Kazhes pierakstu burtnīca

Ko tev izsaka pilsētas vārds Jīhlava? Laikam vienīgais, ko es varētu pateikt (un arī to - ne uzreiz), Jīhlavas futbola klubā “Vysočina” sastāvā visai sekmīgas divas sezonas aizvadīja Latvijas uzbrucējs Dāvis Ikaunieks. Tiesa, Visočina galīgi nav viens no slavenākajiem čehu klubiem, lielākoties tas spēlējusi pēc spēka otrajā Čehijas līgā, nekad nav tikusi eirokausos. Tas laikam arī viss - neko iespaidīgi, vai ne? Ja vēl ļoti painteresējas, var uzzināt, ka Jīhlavā kādu laiku dzīvojis komponists Gustavs Mālers, bet tas laikam tiešām būs viss, ko par pilsētu varētu zināt cilvēks no malas.

Arī mēs uz šejieni braucām bez kādām izcilām ekspektācijām. Pētot, kas tad īsti te ir ievērības cienīgs, Marina noskaidroja - zoodārzs. Parasti vienā braucienā vairākus zoodārzus neapmeklējam, bet šoreiz kaut kā šķita - kālab ne? Skaidrs, ka Jīhlavā tas nebūs tik liels un iespaidīgs kā Prāgā, bet mums jau arī vienmēr nevajag tik lielu un iespaidīgu. Taču izrādījās, ka nekāds švakais tas arī nebija. Vismaz mēs bijām mazliet šokēti gan par to, ka pilsētā ar 50'000 iedzīvotāju vispār ir zoodārzs, gan vairāk par to, ka šajā zoodārzā ir tīģeri (un visdažādākie citi mazāka izmēra kaķveidīgie), sarkanās pandas, nīlzirgi, zebras un žirafes. Jā, kamēr Rīgas zoodārzā tas bija liels notikums, ka pēc liela pārtraukuma atkal parādījās žirafes, Jihlavā tādas, šķiet, bijušas visu laiku. Te gan jāņem vērā, ka ar visu to, ka tas atrodas relatīvā mazpilsētā, vidējais apmeklētāju skaits gada laika te ir līdzīgs kā Rīgas zoodārzam. Kā tas ir iespējams? Nezinu, bet pārskati tā liecina. Estere par iespēju paviesoties vēl vienā zoodārzā nenoliedzami bija sajūsmā, bet arī mums tas principā patika itin labi. Tiesa, plānu šī ceļojuma laikā apmeklēt visus Čehijas zoodārzus mums noteikti nebija, jo tikai lielo to ir vismaz desmit, bet vēl ir čupiņa vidēja un mazāka izmēra zoodārzu. Iespaidīgi skaitļi valstij ar 10 miljoniem iedzīvotāju.






Ļoti lielas vēlmes šādi darīt mums nebija (atkal jau bijām tveices nogudrinātie), bet tomēr sadūšojāmies vismaz kaut kādā veidā apskatīt arī Jīhlavas vecpilsētu. Tiesa, ne visi reizē. Sākotnēji es atstāju Marinu un bērnus parciņā, pēc tam ar bērniem paliku es. Izmēra ziņā Jihlavas vecpilsēta, protams, nav nekas grandiozs, bet saturiski diezgan simpātiska. Kas attiecas uz tās apmēriem, smieklīgākais bija tas, ka aizgājis līdz tās lielākajai baznīcai, ieraudzīju norādi “Zoo 550m” - lai arī šķita, ka mēs no zoodārza esam kādu gabalu braukuši līdz pilsētai, patiesībā turpat blakus vien bijām.




Nekur dramatiski tālu šajā dienā mēs neaizbraucām - gandrīz, bet ne pilnībā līdz Brno - Čehijas otrajai lielākajai pilsētai. Šajā apvidū sevišķi daudz kempingu nebija, bet viens tieši mums ērtākajā pusē bija. Faktiski gan tas bija nevis pie Brno, bet gan blakus mazpilsētai Veverská Bítýška (tā ir tik ļoti mazpilsēta, ka pilsētas statusu ieguvusi vien 2018. gadā). Apliecinot pāķijas līmeni, vienīgais veikals, kuru mums tur izdevās uziet (vakarpusē strādājošu turklāt) bija tāda tipiska sīka universāla bode, kādas ir pierasts sastapt Latvijas laukos, taču ar vienu īpatnību - Latvijā nekad neesmu manījis, ka kādā veikalā tirgo lejamo vīnu. Būtu tur uz vietas pieejama piemērotāka izmēra tara, varbūt pat būtu tādu paņēmuši, bet pusotrs litrs mums uz diviem būtu tā kā maķenīt par daudz.

Kempingam blakus atradās restorāns, kuru mēs gan izvēlējāmies neapmeklēt, pats kempings tīri simpātisks, personāls draudzīgs. Kā parasti Čehijā, kempingā varēja pasūtināt uz brokastīm svaigas mazās baltmaizes bulciņas (rohlik), ko gan mēs arī neizmantojām. Un, protams, lielākā daļa kempinga viesu bija vācu pensionāri ar bagātīgi iekārtotiem kemperiem.

Vakarā vēl aizgājām nelielā pastaigā līdz vietai, kura atbilstoši kartei šķita esam rotaļu laukums, kamēr realitātē tie izrādījās tenisa korti. Jurģa uzvedība pastaigā gan nebija no izcilākajām, turklāt celiņš gar upi, pa kuru mēs gājām, bija odiem pārbagāts, tālab pārmērīgi tur neuzkavējāmies. Esterei tikām lielākais prieks bija, ka uz celiņa varēja sastapt itin daudz mazu vardīšu, viņa gan skaitīja novērojumus, gan cītīgi sekoja, lai mēs nevienu nesaminam. Tad kā parasti - duša, gulētiešanas procedūra, un dienas beigas.

Nākamo rītu sāku ar Veverská Bítýška iepazīšanu skrējiena veidā. Nekā diži ievērojama gan tur nebija - sajūtu līmenī tā atgādināja kādu no tām sīkpilsētām, kurās regulāri viesojāmies, kad aktīvi pievērsāmies Lietuvas pilsētu iepazīšanai. Visvairāk tā man prātā atsauca Žagari. Vienīgā atšķirībā - šīs pilsētas tuvumā redzējām iespaidīgu Viduslaiku pili, kurā gan arī nepiestājām.

Tālāk devāmies uz Brno. Mašīnu atstājām ne pārāk tuvu centram, pirmām kārtām gājām uzmeklēt kaut ko garšīgu brokastīs. Tas patiešām izdevās - vienā no Google ieteiktajām kafejnīcām, kas specializējās uz vafelēm, paēdām skaisti un garšīgi. Viss šis Brno rajons nes lepno Tivoli vārdu - jo tā arhitektūrā (sākotnēji) bijis jūtams Vīnes piesitiens. Mūsdienās, protams, apbūve ir salīdzinoši daudzveidīga, bet vismaz mūsu apmeklētā kafejnīca Vīnes noskaņām atbilda itin labi.


Turpinājumā devāmies pastaigā pa pilsētu - tur viss kā parasti. Baznīcas, centrālais laukums, un, protams, mežonīgs karstums. Pāris stundiņas padzīvojāmies pilsētā, un mums bija gana.





Drīzumā mums radās laba doma, kā varētu atvēsināties - aizbraukt uz kādām no daudzajām Čehijas alām. Turpat netālu no Brno atrodas Morāvijas karsta apgabals, kurā ir daudz dažādu dabas objektu, tai skaitā vairākas alu sistēmas. Sevišķi neizvērtējot, kāds kur piedāvājums (interesantākais laikam ir Punkla alas, bet tur varētu būt sarežģītāk ar Jurģi), devāmies uz Kateržinas vārdā saukto alu. Nelielā ekskursantu grupiņā (ap desmit cilvēkiem, manuprāt) veicām organizētu tās apskati. Gide, manuprāt, bija diezgan viduvējas kvalitātes - baigi runāja sagatavoto programmu, bez jebkādas odziņas (vienlaikus - tā kā viņa runāja čehu valodā, tad odziņu es droši vien tāpat neuztvertu, tomēr atceroties nesen Budapeštā apmeklēto alu super asprātīgo gidu, skaidri jutu - šis nav tas pats līmenis). Pati ala, protams, itin iespaidīga, taču tās galvenā vērtība, protams, bija gaisa temperatūra ap deviņiem grādiem. Tādā laikā, kad ārā tu pastāvīgi esi kā uz pannas, šāda patīkama atvēsinoša vizīte alās ir teju labākais, ko tu vari vēlēties.




Atvēsinājušies alās, devāmies uz kārtējo pilsētu. Olomouca. Kā ja parasti, vienīgās asociācijas man ir ar tās futbola komandu. Salīdzinoši ar Jihlavas vienību, šī ir starptautiski labāk atpazīstama, jo puslīdz regulāri spēlē eirokausos (vai pareizāk spēlēja, kluba spožākie laiki ir pagātnē), turklāt arī tās sastāvā ir spēlējis Latvijas futbolists - Renārs Rode. Jā, ne sevišķi ilgu laiku un ne sevišķi spoži, bet ir.

Ja man vajadzētu par Olomoucu izstāstīt tikai vienu lietu, tad tas būtu par to, kā mēs tur vakariņojām. Kā parasti izvēlējāmies kaut ko no Gūgles rekomendācijām. Marina man pat pateica, ka iestāde saucas “U ptaka”, man saprāta pietika, lai nojaustu, ka tas ir kaut kāds putns. Jau tur ieejot iekšā, viss kļuva skaidrs. Ptak = gailis, un šī iestāde bija tāda, kur principā teju visi ēdieni bija vistas ēdieni. Tad tāpēc tas gailis nosaukumā! Man gan joprojām šķiet, ka gadījumā, ja mani ciemos uzaicinātu gailis, viņš drīzāk mani uzcienātu ar kukurūzu, nevis ar savu miesu (ja tas nav kāds no vācu gaiļiem - autokanibāliem), bet tā patiešām bija, ka man derīgā ēdienkarte šajā iestādē sastāvēja no aptuveni 0.5 variantiem. Laikam to pašu kukurūzu es beigās arī ieēdu.

Pirms un pēc viesošanās pie gaiļa kaut ko apskatījām arī no Olomoucas, bet tagad, pusotru mēnesi vēlāk, visas tās Čehijas pilsētas jau tāpat ir saplūdušas vienā, ne ar ko fenomenālu man Olomouca atmiņā nepalika. Lai gan nē - tur bija visai interesanti tas, ka pilsētā ir neviens viens centrālais laukums, bet divi, kuri ir vairāk vai mazāk savienoti viens ar otru.




Kempings mums atradās faktiski Olomoucas teritorijā, līdz ar to nākamajā rītā varēju aizskriet atkal uz pilsētas centru, paturpinot tā apskati un pie reizes pārliecinoties, ka Čehijā kopš manas pēdējās vizītes ir pamatīgi ierobežota spēļu zāļu industrija. Kamēr agrāk bija “herna te”, “herna tur” (izcils vārds spēļu zālei, manuprāt!), tagad šāda tipa iestādes gandrīz vairs nemana. Un tas, protams, priecē.

Īsti vairs neatceros, kāpēc mēs no rīta vēlreiz devāmies uz Olomoucas centru. Droši vien brokastīs? Vismaz nekādi citi prātīgi varianti nešķiet iespējami. Labi, pieņemsim, ka tās bija brokastis. Pēc tam gan braucām tālāk - uz Ostravu.

Un ko mēs darījām Ostravā? Gājām uz zoodārzu. Tas jau sāk kļūt par tādu kā šablonu. Iebrauc kaut kādā mazzināmā Čehijas pilsētā un apskaties, kāds tajā zoodārzs. Šis teritorijas ziņā bija pamatīgs, un tajā atkal bija žirafes, turklāt vēl varēja uzzināt, ka šajā zoodārzā tās itin labi vairojas. Un tur bija ziloņi. Arī tie šajā zoodārzā vairojas. Labs, ne? Visādi citādi vismaz man pamazām jau bija sākusi veidoties zoodārzu pārdozēšana. Teorijā doma - he, aiziesim uz trešo zoodārzu mazāk kā nedēļas laikā - šķita smieklīga, bet praksē. Nu, jā - viss jau labi, bet cik var? Vienlaikus - ja nav noskaņojuma nekam citam, var jau aiziet arī uz zoodārzu. Un ja vismaz bērns ir priecīgs, arī vecākiem nav pamata būt sevišķi nīgriem.




Ui, gandrīz aizmirsu pašu svarīgāko: Ostravas zoodārza šimpanzi. Vai varbūt tā bija Jihlavas zoodārza šimpanze? Labi, nav svarīgi, kurš zoodārzs tas bija, galvenais bija priekšnesuma kvalitāte, un to man noteikti vajag atstāstīt arī tev. Proti, ieejam mēs mierīgi šimpanžu mājā, neko ļaunu nedomājam. Nu, tur ir šimpanzes. Tai skaitā viena, kas cītīgi ar pirkstu bakstās sev pa dibenu, droši vien veic prostatas masāžu. Es kā parasti šādās situācijās izvēlos pārmērīgi rūpīgi nesekot notikumiem, jo man vispār pērtiķi ne tik ļoti patīk un zinu, ko no mūsu radiniekiem var sagaidīt (ja esi redzējis cilvēku, kālab lai ko labāku gaidītu no viņa tuvākajiem radiniekiem?). Bet Marina gan ziņkārīga - kas būs tālāk? Tālāk iznāk ļoti brūns pirksts, laikam ne optimāli zarnas darbojas. Vajadzētu tā kā notīrīt? Protams, var taču šo brūno pirkstu pasūkāt. Ā, un tepat zemē man (proti, šimpanzei) blakus mētājas kaut kad iepriekš tapušas kakas? Tās būs desertiņš. Nu, jā, ceru, ka izdevās tev uzburt gana dzīvu ainu. Man, pašam to visu neredzējušam, pateicoties Marinas stāstījumam, tā bija gana spilgta, līdz ar to dažas turpmākās dienas pat no vārda pirksts nepārdomātas lietošanas centāmies izvairīties. Ar laiku, protams, atgāja, un tagad pat gandrīz par to biju aizmirsis. Labi, ka atcerējos, nedrīkst šāds skaists stāsts iet pavisam zudumā!

Pašu Ostravu šajā dienā apskatīt nedevāmies, bet gan uzreiz braucām uz kārtējo kempingu. Šis saucās Landek park un atrodas tas kādreizējā akmeņogļu raktuvju teritorijā. Ja tur atbrauc ar lielākiem bērniem, esot iespēja doties pamatīgā ekskursijā pa kādreizējo raktuvju kompleksu, ieskaitot izbraucienu ar vagoniņu, bet mums bija aizdomas, ka Esterei būtu bail, bet Jurģi nevarētu savaldīt. Vienlaikus visai iespējams, ka pat ja mēs to būtu gribējuši, šādā sastāvā mūs iekšā nelaistu. Tas ir raktuvēs, kempingā mūs, protams, ielaida, lai arī ne gluži triviālā veidā.

Proti, no visām mūsu nakšņošanas reizēm šī ceļojuma ietvaros, Landek park bija birokrātiski sarežģītākais. Kempinga recepcijā mani palūdza uzrādīt ne tikai manus un Marinas, bet arī bērnu dokumentus, tad visus šos datus vajadzēja ierakstīt šausmīgā kvalitātē nokopētās anketās, pēcāk meitene ļoti nesteidzīgi, klabinot ar vienu pirkstu, šos datus vadīja datorā, tad bija vēl kaut kas jāparaksta, un tikai tad beidzot saņēmu vēstījumu, ka telti varam sliet pilnīgi vienalga kur parka teritorijā. Jā, atslēgas elements - personāls šajā kempingā runāja tikai čehu valodā. Marina jau bija sākusi uztraukties par to, kur esmu pazudis, tomēr beigās atrados, viss bija kārtībā. Saprast, kur šajā teritorijā būs īstā vieta teltij, gan nebija viegli, taču kaut kur to uzstādīju un Marina nesūdzējās, tātad viss labi. Dienas noslēgums tradicionālais - vakariņas, vakara alus un vakara pasaciņas.


Pasaciņa izstāstīta? Tad jau arī stāstījuma kārtējai nodaļai pienākušas beigas.