Lido domā kailiem spārniem
Valda Melgalve labāk bija zināma kā tulkotāja, viņas pašas rakstītais grāmatās izdots netika, un arī šis "kabatas formāta romāns" klajā nāca žurnālā Karogs (1999. gada oktobra numurā). Nelasījis neko citu viņas rakstīto, jau tagad varu teikt - kaut kas viņā noteikti bija (autore mirusi nebūt ne lielā vecumā 2007. gadā, bijusi Andra Zeibota sieva un Ievas Melgalves māte).
Romāna tēma ir vienlaikus sadzīviska un plašāka par sadzīvi. Tajā sanāk kopā un pašķiras vairāki stāsti. Šķiet, ka vārds ir tikai vienam varonim, un viņš ir Romāns, kas laikam jau nav nejauši. Pārējie - trīsdesmit četrus gadus vecā sieviete, znots un sievasmāte citādi identificēti netiek. Romāns ir students ar literārām nosliecēm, bet sliktu kompāniju. Romāns sākas ar ainu, kurā Romāns nogalina tantiņu, kas Vērmanes dārza kioskā tirgo presi, taču patiesībā viņš nevienu nenogalina. Bet tantiņai ļaunu vēl arī pārējie varoņi, lai gan tā īsti līdz galam nemaz nevēl, viņiem tikai katram ir savi dēmoni.
Sieviete, kas reiz bijusi precējusies, bet no tā nekas labs nebija sanācis un nu viņai jau desmit gadus ir tik vien kā nosacīti regulārs sekss ar mainīgiem partneriem "medicīniskos nolūkos". Viņa sevišķi netic tam, ka kaut kas varētu mainīties.
Znots, kurš cīnās ar alkoholu. Lielākoties ne pārāk sekmīgi, it kā viņš nav vēl neatgriezeniski zudis, bet ledus ir plāns. Un sievasmāte, kuru viņš nemīl, lai gan patiesībā viņa ir labs cilvēks.
Grāmatas (lai gan tā faktiski nav grāmata) otrajā daļā sākas pārdabiskais, kas itin pamatīgi līdzinās tam, par ko jau ilgstoši raksta Verbērs (bet nezinu, vai rakstīja jau tolaik). Iespējams, beigas ir pārāk optimistiskas, bet varbūt tieši tādēļ romānam astē iesieti fragmenti no autores dienasgrāmatas par to, kā tā tapa. Šis papildinājums, manuprāt, glīti saliek punktus uz i un arī mazliet izskauž sentimentu, kas bija sācis krāties. Galu galā - visai labs miniromāns, pat drusku žēl, ka tam ar visu žurnālu nāksies beigt dzīvi papīru grozā Rēzeknē, bet vest to uz muguras atpakaļ uz Rīgu arī neesmu gatavs.
Romāna tēma ir vienlaikus sadzīviska un plašāka par sadzīvi. Tajā sanāk kopā un pašķiras vairāki stāsti. Šķiet, ka vārds ir tikai vienam varonim, un viņš ir Romāns, kas laikam jau nav nejauši. Pārējie - trīsdesmit četrus gadus vecā sieviete, znots un sievasmāte citādi identificēti netiek. Romāns ir students ar literārām nosliecēm, bet sliktu kompāniju. Romāns sākas ar ainu, kurā Romāns nogalina tantiņu, kas Vērmanes dārza kioskā tirgo presi, taču patiesībā viņš nevienu nenogalina. Bet tantiņai ļaunu vēl arī pārējie varoņi, lai gan tā īsti līdz galam nemaz nevēl, viņiem tikai katram ir savi dēmoni.
Sieviete, kas reiz bijusi precējusies, bet no tā nekas labs nebija sanācis un nu viņai jau desmit gadus ir tik vien kā nosacīti regulārs sekss ar mainīgiem partneriem "medicīniskos nolūkos". Viņa sevišķi netic tam, ka kaut kas varētu mainīties.
Znots, kurš cīnās ar alkoholu. Lielākoties ne pārāk sekmīgi, it kā viņš nav vēl neatgriezeniski zudis, bet ledus ir plāns. Un sievasmāte, kuru viņš nemīl, lai gan patiesībā viņa ir labs cilvēks.
Grāmatas (lai gan tā faktiski nav grāmata) otrajā daļā sākas pārdabiskais, kas itin pamatīgi līdzinās tam, par ko jau ilgstoši raksta Verbērs (bet nezinu, vai rakstīja jau tolaik). Iespējams, beigas ir pārāk optimistiskas, bet varbūt tieši tādēļ romānam astē iesieti fragmenti no autores dienasgrāmatas par to, kā tā tapa. Šis papildinājums, manuprāt, glīti saliek punktus uz i un arī mazliet izskauž sentimentu, kas bija sācis krāties. Galu galā - visai labs miniromāns, pat drusku žēl, ka tam ar visu žurnālu nāksies beigt dzīvi papīru grozā Rēzeknē, bet vest to uz muguras atpakaļ uz Rīgu arī neesmu gatavs.
2018-08-25
comments powered by Disqus