Uz Prāgu pēc Metronoma: ievads
Kāds laiciņš bija pagājis, kopš pēdējo reizi bijām kārtīgākā izbraucienā pa Eiropu. Pērn gan bija garāks atvaļinājums vasarā (četras nedēļas!), kura ietvaros itin labi izbraukājām Igauniju, taču Igaunija - tas tomēr ir ļoti tuvu, un braucienu līdz Narvai saukt par eirotripu šķiet nenopietni. Šovasar tikām tādi ieplānoti veseli divi, abi ar muzikāla baudījuma elementu, un te nu būs stāstījums par pirmo no tiem.
Tas bija jau stipri sen, manuprāt, vēl 2021. gada rudenī, kad Prāgā notiekošais festivāls Metronome izziņoja, ka viens no tā galvenajiem māksliniekiem būs Niks Keivs. Es pats Niku esmu uzstājamies redzējis jau divreiz, kamēr Marina labi ja pusi reizes - kad viņš spēlēja Positivusā, viņa tur pieskatīja Esteri, atradās gaužām tālu no skatuves, un pilnvērtīgas iespējas izbaudīt Keiva koncerta pieredzi viņai nebija, kamēr Varšavā Keivu vispār skatījos pilnīgi viens. Jutos šajā ziņā mazliet tā kā parādā, tāpēc Metronome ietvaros viņam apsolīju Keivu un sev - kas nu paliks pāri. Patiesībā jau ne vienmēr arī ir tik svarīgi, kas tieši būs tas pāri palikušais, pati festivāla atmosfēra ir daudz vērta, un arī ceļojums.
Sākotnēji bijām domājuši uz Prāgu lidot, bet, izsvēruši visus Par (bez Attīstībai) un Pret, izlēmām, ka tomēr brauksim ar auto. Par sliktu lidmašīnai bija tas, ka abiem bērniem jau jāpērk pilnas biļetes (Jurģim gan 2 gadi palika, mums esot jau Polijā, līdz ar to teorētiski vienu virzienu varbūt varētu dabūt lētāk, bet nešķita vērts ar šo čakarēties). Plus, lidojot vai nu vajag nomas auto, vai arī esam diezgan ierobežoti savās pārvietošanās iespējās, un arī kempingi ar telti tad īsti nav iespēja. Un, ievērojot Jurģa neierobežoto vēlmi visu aiztikt, nosviest zemē un citādi apskādēt, pat viesnīcās ir nemitīga cīņa viņa savaldīšanai, kur nu vēl īres dzīvokļos, kamēr teltī baigi daudz iespēju uzmest sev uz galvas televizoru nav (ja vien, protams, neielauzies kaimiņos esošā vācu pensionāru treilerī, kur kāds lielāks ekrāns varētu atrasties). Tiesa, pirms ceļojuma vēl nenojautām, ka arī mašīnā Jurģis pamanīsies ļoti kvalitatīvi izpildīties, bet par to detalizētāk - citreiz. Tobrīd vēl nebijām par šo detalizēti painteresējušies, bet auto variantam liels pluss izrādījās, ka mūsu mobīlis brauc uz LPG, kam cena (man absolūti neskaidru iemeslu) pēdējo mēnešu laikā nebija kāpusi ne Latvijā, ne pārējās mūsu maršrutā iekļautajās valstīs (kuru gan nav daudz - Lietuva, Polija un Čehija).
Maršrutu plānojām uz divām nedēļām, bet iespējami humānu. Proti, ar bērniem variants "pirmajā dienā startējam sešos rītā un maucam vismaz līdz Vroclavai, bet labāk līdz Prāgai" nav tas optimālākais. Līdz ar to doma bija, ka vairāk kā piecas stundas vienā dienā mašīnā pavadīt nevajadzētu, bet ideāli, ja būs dienas, kurās vispār baigi ar ripošanu neaizrausimies. Vienīgais obligātais kritērijs - nenakšņot Latvijā vai Lietuvā ceļojuma ietvaros. Proti, variants Rīga - Kauņa pirmās dienas maršrutam ir tomēr pārāk nenopietns, kaut vai līdz Augustovai Polijā ir jātiek.
Svarīgākais sagatavošanās punkts bija dabūt darba kārtībā mašīnu, kura jau kādu laiku cieta no tā, ka braucot ar ātrumu 80+ km/h, baisi sita stūri. Sanāca gan mazliet riskantais moments, jo remonts nebija super ātrs, bet piektdienas pēcpusdienā auto biju atguvis un svētdienas rītā gatavojāmies startēt. Jā, līdz ar vecumu (un bērniem) ir vieglāk ceļojumu uzsākt svētdienā, nevis sestdienā, jo iepriekš vēl atklājas tonna visdažādāko lielāku un mazāku darbiņu, kuri tā vien prasās tikt apdarīti pirms uzsākt ceļojumu. Un tāpat, izbraucot no mājas, pāris sīkumus, protams, aizmirsām, bet štrunts par tiem. Svarīgākais no pēdējās dienas darbiem - aizgādāt pie Marinas draudzenes Irinas uz Bolderāju mūsu kaķi. Vēl bija gaidāms, ka mūsu prombūtnes laikā dzīvoklī uzstādīs kondicionieri, tur par galveno atbildīgo palika mans tētis, bet vismaz mēbeles pārbīdīt vajadzēja pašiem.
Maršruta plānošanai šajā reizē biju piegājis ne īsti nopietni, ne īsti nenopietni. Doma bija uz Prāgu doties pa vairāk vai mazāk taisnāko ceļu, bet atceļā gan uztaisīt kārtīgāku līkumu pa Čehiju un arī Polijā apmeklēt dažas iepriekš neiepazītas pilsētas. Taisnā līnijā tur bija ap 2700km, reāli rēķinājos ar trim tūkstošiem, bet (kā jau to varētu gaidīt), cik beigās sanāca precīzi, nezinu, jo mašīnas nobraukumu ne sākumā, ne beigās apskatīties neatcerējos. Un vienlaikus - nav jau tā, ka tas kaut ko gluži maina.
Plāns bija iespējami vairāk nakšņot teltī, bet būt gataviem vajadzības spiestiem pāriet uz nakšņošanu iekštelpās. Prognozes liecināja, ka saskarsimies ar pamatīgu karstumu, bet tur atkal - kā būs, tā būs. Mašīnas bagāžnieku piekrāvām itin pilnu ar mantām, lai arī sev pašiem visu līdzi ņēmām minimālajā variantā, un arī bērniem it kā - nekā pārmērīgi daudz. Un šķiet, ka jau gana daudz esmu šajā ievada daļā sarakstījis, lai tai liktu punktu, un varētu no ievada pāriet pie pamatēdiena - paša brauciena apraksta. Taču par to - nākamreiz. Proti, kad kaut kas būs arī uzrakstīts.