Baltā sieva

No visām izrādēm, kas skatāmas Nacionālā teātra Baltā kuba Interneta projektā "Baltā sieva" vismazāk atbilst teātra izrādei šī vārda tradicionālā nozīmē. Un vienlaikus - vismaz manās acīs tā ir līdz šim lielākais veiksmes stāsts, ko Baltais kubs ir radījis. Jā, kaut ko tādu "normālā teātrī" nav iespējams parādīt, bet tajā arī lielākais spēks - izmantot tās paplašinātās iespējas, ko virtualizācija var piedāvāt, nevis mēģināt kaut kā tomēr no šī formāta izspiest to, kas tajā īsti nav iespējams.

Madara Botmane, kas ir visu lomu atveidotāja šajā iestudējumā, pati nāca klajā ar domu par Vizmas Belševicas stāsta attēlošanu Kubā, šo iestudējumu ir nosaukusi par "Snapchat meditāciju", un tas nudien jāatzīst, ka "filtriņu" šajā materiālā ir daudz, aktrisei atveidojot dažādus izrādes personāžus caur seju izķēmojošu filtru starpniecību. Sižets ir aptuveni sekojošs: jauna sieviete pārdzīvo, ka viņas vīrs salaiž ar aktrisi un noslīcinās kanālā. Pēcāk viņa kļūst par teātra spoku (tajās aprindās esot ļoti slikts stils mainīt spokošanās vietas - kur karjeru sāki, tur arī to turpini). Vēlākos laikos viņa ieķeras jaunā aktierī, kuram vajadzētu spēlēt Hamleta lomu, taču režisore viņu neuzskata par tai piemērotu. Un spoks mēģina ņemt lietu savās rokās, lai nabaga zēnam tomēr tiktu viņa karjeras lielā iespēja. Noskaņā šis spoku stāsts ir drīzāk pielīdzināms Vailda Kentervilas spoka piedzīvojumiem, nevis kaut kam gotiskākam. Stāsts pats par sevi, protams, ir anekdote ar šausmu elementiem, taču teksts ir lielisks, un tas, kas no tā ir izveidots, man arī ļoti patika. Un, ar pareizu mārketingu, šāda veida teatrāls saturs varētu pat kļūt virāls tās auditorijas vidū, kura ar Snapchat ir pazīstama pirmajā personā (es tāds galīgi neesmu). Vizuālajā tēlā Botmanes Baltā sieva ir kaut kas pa vidu starp Sadako no japāņu šausmu kino klasikas "Ringu" un Helēnu Bonemu-Kārteri kādā no daudzajām Tima Bērtonam filmām (atkal jau - atpazīstami vizuāļi varētu labi strādāt uz gados jaunāku auditoriju). Mazliet pārsteidzoši šķiet, ka šī darba režisors ir Valters Sīlis, kura darbiem lielākoties tomēr ir raksturīga kāda izteikta idejiskā puse, kamēr "Baltā sieva" ir totāls izklaides gabals (un es to galīgi neuzskatu par pārmetumu). Vērtējumu šajā reizē šķiet korekti izteikt Gapoljeru vārdiem: "Like, like, super like!"
2020-07-10
8
comments powered by Disqus