Kazhes pierakstu burtnīca

Reizēm mani pārsteidz, ka cilvēka vārds tiek aizstāds ar iniciāļiem. V.S. Naipola gadījumā laikam nav jābrīnās - drīzāk būtu dīvaini, ja Nobela prēmijas laureātu Vidijadharu Suradžprasadu bieži dēvētu pilnā vārdā.
Romāna "Upes ielokā" (cik nojaušu - latviešu valodā nav tulkots) darbība lielākoties norisinās Āfrikā - kaut kur ne pārāk tālu no Ugandas, bet valsts, kurā mitinās galvenais varonis, vārdā netiek dēvēta. Grāmatā ir gan personiskā sižeta līnija, kurā galvenais varonis uzsāk sakaru ar kāda ievērojama cilvēka sievu (vai pareizāk - šī sieva uzsāk sakaru ar viņu), gan publiskā, kurā valsts, kurā viņi dzīvo, pamazām no demokrātijas pārvēršas par Āfrikas sociālisma iekārtu un tās prezidents kļūst arvien vairāk par kulta figūru - sākumā viņš ir reformators, bet arvien vairāk ar laiku viņš pārvēršas par visu tautu tēvu vai kaut ko tamlīdzīgu.
Grāmatas galvenais varonis pats īsti neiederas nevienā no centrālajām Āfrikas komūnām - būdams tur paaudzēm ilgi mītošs indietis, viņš nav ne īsti cepts, ne īsti vārīts. Un viņš arī tīri cilvēciski ir drīzāk vērotājs, nekā aktīvs procesu dalībnieks, tāpēc arī viņam pašam viņa mīlas dēka ir daļēji pārsteigums.
Kaut kas šajā grāmatā man lika domāt par ietekmi no Grema Grīna daiļrades - gan eksotiskā darbības vieta, gan sarežģītās savstarpējās attiecības starp personāžiem, taču es joprojām palieku "Zaļās partijas " biedrs jeb Grīna cienītājs. Arī šī grāmata patiesībā bija gana interesanta un viegli lasāma, bet - līdz Grīnam (vismaz viņa labākajiem darbiem) nevelk, un tas par spīti tam, ka Naipols ir "nobelizēts", bet Grīns nav.