Valerjans Žuravskis (1887–1919)

2024-12-07

Mācītāja dēls - anarhists, kuram divreiz piespriests nāvessods. Manas vecvecvecmātes Jevdokijas Grāvītes (dz. Žuravska) brāļa dēls. Žuravski ir manu senču krieviskā daļa (patiesībā gan, protams, nezinu - vai tur precīzāks vārds nebūtu baltkrievi, jo atbilstoši tam, kas man zināms, nāca viņi no Polockas), faktiski - 1/16 daļa, proti, ne pārāk daudz.

Dzimis Kalcienā pareizticīgo mācītāja Simeona Žuravska un viņa sievas Olgas ģimenē. Ģimene bija gana respektabla, tēva mācītāja statuss nodrošināja ne vien to, ka līdz ar pārcelšanos uz Rīgu Valerjans Žuravskis tur skaitījās “потомственный почетный гражданин” (jeb iedzimtais goda pilsonis), bet arī viņa kristībās kā krustmāte piedalījās kņaziene Olga Kropotkina (Borhu dzimtas pārstāve, kurai piederēja Siguldas pils).

Izglītību ieguvis Rīgas Aleksandra ģimnāzijā, to pabeidzis 1905. gadā un uzsācis studijas Rīgas politehniskā institūta Mehānikas fakultātē. Līdz ar iesaistīšanos revolucionārajā darbībā izglītība pamesta novārtā, un jau visai drīz Žuravski no Politehniskā institūta atskaitīja.

Par turpmākajiem Valerjana dzīves notikumiem informāciju dokumentāli pārbaudīt ir sarežģīti - tur būtu nepieciešama nopietna izpēte, rokoties pa arhīviem un tiesu dokumentiem. Neapšaubāmi ir tas, ka Valerjans Žuravskis bija saistījies ar piektā gada revolūcijas dalībniekiem un ka viņa revolucionārā darbība aktīvi izvērtās jau pēc revolūcijas apspiešanas, pamazām par galveno revolucionāru darbības izpausmi kļūstot laupīšanām, lai nodrošinātu turpmāku savas organizācijas darbību. Par šo laika periodu vērtīgs (lai arī faktoloģiski, protams, ne pārāk precīzs) materiāls ir Gata Šmita režisētā mākslas filma 1906.

Vēlāk publicētos materiālos ziņots, ka Žuravskis bijis sociālistu-revolucionāru partijas kaujinieks, 20. brigādes dalībnieks. Cik var saprast, 1906. gadā revolucionāru pamata aktivitātes veids bija laupīšanas, un konkrēti par grupējumu, kurā ietilpa Žuravskis zināms, ka viņi laupīšanas nolūkā nogalinājuši kādu ebreju - tirgotāju, par ko pats Žuravskis (tiesā) apgalvojis, ka tas bijis politisks noziegums (jo partijai vajadzēja līdzekļus).

1906. gada novembrī apcietināts kafejnīcā Dzirnavu ielā kopā ar vēl vairāk kā 30 cilvēkiem, atbilstoši laikraksta “Mūsu Laiki” informācijai bijušais students Žuravskis (segvārds revolucionāru vidū - Voļa). Tobrīd bijis Vidzemes kroņa palātas ierēdnis. Aizturēšanas laikā pie Žuravska atrasts revolveris, bet viņa darbavietā kontropalātā - 40 patronas. Žuravskim inkriminēja līdzdalību uzbrukumos Kuzņecova fabrikas kasiera un citām tirgotavām, kā arī saistību ar revolucionāru vadoņiem (pats viņš atzinies līdzdalībā laupīšanās Dreiliņos un Strazdumuižā). Jau burtiski nedēļu vēlāk Žuravskim kara lauka tiesa piesprieda 15 gadu spaidu darbus par līdzdalību slepkavu un laupītāju grupējumā. Vērts piebilst, ka lielu daļu kopā ar Žuravski apcietināto cilvēku pēc šīs pašas tiesas lēmuma nošāva. Vismaz daļā avotu (to bija stāstījusi arī mana mamma) lasāms, ka arī Žuravskim sākotnēji piespriests nāvessods, bet uz nepilngadības pamata tas aizstāts ar katorgu. Racionāli vērtējot, gan domāju, ka Žuravski apžēloja viņa izcelšanās un nevis nepilngadības dēļ, jo par viņu jaunākiem revolucionāriem piesprieda un izpildīja nāvessodus.

Plašākais informācijas avots, kas vēsta par Žuravska dzīvi, ir 1972. gada publikācija “Rīgas Balsī” ar nosaukumu “Varoņdarbiem vienmēr lemta mūžība” par Katrīnu Salniņu-Žuravsku. Cik daudz no tās ir precīza, to nevaru teikt, bet stāsts ir aptuveni sekojošs: Katrīna Salniņa bija aktīvu revolucionāru dzimtas pārstāve, kurai nācās izlikties par Valerjana Žuravska līgavu pēc viņa apcietināšanas, lai varētu nodot informāciju no biedriem (iepriekš viņi pat pazīstami nebija), bet pēcāk viņi patiešām satuvinājās. Kā vēsta šī publikācija, četrus gadus Žuravskis nosēdēja Šlisenburgas katorgas cietumā, bet turpinājumā sodu izcieta Jeņisejas guberņā. Kad tur viņu apciemoja Katrīna Salniņa, viņi kopīgi veica bēgšanas mēģinājumu, tomēr tika aizturēti, jaunā sieviete nosūtīta atpakaļ uz Rīgu, bet Žuravskim turpinājās izsūtījums. Brīvībā viņš tika pēc 1917. gada Februāra revolūcijas, mita Vladivostokā, kur viņš apprecējās ar Katrīnu Salniņu.

1919. gada maijā Valerjanu Žuravski atkal apcietināja ar apsūdzību, ka viņš veicis atentāta mēģinājumu pret Baltās armijas ģenerāli Dmitriju Horvātu. Ar šo notikumu gan netrūkst neskaidrību: lai arī Valerjana Žuravska dzīvoklī atrada naudu un revolveri, nekādu tiešu pierādījumu viņa vainai nebija un viņš un otrs apsūdzētais tiesā jebkādu saistību ar teroraktu noliedza. Laikrakstā “Russkij Vostok” esot ticis citēts Žuravskis: “Lai nolādēts tas cilvēks, kas veica šo noziegumu. Viņš nogalināja sešus cilvēkus un septīto - mani.” (nesaprotu gan kāpēc - teroraktā bija tikai ievainotie). Atbilstoši visiem avotiem, ieskaitot gan manas mammas stāstīto, gan Valerjana Žuravska pēcnācējus, Žuravskim turpat izpildīts nāvessods, un 1919. gada martā dzimusī Margarita Žuravska savu tēvu ne reizes neredzēja. Dīvaini gan ir, ka publikācijā «Тайны истории»: Странное покушение на генерала Хорвата apgalvots, ka vietējos laikrakstos ziņoja, ka Žuravskis bija lūdzis apžēlošanu un šis lūgums izpildīts. Te gan iespējams, ka runa patiesībā ir par pirmo viņam piespriesto nāvessodu (1906. gadā) - ka tas tika atcelts, kamēr 1919. gadā to tomēr izpildīja.

Kopsavilkumā jāsaka: Valerjana Žuravska liktenis, līdzīgi kā diviem iepriekšējiem dzimtas locekļiem, par ko biju rakstījis, bija īss un traģisks, taču šajā gadījumā - lielā mērā viņa paša izraisīts. Protams, divdesmitā gadsimta sākums šajā pasaules daļā bija revolūciju laiks, un tolaik itin daudzas mācītāju atvases pievērsās kreisām idejām un reizēm arī itin radikālā veidā, līdz ar to Valerjana Žuravska stāsts nav nekas unikāls.