelles (laikam jau pareizāks vārds ir marionetes, bet es galīgi neesmu eksperts), ko izmanto teātrī, nevis bārbijas, ar kurām spēlējas mazās bārbijas. Čehijā vispār leļļu teātris ir ļoti izplatīts un attīstīts, un šajā muzejā itin daudz ko var uzzināt gan par leļļu teātra vēsturi, gan arī apskatīt, kā tās lietas darbojas un arī pašam šo to padarbināt.



Nevar gan teikt, ka šis muzeja apmeklējums bija viegls, jo Jurģis bija ieslēdzis teju maksimālo “es te visu salauzīšu” režīmu. Lielāko smaguma devu gan uzņēmās Marina, kurai viņš biežāk bija rokās, bet arī es tiku pie viņa pieskatīšanas darbiem. Ar visu Jurģa līdzdalību varējām novērtēt, ka muzejs ir interesants, bet bez viņa iesaistīšanās noteikti būtu daudz kvalitatīvāka pieredze. Labākais ir muzeja trešais stāvs, kurā viena puse ir veltīta raustāmām un citādi kustināmām leļļu instalācijām, bet otra - īstam leļļu teātrim, kur tu pats vari iestudēt savas mini ludziņas, izmantojot visdažādāko veidu lelles - sākot ar mazām rokas lellēm un beidzot ar lielām un sarežģītām marionetēm, kuru vadīšanai nepieciešami divi cilvēki. Jurģis gan, protams, ārdījās, bet vismaz ar krteku un viņa draugu zaķīti paspēlējāmies.



Kad iznācām ārā no muzeja, atklājās kaut kas prognozējams - bija sācies lietus. Vēl kādu līkumu izmetām, bet ilgstoši mērcēties neprasījās, līdz ar to aizgājām uz vēl vienu muzeju, tajā gan iekšā iegāju tikai es ar Esteri, Marina ar Jurģi palika ejā pie muzeja, lai patvertos no lietus. Neesmu drošs, ka šis bija pats perfektākais muzejs, kur iet ar bērnu - alus darītavas muzejs. Vienlaikus, kā gan tu vari pilsētā, kuras vārdā nosaukts viens no populārākajiem alus veidiem, neaiziet uz alus muzeju? Šis gan ir tāds klasisks vecā tipa muzejs - ar ne pārāk radošā veidā izvietotiem vēsturiskiem eksponātiem. Nav tā, ka te nebūtu nekā ievērības cienīga, bet nekas vairāk kā ķeksītis “esmu bijis alus muzejā Pilzenē” te nesanāk.



Paviesojušies divos muzejos, devāmies uz auto. Ne uzreiz pa taisnāko ceļu, bet salīdzoši operatīvi. Arī lietus pa šo laiku bija pārstājis līt, tā ka gandrīz vai varētu pastaigāt vēl, bet - vajadzēja braukt uz Prāgu, kur vēl bija gaidāma “Metronome” pēdējā diena (pareizāk - vakars).

Atkal jau uz koncertiem devos es, šoreiz ieradies biju būtiski savlaicīgāk, līdz ar to sanāca redzēt vairāk nekā tikai vienu izpildītāju. Uz galvenās skatuves tobrīd darbojās beļģi “Balthazar”, kuri mani galīgi nepārliecināja par to, ka gribu viņus iepazīt labāk, izklausījās pēc “kārtējās rokgrupas ar sievišķīgā balsī dziedošu vīrieti”, tādas ir sastopamas teju visos festivālos, parasti pat vairākas. Cerēju, ka varbūt kaut kas šobrīd notiek uz otrās skatuves, bet nekā - tur tikai notika gatavošanās koncertam, kura sākums bija gaidāms pēc stundas. Tad nu aizgāju uz ēdināšanas zonu, paņēmu alu un veģetāru vrapu. Pēc kāda laiciņa uz tai vietai tuvākās skatuves iznāca reperis vārdā Maniak un viņu pavadošais DJ Wich. Kādu brīdi ar viņiem pavadīju, taču klausīties repu man nepietiekami labi zināmā valodā nav super interesanti, tālab paēdis un padzēries gāju atkal uz citu koncertu, šoreiz gan jau zināmā mērā mērķtiecīgi - lai redzētu “Mig 21 & Orchestr Národního divadla” uzstāšanos. Ja nu būtu kādi jautājumi - tad Mig 21 ir grupa, bet Orchestr Národního divadla - Nacionālā teātra simforniskais orķestris. Interesanti, ka šīs grupas solists Jirži Mahāčeks man pat ir zināms, lai arī mazliet citā ampluā - viņš bija vienā no galvenajām lomām filmā “Samotáři”, par kuru biju safanojies tūkstošgades sākumā (nez, kāda tā man šķistu tagad?). Koncerts bija foršs (par to gan jau arī atsevišķi), bet tad pienāca laiks vakara galvenajiem māksliniekiem - “Underworld”.

Es labprāt būtu teicis, ka par šo kolektīvu fanoju jau kopš deviņdesmitajiem, bet patiesībā - knapi zināju, kas tie tādi ir. Pamata mācība no koncerta - tas bija no tiem, kur ir jādejo. Ja tu stāvi kā stabs, rodas jautājumi - ko es te daru. Ja dejo tā, it kā neviens neskatītos (un neviens uz tevi patiešām neskatās) - labi pavadi laiku. Manā gadījumā gan - tikai tik ilgi labi pavadi laiku, līdz tev jāsteidz uz pēdējo vilcienu.

Biju izlēmis šajā reizē nepaļauties uz sabiedriskā transporta iespējām posmā līdz centram, tā vietā savus trīsarpus kilometrus noskrēju (vajag jau kaut kā to distanci summā vākt, turklāt Prāgas centrā līdz šim skriets nebija), līdz ar to stacijā pat ierados ar zināmu laika rezervi, lai arī drusku iesvīdis. Tad - līdz Dolne Počernice stacijai, atkal skrējiens uz kempingu, duša un gulēt. Nē, vienu piemirsu - pirms gulēt vēl nācās kārtīgi noberzt savas kurpes, jo prognozējami pēc iepriekšējā vakara negaisa festivāla teritorijā bija bijusi viena milzīga dubļu peļķe. Bet tad gan patiešām gulēt. Nezinu, vai bija pagājis gana laika kopš koncerta beigām vai arī skriešana palīdzēja, bet pat ausīs nedžinkstēja, varēja normāli uzreiz aizmigt.

Ar šo arī beidzās mūsu uzturēšanās Prāgā, no rīta sakravājām telti (ērti, protams, bija četras naktis to nepārvietot, bet kaut kā Rīgas virzienā vajadzēja jau doties) un uzņēmām kursu virzienā uz Čehijas Austrumiem. Par to, kur tad mēs tālāk devāmies - nākamajā reizē.