Kazhes pierakstu burtnīca

Rītu tradicionāli sāku ar skrējienu. Zināmā mērā tas jau ir tik tradicionāli, ka man pašam sāk šķist bezjēdzīgi par to ziņot, bet - precizitāte pirmajā vietā. Šī konkrētā skrējiena atmiņā paliekošākais elements bija tāds, ka saņēmos aizskriet līdz Ostravas centram, kas bija teju piecu kilometu attālumā - tīri ķeksīša pēc, ka tas ir izdarīts. Un tad nu tas tika izdarīts. Neko daudz gan tur neuzturējos, aizskrēju līdz nosacītajam centrālajam laukumam un tad atpakaļ, tiesa, pa citu - daudz mazāk urbānu ceļu kā turp. Atceļā arī bija viens izteikts “Nebūs!” tipa moments. Proti, skrēju pa taku jau gandrīz Landek park teritorijā, kartē ieraudzīju, ka nākamā līmeņa takas malā ir skatu tornis. Apskatījos uz kalnu, kurā jāskrien, un izlēmu: nē!

Pēcāk arī visi kopā gājām apskatīt, kas vēl bija pieejams šajā atpūtas parkā. Bijām uz kaut ko gandrīz nosaucamu par vēl vienu zoodārzu - angāru ar dažādām zivīm akvārijos. Redzējām arī voljerus, ar vāverēm, tai skaitā vienu albīnu. Un izpildījām uzdevumu kādam zemes slēpnim, kuru diez vai Marina ir saņēmusies ielogot.


Izstaigājušies pa Landeku, aizbraucām uz Ostravas centru. Droši vien tur ēdām brokastis, kaut ko arī apskatījām. Iespējams, ka šī pilsēta mums patika labāk kā Olomouca, varbūt arī nē. Fošākais tur noteikti bija izmērcēties strūklakās, ko Jurģis un es izdarījām pēc pilnas programmas, Estere - salīdzinoši atturīgi.




Tad kāpām auto un devāmies prom no Čehijas. Varu teikt, ka nedēļa, ko pavadījām tur, bija lieliska, taču karte un kalendārs vēstīja - jābrauc prom. Parasti maršrutos cauri Polijai Dienvidos sanāk piestāt Vroclavā vai Krakovā, bet šajā reizē maršruts bija mazliet citāds, un piestājām mēs Katovicē.

Katovice nav pati tūristu iecienītākā pilsēta Polijā, ko varētu veicināt apstāklis, ka šajā pilsētā nav ne miņas no vecpilsētas, nav ne lielas katedrāles, ne viduslaiku pils un ievērojamākā apbūve ir mūsdienu apbūvē. Patiesībā droši vien lielākā tūristu plūsma te nonāk tālab, ka netālu no tās atrodas Osvencima jeb Aušvica. Savukārt mums prognozējami nebija ne mazākās vēlmes paviesoties tur. Tālab devāmies skatīties, kas tad īsti ir atrodams pašā Katovicē. Atbilde - ne pārāk daudz. Zināmā mērā tālab var teikt - tūrisma objektu ziņā jēdzīgāk tomēr būtu bijis piestāt Čestohovā, taču - kā sanāca, tā sanāca.


Pilsētas centrā ir diezgan daudz stilīgu jaunbūvju, to droši varu atzīt. Ir ļoti moderna izskata dzelzceļa stacija, kura gan ļauj tev novērtēt arī “pirms” un “pēc” sajūtas. Proti, no centra puses tā ir hiperstilīga un stiklota, ar piekļuvi tikai kājāmgājējiem, bez tāda autosatiksmes monstra kā Rīgas centrālās dzelzceļa stacijas priekšplānā, toties aizmugure gan tai ir līdzīga kā Rīgā - nerenovēta, un ar daudz mašīnām. Šo “backendu” mums sanāca apskatīt, jo biju noskatījis apmeklējumam Katovices ģitāru vēstures muzeju. Tiesa, pašā muzejā paviesoties mums nesanāca, jo tā vienkārši tajā ieiet iekšā nebija iespējams. Dabā izskatījās, ka tas vispār ir beidzis eksistēt, bet tagad internetos pārliecinos, ka bez iepriekšēja pieraksta tas arī agrāk nav strādājis. Proti, iespējams, ka to joprojām ir iespējams apmeklēt, bet mums tas tāpat nebija lemts.




Turpat Katovices pievārtē (lai arī ne optimālajā virzienā no centra) mums bija noskatīts kempings, uz kuru tad arī braucām. Kempingā bija solīts, ka Estere atkal varēs paplunčāties baseinā, diemžēl praksē tas izrādījās neiespējami, jo baseins bija tehnisku iemeslu dēļ slēgts. Debesis bija tādas, kas liecināja - drīzumā varētu sākties lietus, tāpēc vispirms ātrā tempā uzslējām telti un tikai tad devāmies uz dažu simtu metru attālumā esošo kafejnīcu. Jau mums izejot bija sacēlies pamatīgs vējš un viss liecināja - tūlīt būs negaiss, tāpēc nācās uzskriet un reizē ar pirmajā lietuslāsēm bijām kafejnīcā. Te nu jāsaka - mums paveicā, ka tur bija vieta arī iekštelpās, ne tikai terase, citādi mēs būtu pamatīgi izmirkuši. Tikām tā mēs it nemaz neizmirkām un viss bija labi. Paēdām, pa to laiku arī lietus norima, un varējām kātot atpakaļ uz kempingu.

Un šis vakars kempingā būtu tā situācija, kur man vajadzētu izstāstīt par vienu no lielākajām teltotāju sāpēm šādos ceļojumos. Runa ir par elektrību vai tās trūkumu. Proti, lielāko daļu laika tu pavadi, meklējot risinājumus savam pusmirušā stāvoklī esošajam telefonam. Mašīnā, ja tev nav kādu smalkāku risinājumu par piepīpētājā iespraustu USB pārveidotāju (un man nav smalkāku risinājumu), tu labākajā gadījumā nodrošini, ka komplektā ar navigāciju telefona baterijas līmenis nekrītas, par tā kāpšanu vari pat nesapņot. Kempingos, ja speciāli nesamaksā par elektrību, gadās dažādi. Citkārt iespējas kaut ko uzlādēt ir labas, citkārt viduvējas, citkārt to nav nemaz. Un vismaz mūsu gadījumā parasti viss bija uz robežas starp stāvokli, ka tev ir telefons un stāvokli, ka tev ir ķieģelis. Konkrēti šajā kempingā bēdīgi bija tas, ka teju visas publiski pieejamās rozetes bija atslēgtas, šķiet, ka vienīgo dzīvo sastapām dušas telpā. Kaut kā jau mēs izvilkām, bet ar šo apstākli nebija labi, īpaši man, jo klāt pie citām lietām manam telefonam ir diezgan nolietota kontakta ligzda, proti, tas ne vienmēr lādējas labprāt, tomēr kaut kā vienmēr to piedabūt pie lādēšanās izdodas.

Kā tev šķiet, ko es darīju no rīta? Protams, gāju skriet. Šajā reizē man galīgi nebija konkrētu mērķu, vairāk padzīvojos pa zaļajām zonām, brīžiem pat paviesojos meža takās. Skrējās vielgi un patīkami, šķiet, ka vienīgo reizi šajā ceļojumā vidējais temps bija ātrāks par piecām minūtēm uz kilometru. Un tad - atkal uz priekšu!

Atbilstoši manai sākotnējai iecerei, pirmā pietura šajā rītā bija paredzēta tuvajā Čestohovas pilsētā, kura šobrīd vismaz Latvijas futbola faniem ir gana labi zināma, jo tās klubā “Rakow” jau ne pirmo sezonu spēlē viens no labākajiem Latvijas uzbrucējiem Vladislavs Gutkovskis. Tomēr Jurģa super agrā aizmigšana diendusā plānus apskatīt Čestohovu mums atcēla, līdz ar to tik vien kā piestājām pie Rakow stadiona, aizgāju to nofotografēt, bet pat kluba suvenīru veikalu apmeklēt neizdevās, jo vēl bija tik agrs, ka tas nebija sācis darbu. Līdz ar to turpinājām vien ceļu, īsti pat nesaprotot - uz kurieni.

Kā izrādījās, galvenokārt mēs turpinājām ceļu uz korķi. Proti, virzienā uz Varšavas pusi satiksme bija gandrīz apstājusies, lai arī navigācija mums piedāvāja apvedceļus, arī tie nebija izcili ātri un reizēm nācās atgriezties uz galvenā ceļa. Tādā ziņā varbūt pat labi, ka mēs nebijām piestājuši Čestohovā, citādi kaut kur būtu tikuši vēl vēlāk. Tā lielu dienas daļu mēs pavadījām korķos līdz pamazām sasniedzām Polijas galvaspilsētu.

Pirms ceļojuma gan bijām vienojušies, ka Varšavā šajā reizē nepiestāsim nemaz, taču kaut kā sanāca tā, ka īsti citu alternatīvu, ko šajā svelmē darīt, mums nebija, pilsētas vietā atkal apmeklēt kādu lielveikalu nešķita prātīga alternatīva, tālab tomēr devāmies vien iekšā Polijas galvaspilsētā. Tiesa, karstais laiks galīgi nemotivēja klaiņot pa uzkarsētu vecpilsētas bruģi vai vēl jo vairāk pa platajiem Varšavas bulvāriem, tālab izvēle krita par labu atpūtai parkā. Daudzajās iepriekšējās vizītēs Varšavā Lazenku parks gan jau bija iepazīts, bet tas nekļuva par šķērsli to apmeklēt arī šoreiz. 75 hektārus plašais parks ir vieta, kurā mierīgi var pastaigāties vairāku stundu garumā, novērtējot gan mākslīgās ūdenstilpes, gan vēsturisko kūrorta tipa apbūvi, gan bagātīgo pāvu piedāvājumu.


Patiesībā visvairāk jautrības mums sagādāja tieši pāvi. Marina bija uzgājusi, ka parkā ir virtuālā tipa slēpnis ar uzdevumu - nobildējies ar pāvu (jāatzīmē, ka agrāko laiku dienu hobijs slēpņošana šobrīd diži aktuāls mums nav, bet dažus virtuāļus ceļojuma laikā tomēr “atradām”, kamēr ar fiziskām kastēm vispār nesanāca saistīties). Sākotnēji neviens putns mums rokās negribēja doties, pieņēmām, ka karstuma dēļ tie visi kaut kur nolīduši ēnā gulšņāt, taču tad viens īpatnis izrādījās nespējīgs savaldīt savu skaļo balsi un to atradām, paslēpušos diezgan dziļi krūmā. Uzdevums izpildīts. Pēc tam arī paši, ja ne gluži nolīdām krūmā, tad apmetāmies pagulšņāt ēnā. Un jau pēc brīža redzējām, kā mūsu virzienā čāpo pāvs, tad vēl viens, tad vēl pārītis, un pamazām jau viņu savācās vairāk kā desmit vienkopus. Tomēr interesantākais bija tas, ka mums ne visai skaidru iemeslu dēļ pāvi viens pēc otra uzlidoja kāda tuvējā koka zaros un tur tupēja. Jau viens pāvs kokā izskatās impozanti, bet vesels pāvu bars - tik iespaidīgi, ka teju katrs garāmgājējs uzskatīja par nepieciešamu apstāties un šos putnus nofotografēt. Līdz ar to varējām vērot ne tikai pāvus, bet arī pāvu vērotājus.



Mūžīgi tur gulšņāt, protams, nevarējām, izmetām vēl kādu loku pa parku un devāmies uz ne pārāk tālu novietoto mašīnu. Tas gan neizdevās gluži optimāli, jo pašos iebūvētais kompass izrādījās visai aplams, līdz ar to sākotnēji uzņemtais kurss izrādījās ar nobīdi par 90 grādiem, tomēr pēc kāda laiciņa no parka ārā tikt mums izdevās. Jau netālu no auto radās doma, ka varētu piestāt kādā foršā kafejnīcā nobaudīt kādus gadus dzērienus. Pirmā apmeklētā iestāde gan izrādījās totāls uzmetiens - lai arī tā saucās “Piena bārs”, tajā nevarēja dabūt ne tikai piena kokteiļus, kas būtu pirmais variants manā izpratnē, bet laikam pat neko pienveidīgu - tā atklājās esam visparastākais bistro, kas galīgi nebija tas, pēc kā mēs alkām. Tomēr turpat blakus atradās cits lokāls - ar dzērieniem un bulciņām - un tajā gan mēs piestājām. Vienlaikus arī tas mazu vilšanos man sagādāja - mājas limonādes tilpums izrādījās esam mazāks, nekā man šādā laikā prasītos, bet cena - pārāk augsta, lai ņemtu divas. Bet tāpat jauki pasēdējām un tad, straujiem soļiem cenšoties apsteigt tuvojošos negaisu, laidām uz auto.


Varšavas pievārtē bijām noskatījuši kempingu veikparkā (kempinga nosaukums: Waka). Atmosfēras ziņā šis bija pats brīvākais kempings mūsu ceļojumā - pat kempinga personāls staigāja apkārt ar alkoholiskiem dzērieniem rokās, kempingā darbojās bārs, kurš teorētiski bija vaļā visu nakti, un šī bija vienīgā reize ceļojuma laikā, kad mēs samaksājām par elektrības pieslēgumu mūsu teltī. Paņēmām bārā pa pudelei alus, un tad jau bērnu likšana gulēt bija vienkāršāka kā citus vakarus.

No rīta, protams, gāju skriet. Šajā reizē interesantais bija tas, ka turpat blakus kempingam bija dambis, bet dambja malā - taciņa. Pa vienu krastu skrēju turp, pa otru atpakaļ. Nevaru teikt, ka šādā veidā apskatīju kaut ko īpaši interesantu, toties bija cits bonuss - varēja nemaz nedomāt par to, kur skriet tālāk, un arī to reizēm novērtēju.

Jāatzīst, ka tagad es esmu mazliet samulsis, un droši vien nemaz necentīšos šo mulsumu kliedēt. Proti, tās bija divas dienas, kurās mēs veicām maršrutu no Katovices līdz Kauņai. Pa ceļam piestājām tikai Varšavā, līdz ar to vienu dienu reāli neko nebijām redzējuši. Bet kura bija tā diena, un vai mēs vispirms bijām Waka kempingā un pēc tam Varšavā, vai otrādi, vai varbūt mēs arī Katovicē nemaz nebijām tajā dienā, kad man šķiet - nudien nezinu. Toties zinu, ka tas vispār nav svarīgi. Ir kaut kādas ceļojuma detaļas, kuras man šķiet būtiski piefiksēt - spilgtākie novērojumi, bērnu bezkaunīgākie izgājieni, lielākie aplauzieni, bet precīza hronoloģija - ko tā dod un kam tā vajadzīga? Kopumā šķiet, ka 1. jūlijs bija tukšā diena - sākām mēs to Waka kempingā, beidzām Lietuvā, pa ceļam neko jēdzīgu neredzējuši. Labi, atgriežos pie vēstījuma!

Tuvojoties Kauņai, sākām domāt par kempingu, taču par nepatīkamu pārsteigumu kļuva apstāklis, ka, iebraucot Lietuvā, mums bija atņemta viena stunda šīs dienas (proti, līdz ar laika zonas maiņu), un jau tuvojās pulksten deviņi. Nekādi lielie kempingi šajā apvidū nav atrodami, līdz ar to bija šaubas, vai mēs kempingā vispār varēsim tikt iekšā. Marina jau sāka lobēt variantu - varbūt braucam vienkārši pa taisno uz Rīgu, bet es biju pret. Pirmkārt, man galīgi negribējās nakts vidū ierasties pārkarsušā dzīvoklī (laba gulēšana tur nebūtu iespējama), otkrārt Esterei joprojām pienācās viņas atkal un atkal piesauktie makaroni Kauņas Akropoles picērijā, kuru trūkumu Estere mums nepiedotu. Izsverot Par un Pret, arī Marina atzina, ka naktī pārbraukt mājās ar bērniem un menedžēt viņu nogādāšanu gultās, būtu pārāk čakarīgi, tālab domājām - kādas ir alternatīvas. Un alternatīva patiesībā bija gaužām vienkārša - teltošana ārpus kempinga, kādā no publiskajām atpūtas vietām.

Par šo gan bija mazliet bažas - vai naktī no piektdienas uz sestdienu netālu no Kauņas viss nebūs pārbāzts. Tomēr mierināja doma, ka mūsu izvēlētā naktsmītne nebija kāda ūdeņa tuvumā, līdz ar to - kurš dīvainis šādā tveicē gribēs tur palikt? Hipotēze izrādījās pareiza - gana simpātiskajā atpūtas vietā bijām tikai mēs un odi. Jā, kā mēs ceļojumi sākām ar nakšņošanu odu apsēstā vietā, tā mēs tādā to arī pabeidzām. Līdz ar to telti nācās sliet augšā maksimāli ātri un vakara atlikušo daļu pavadīt “iekštelpās”. Bet par to nesūdzējāmies. Drīz jau arī bijām aizgājuši gulēt.

Ja iepriekš man vēl bija šaubas - vajag man pēdējā rītā iet paskriet vai nevajag, tagad šis jautājums vairs nebija jārisina. Proti, nakšņojot puslīdz random vietā mežā, kur nav ne miņas no iespējas nomazgāties, aiziet paskriet gluži vienkārši nav iespējams.

Odainais apvidus neveicināja vēlmi no rīta ilgi dzīvoties līdzās teltij, tāpēc maksimāli ātri sakrāmējām mantiņas un braucām uz Kauņu. Tur, protams, mums sevišķas izvēles, ko darīt, nebija - sākt vajadzēja ar brokastīm Akropoles picērija. Un, jā, Estere piepildīja savu sapni - ieēda brokastīs makaronus ar kečupu. Marina un es gan izvēlējāmies kaut ko brokastīm atbilstošāku. Tad sekoja ne pārāk ilga pastaiga pa Kauņu - šoreiz no Akropoles devāmies uz gājēju ielas otru galu, bet pārmērīgi ar pastaigāšanos neaizrāvāmies, atkal jau ar visu relatīvi agro rīta stundu pamatīgi cepināja un galīgi nebija motivācijas ārā uzturēties sevišķi ilgi. Plānu apmeklēt Kauņas vecpilsētu atstājām nākamajai reizei, kura šogad tāpat bija paredzama.

Un tad jau atlika tik vien kā aizbraukt mājās. Līdzīgi kā turpceļā, arī braucot mājup posmā Kauņa - Rīga nekādas sevišķas pieturas netaisījām, vienkārši braucām. Tā arī noslēdzās šīs brīvās divas nedēļas, lielākais prieks pašiem bija par to, ka bijām varonīgi (labi, nekādu īstu varonību tur nevajadzēja) izturējuši, visas naktis ar diviem bērniem pavadot teltī un man pat ne reizes šādos gulēšanas apstākļos neiesāpējās mugura.

Par ceļojumu kopējie iespaidi ir nenoliedzami pozitīvi. Jā, brīžiem bija grūti, brīžiem bija ilga sēdēšana mašīnā, Jurģis reizēm iznesa smadzenes un reizēm atsprādzējās mašinā un vienu reizi pat uz šosejas pamanījās atvērt mašīnas durvis. Jā, Estere runāja tik daudz, ka pat es reizēm izvēlējos vienkārši neko neteikt, vienkārš izbaudot klusumu. Jā, reizēm bija pārmērīgi karsts, bet citkārt brutāli lija lietus. Bet tie visi ir dzīves sīkumi, kas aizmirstas. Un tagad - jāfinišē šis apraksts, pēc mazāk kā desmit stundām sāksies nākamais ceļojums!