Kazhes pierakstu burtnīca

Kamēr sapnī es šonakt redzēju, ka man brīvdienām nav nekādu plānu un nākas bezsakarā vazāties pa Rīgas centru, lai tikai nosistu laiku, realitātē tā visbiežāk nav. Tomēr pagājušās nedēļas svētdiena vismaz uz priekšu sevišķi aizplānota nebija, tāpēc izlēmām doties uz Kandavu.


Kāpēc Kandavu? Galvenokārt tālab, ka Marinai jau kopš Latvijas čempionāta sprinta stafetēs gribējās pašai izstaigāt sacensību distanci. Tiesa, kontrolpunktu stacijas cauru gadu tur nestāv, bet tas jau neliedz pārliecināties par to, kur tām vajadzētu atrasties. Pie reizes izlēmām iziet kādu multislēpni - vai vismaz kaut ko tam ļoti līdzīgu. Anitai šai dienā bija ieplānota ekskursija, līdz ar to no Zolitūdes savācām vien Raiti un pāris aliņus viņa somā, un braucām uz Kandavu.


2016.gadā jebkurš tuvāks vai tālāks izbrauciens ir jāsāk ar gaušanos par to, ka ceļu remontu dēļ ir satiksmes ierobežojumi. Arī uz Kandavu gluži bez luksoforiem tu neaizbrauksi, bet mums šajā ziņā diezgan labi veicās un lielākoties signāls jau uzreiz bija zaļš, līdz ar to nekādus izcilus sasniegumus gaušanās rubrikā es šobrīd uzrādīt nevaru.

Mūsu mērķis slēpņa ziņā bija Čužu purva taka, par kuru daudz labu vārdu vēsta dodies.lv. Jāatzīst, ka vai nu kaut kas man nebija pareizi saslēdzies vai arī pie vainas bija kādi citi apstākļi, bet man vairāk tā radīja iespaidu "garlaicīga" nekā jebkādas citas emocijas. Ir, protams, feini, ka Latvijā tiek labiekārtotas pastaigu takas, bet var gadīties, ka mani bija maldinājis vārds "purvs", līdz ar to es biju emocionāli vairāk gatavojies interesantākiem skatiem, kamēr faktiski tā bija diezgan parasta pastaiga pa mežu / pļavu, apmēram līdzīgā stilā kā jebkurš tramping tipa maršruts kaut kur Britu salās. Galvenais šīs pastaigas ieguvums mums bija vismaz piecas nogaršotas ābolu šķirnes, jo gar taku bija ļoti labs ābeļu piedāvājums, kuru mēs nekautrējāmies likt lietā. Vēl jo vairāk sajūsmu par Čužu purvu mums neraisīja došanās pēc paša slēpņa konteinera (ja ne Marinas uzstājīgums, Raitis un es itin mierīgi samierinātos bez tā fiziskas apčamdīšanas) - ne gluži mums vajadzīgajā virzienā, pa itin nelāgi aizaugušu apvidu. Būtu mums garās bikses un slēgtas kurpes, kurnēšanas būtu mazāk, bet sajūsmas gan laikam tikpat maz. Un pat ļoti glīti noformētais konteineris nespēja situāciju vērst par labu.

Pašā Kandavā mūsu pirmais mērķis bija burgeri kafejnīcā Ieviņa, taču - tavu skādi! - burgeri nebija pieejami. Nācās ņemt kaut kādas bulciņas, kas nu bija pieejamajā klāstā, Raitis sev raksturīgā manierē sarīkoja mazliet izklaides bufetniecei (nekad neesmu droši vien blogā lietojis šo vārdu) ar arvien jauniem ne pārmērīgi lieliem pasūtījumiem, no kuriem kvalitatīvākais bija viena sēņu kotlete, kurai bonusā dabūjām vēl arī otru. Pārmērīgi ilgi gan kavēties nevarēja, jo Raitis bija solījies uz četriem būt mājās, bet nekas neliecināja par to, ka šajā grafikā mēs varēsim iekļauties.


Tad nu devāmies staigāt pa Kandavu. Sākām pie ugunsdzēsēju depo, kur Raitis ātri gribēja ieiet iekšā, lai uzdotu kādu muļķīgu jautājumu. Mēs lauzījām prātus par to, kādu gan viņš muļķīgu jautājumu uzdos, un izrādījās - patiešām itin muļķīgu. Proti, viņš vēlējās noskaidrot, vai viņiem depo ir stienis, pa kuru nošļūkt no otrā stāva uz pirmo. Izrādījās - nav. Žēl gan. Labākās cerības tādu atrast esot Valmierā. Tad jau laikam plāns skaidrs - gan kaut kad būs uz Valmieru jābrauc uz teātri, vajadzēs pie reizes paviesoties pie ugunsdzēsējiem.


Staigājot pa Kandavu ar orientēšanās karti, varējām vien priecāties, ka šajā dienā saulains bija visā Latvijā, izņemot Kurzemi. Gan man, gan Raitim bija labi palicis atmiņā, cik karsts bija skriet no punkta uz punktu toreiz, čempionāta laikā, tikām tagad mierīgā pastaigas režīmā varējām apciemot visus punktus, uz maiņām man un Raitim daloties savā pieredzē, ko un kā pie katra punkta bijām darījuši nepareizi. Lieki teikt, ka bez steigas orientēšanās pilsētā ir daudz miermīlīgāka padarīšana kā sacensībās, un arī kļūdīties tik ļoti nevajag, viss sanāk skaidri un loģiski. Un varējām vien priecāties par to, cik daudz dažādu vides/mākslas objektu ir Kandavā. Ar radošumu tajā pusē cilvēkiem noteikti nav problēmu.

Tas principā arī viss - braucām uz Rīgu, apciemot Anitu un Pūpolu. Bet par ciemošanos es blogā parasti nerakstu.