Kazhes pierakstu burtnīca

Pirmās dienas mērķis mūsu braucienā bija pieticīgs - Augustova Polijā. Vecajos laikos tā varētu būt pilsēta, kuru sasniegt, izbraucot no Rīgas piektdienas vakarā, taču bērni tik pamatīgai nīkšanai mašīnā nav gatavi (un patiesībā arī es nemaz tik ļoti to neizbaudu). Pozitīvi, ka braucienos Centrāleiropas virzienā vismaz mūsu gadījumā var iztikt bez stundas mocīšanās cauri Rīgai, uz Via Baltica no mūspuses tiek ātri un, ja vien nav sastrēgumu posmā līdz Baložiem (šoreiz mazliet bija, ceļu remontu dēļ), tad drīz vien jau jūti, ka brauciens patiešām ir sācies.

Ar bērniem vai bez bērniem, bet pirmajā brauciena dienā bez ilgākas sēdēšanas auto pavisam iztikt nav iespējams, tāpēc vismaz līdz Kauņai pirmajā "pūtienā" bija jātiek. Tas gan izdevās gana vienkārši, un jau ne pārāk agrā pusdienlaikā bijām kādreizējā Lietuvas galvaspilsētā. Starp citu, varbūt kādam šis fakts ir paskrējis garām, bet Kauņa itin pārliecinoši pieveic Liepāju rubrikā "bijušās galvaspilsētas", jo pirmā šo funkciju pildījusi divdesmit gadu garumā laikā starp pasaules kariem, kamēr Liepāja šim statusam atbilda vien pusgada garumā. Šī iemesla pēc man allaž, lasot par Latvijas futbolistu pirmskara sacensībām ar Kauņas un Viļņas komandām, pašam sev jāatgādina - pirmās bija vadošās Lietuvā, bet otrās - sekundāra līmeņa poļu vienības.

Mūsu plāns Kauņai nebija sevišķi vērienīgs - kaut ko ieēst un kaut kur pastaigāties. Lai nebūtu jādomā par parkošanos, novietojām auto pilsētas centrā esošajā Akropoles lielveikalā, turpat arī gājām paēst. Jāatzīmē, ka ar bērniem lielveikala ēdināšanas zona ir viens no labākajiem variantiem ēdiena meklējumos, jo šī ir tā vide, kur neviens uz tevi sevišķi šķībi neskatīsies, ja jaunieši neuzvedīsies gana klusi un smalki, kā arī ir daudz ēstuvju vienuviet un vari ātri izvēlēties sev piemērotāko variantu, nevis stundu klīst, meklējot to pašu perfektāko vietiņu. Tiesa, arī ar variantu ēšanai pilsētā mums šajā braucienā vienmēr izvēle izdevās gana ātra. Nezinu, ar kādiem brīnumainiem ķīmiskiem savienojumiem attiecīgajā vietā tiek bagātināts ēdiens, bet Estere par savu bērnu ēdienkartes ierakstu - spageti ar sieru - bija tādā sajūsmā, ka pēc tam ceļojumā mums atkal un atkal atgādināja, arī atceļā viņa gribēs ēst turpat un to pašu. Nu, labi - ko vajag, to vajag. Vēl novērtējām Akropolē uzstādīto bišu tēmai veltīto ekspozīciju, un tad jau devāmies no veikala ārā.

Nekādu konkrētu plānu mums nebija (Esterei gan bija - rotaļu laukums), tālab sākotnēji izlēmām doties virzienā uz tuvāko parku. Tā gan nebija labākā izvēle, jo Akropolei tuvākais parks - Ramybės parkas - vēsturiski ir bijuši kapi, un kapu sajūta te ir pat lielāka nekā Rīgas Lielajos kapos. Arī liktenis šiem kapiem bijis diezgan līdzīgs kā Lielajiem kapiem, tikai vēl radikālāks. Proti, pēc tam, kad šajos kapos 1956. gadā lietuvieši bija uzsākuši spontānu demonstrāciju, lai paustu atbalstu revolūcijai Ungārijā, un atriebībā boļševiki paziņoja par šo kapu likvidēšanu, savā tradicionālajā veidā nepaužot nekādu cieņu pret to vēstures daļu, kas viņiem nešķita pieņemama. Jāatzīmē, ka šāda prakse padomijā bija pieņemta jau agrākos gados - līdzīgs liktenis piemeklēja, piemēram, manas vecvecmātes brāļa kapavietu Kostromā jau aptuveni 1930. gadā. Kā lai arī nebūtu, šajā kapu parkā mēs gandrīz aizgājām uz rotaļu laukumu, taču arī tas neizrādījās iespējams, jo rotaļu laukums izrādījās piederīgs kādai iestādei, nevis publisks.

Lai vismaz kaut cik padarītu Kauņas pastaigu patīkamāku, devāmies centra virzienā. Sākotnēji gan izvēlējāmies ne to optimālāko maršrutu, taču, pārgājuši uz Laisvės Alėja (t.i., Brīvības bulvāri), varējām novērtēt jau patīkamāka veida Kauņu. Atbilstoši Wikipedia, šī esot garākā gājēju iela Austrumeiropā, un arī citi avoti šo apstiprina. Protams, pasaule mainās un vismaz manā sajūtu līmenī kaut kur reģionā varētu atrasties arī garāka nekā 1.6 km gājēju iela, bet lai paliek - atzīšu, ka šī ir tiešām gara gājēju iela. Mēs uz tās izgājām kaut kur ap vidu un devāmies pa labi - Svētā Miķeļa baznīcas virzienā. Ar ko šī baznīca ir īpaša - lai arī tā ir katoļu dievnams, arhitektoniski tā izskatās pēc pareizticīgo baznīcas, tikai bez krievu pareizticībai raksturīga kliedzošā krāsojuma. Iemesls gan tam ir gaužām vienkāršs - pirmos savas pastāvēšanas gadus (vēl Krievijas impērijas laikos) tā patiešām bija pareizticīgo baznīca.

Pārmērīgi ilgi ar Kauņas apskati gan neaizrāvāmies, jo mums vēl bija kāds gabaliņš jābrauc, kā arī bija diezgan karsts laiks, pie kura tobrīd vēl galīgi nebijām pieraduši, tālab pēc baznīcas sasniegšanas griezāmies atkal Akropoles virzienā, un turpinājām ceļu uz Poliju.

Kempingu biju noskatījis netālu no Augustovas. Šī ir viena no tām Polijas pilsētām, kurām reizēm sanāk braukt garām, bet līdz šim nekad nebija gadījies tur piestāt. Arī tagad plāns bija vispirms sameklēt vietu nakšņošanai, tad domāt tālāk, taču ar šo tik gludi neizgāja. Manis noskatītais kempings (Marina Borki), kā izrādās, kādu laiku jau nepastāv un tā vietā ir svaigi izbūvēts atpūtas centrs, par kempingu liecina tikai plāksne pie iebraukšanas “no camping”. Viens cits kempings pilsētas tuvumā tomēr ir, taču tas šķita gana mežonīgs, lai vispirms būtu nepieciešams apgādāties ar skaidru naudu, tālab piestājām pilsētā un devāmies mazliet pastaigāt pa Augustovu.

Ko es varu teikt par Augustovu? Pilsēta ir visai neliela un negaidīti tūristiska. Tās centrs atgādina tipisku rietumeiropas kūrortu, kur ir daudz bodīšu, kurās tirgo visu veidu drazas, ir diezgan simpātiska zona pie upes, bet ir pamatīgas problēmas te atrast normālu pārtikas veikalu. Šajā reizē no ēdamajām lietām gandrīz neko no mājām veduši nebijām, tad nu Augustovā vajadzēja atrast kaut ko vakariņām teltī, bet tas nebūt nebija triviāls uzdevums - vairums Google kartē atrodamu Karefūru un Žabku dabā sen vairs nav atrodami. Beidzot uzgājām vienu īpaši neciela paskata veikaliņu, kurā pat maize nebija atrodama, bet vismaz kaut kādi produkti tur bija. Bankomātu gan uzgājām ātri, un līdz ar to bijām gatavi doties uz kempingu.

Par mūsu pirmo nakšņošanas vietu jāatzīst, ka tā nebija gluži izcila viena iemesla dēļ - tajā nebija gluži nesen pļauta zāle un bija daudz odu. Līdz ar to telti nācās celt maksimāli ātri un pēc tam tieši tik pat operatīvi ievācāmies tajā iekšā un vakaru pavadījām nevis pie telts, bet teltī. Jurģim, kurš par teltošanu kopš pagājušās vasaras domājams bija aizmirsis, pirmajā brīdī sevišķu sajūsmu telts neradīja, bet nebija jau izvēles - bija vien tajā jānakšņo. Lai arī vakars bija bijis ļoti silts - kad ap astoņiem bijām Augustovā, termometrs rādīja 31 grādu, naktī pat mazliet nosalām, kā rezultātā radās doma apgādāties ar mazliet siltākām nakts drēbēm, jo šoreiz teju nekas no šīm lietām nebija paņemts no mājām. Protams, ka rezultātā kaut cik vēsa bija tikai viena nākamā nakts un pēc tam nekāds flīss vairs vajadzīgs nebija.

Rītu sāku ar skrējienu uz Augustovas centru, lai pilnvērtīgāk varētu teikt, ka pilsētā ir būts. Neko sevišķi vērā ņemamu gan tajā neatklāju, ja nu vienīgi patīkamu gājēju un velo celiņu, kas savienoja mūsu kempingu ar pilsētas centru. Vispār jāatzīst, ka gājējiem un riteņbraucējiem Polijā šobrīd ir daudz labāka infrastruktūra nekā tā ir Latvijā, kas gan nav nekāds dižais pārsteigums (jo Latvijā tā ir nožēlojama). Atceļā vēl nopeldējos publiskajā peldvietā Necko ezerā, un jau mazliet pēc septiņiem biju pie telts. Pa to laiku visi pārējie arī bija augšā, tad nu kaut ko drusku uzkodām, savācām savu iedzīvi, ieskaitot telti, un turpinājām ceļu.

Sākotnējais mans dienas plāns bija šajā dienā sasniegt Varšavu, tomēr izlēmām to mazliet pārspēt un tikt mazliet tālāk. To arī veicināja lēmumi nepiestāt Lomžā (Jurģis tobrīd gulēja, arī sajūtu līmenī nebija braukts sevišķi daudz) un nedoties uz Varšavas centru (tur būts daudz, Varšavu labāk apmeklēt mērķtiecīgi, nevis ieskriet garāmbraucot). Tiesa, gluži bez Varšavas apmeklējuma neiztikām - ceļš mūs aizveda uz lielveikalu tās pievārtē, kurā ieēdām pusdienas un pie reizes piestājām Dekatlonā nopirkt šo to nepieciešamu (tai skaitā pāris papildu pašpiepūšamos matracīšus, jo mūsu komplekts izrādījās gan par īsu, gan par nolietotu).

Traki, bet patiesībā nekā īsti stāstāma par šo brauciena otro dienu man nav - kaut kā sanāca, ka viss uz priekšu gāja gaužām lēnām, un tā nekur nepiestājuši mēs vien vakarpusē sasniedzām ciematu ar nosaukumu Chlebow, kur bijām noskatījuši kempingu. Normāli tā vajadzētu būt pirmajā brauciena dienā, ka tu nekur jēdzīgi nepiestāj, taču mums sanāca - otrajā. Pozitīvais - vismaz nav daudz par to jāraksta.

Toties par Hlebovas kempingu gan šis tas stāstāms ir. Proti, no privātā tipa kempingiem, kuros šajā braucienā paviesojāmies, šis bija foršākais. Patika gan sienu gleznojumi (ieskaitot pasaules karti, kurā iezīmēta tikai viena vieta - Hļebova), gan rūpīgi koptā teritorija, gan aiz sētas esošās kaimiņu vistas, kuru tur bija vairāki desmiti.

Vakars teltī iezīmējās ar nosacītām Jurģa otrās dzimšanas dienas svinībām - proti, nekādu grandiozu svinību nebija, bet vismaz bija kūka. Citādi - mierīgs un foršs vakars. Vienīgi varētu pasūdzēties, ka Estere visu vakaru runāja kaut kādu sviestu par vilkiem, kuri nāks vai nenāks uz mūsu telti. Sākumā bija smieklīgi, pēc tam sāka krist uz nerviem. Gluži kā tas parasti ir ar maniem jokiem. Varbūt reizēm arī ar aprakstiem, bet tikai tādos gadījumos, kad vismaz sākumā ir bijis smieklīgi. Labā ziņa toties bija tāda, ka te nebija odu un pat varēja gatavot vakariņas ārpus telts. Likāmies gulēt, nenojaušot, ka trešajā dienā vilku patiešām sastapsim. Bet par to - nākamreiz, šobrīd - arlabunakti! (pat tad, ja šo tekstu lasi rīta stundā un vēl darbā - aizej droši pasnaust, man nav iebildumu!)