Finlandizācija
Jautājums par to, kādas ir robežas starp personīgo pārliecību, ētikas principiem un biznesa interesēm, ir viens no tiem, par kuriem esmu domājis gana daudz. Vienlaikus Valters Sīlis par šiem jautājumiem noteikti aizdomājas biežāk, ne velti viņš ir konsekventākais politiskā teātra veidotājs Latvijā, un par šo tēmu ir arī "Finlandizācija". Kādam (mani ieskaitot) šajā konkrētajā situācijā labā ziņa ir tāda, ka izrādei pamatā nav Sīļa kopdarbs ar Jāni Balodi, bet gan somu autora Jukas Jokelas luga, kas nozīmē, ka sava vēstījuma radīšanai Sīlim tomēr bija jārēķinās ar "no ārpuses" nākušu tekstu.
Izrādes darbība risinās kādā medicīnas tehnoloģiju uzņēmumā Somijā, kuram ir ļoti labs produkts, bet pagaidām galīgi nav savas vietas tirgū un, atbilstoši tirdzniecības un eksporta (vai kā to posteni precīzāk sauc) ministres rekomendācijai, viņiem rodas pirmā iespēja iekarot tirgu, tikai izvēlētais virziens ir mazliet šaubīgs - Krievija. Jau sākotnēji šis lēmums - iet uz Krieviju - raisa uzņēmumu veidojošajā cilvēku trijotnē šaubas, bet tad seko Krimas okupācija, "separātisti" Austrumukrainā un citas no Krievijas nākošas jautrības. Katrs izrādes tēls - medicīnas uzņēmuma pārstāvis - ir ar citu vērtību sistēm un citu izpratni par to, kas ir ētika (un savā ziņā arī to - kas ir patība). Kādas īsti ir pozīcijas, kādi ir tēli un kādi ir iespējamie risinājumi?
Pirmkārt, mums ir Jone (Uldis Anže). Viņš ir Pārdevējs. Viņa skatījumā uzņēmuma darbībā ir viena būtiska vērtība - peļņa, viss pārējais tai ir pakārtots. Viņš būtu gatavs sadarboties ar pašu nelabo, lai uzņēmums varētu izdzīvot. Vienlaikus nav tā, ka viņš būtu absolūti sekls cilvēks. Viņam ir sava dzīves filozofija, kurā ietilpst arī vīzija par to, kāpēc "Vova" Putins nav slikts vadītājs savai valstij. Jone noteikti nav radīts tāds, lai skatītājiem pret viņu veidotos siltas jūtas, bet viņa argumentācija itin bieži ir saprotama, ja ne obligāti pieņemama.
Jones pretpols ir Taisto (Ivers Kļavinskis). Viņš ir Zinātnieks un Ideālists. Taisto ir kategoriski pret laipošanu un izdabāšanu, un viņš droši vien drīzāk samierinātos ar to, ka viņa izgudrojumu nelietos neviens, nekā, ka to lietos neīstie cilvēki. Taisto bieži saka to, ko apkārtējie nevēlas dzirdēt un reizēm to, ko viņi pat nevēlas domāt. Viņš vēlas nodarboties tikai ar zinātni un noteikti nevēlas sasmērēt rokas. Tas, kādā veidā var radīt apstākļus, lai viņš varētu nodarboties tikai ar zinātni, viņu sevišķi neinteresē.
Pa vidu starp šiem diviem pretpoliem atrodas Olli (Gundars Grasbergs), firmas direktors, kurš vēlas vadīt veiksmīgu uzņēmumu un vēlas arī būt zinātnieks (vai - tikt uzskatīts par zinātnieku), taču realitātē viņam klājas grūti abos lauciņos, jo no dabas, viņš nav ne viens, ne otrs. Olli mēģina visu laiku rast kompromisu pretrunās, saskatīt pozitīvo un vienlaikus - kaut kādā mērā saglabāt mugurkaulu, bet viņam klājas vissmagāk no visiem trijiem tāpēc, ka viņu vairāk nekā Joni un Taisto mokas šaubas. Viņš gribētu būt stingrs un izlēmīgs, bet neviens viņam īsti netic un vairums skatītāju noteikti visvairāk var identificēties tieši ar viņu. Tāpēc viņu visvairāk satrauc jautājumi, par kuriem var runāt ar Larisu, uzņēmuma noalgoto tulci no Krievijas, kuru atveido "viesspēlētāja" no Krievu teātra Jana Lisova. Komplektā ar jautājumiem par to, kā vispār pieņemt lēmumus, līdz ar Larisas/Olli saspēli mēs nonākam pie jautājuma: kas vispār ir tas, kas pieņem šos lēmumus? Un vēl radikālāk - vai šis lēmumu pieņēmējs vispār pastāv? Te es gandrīz vai teiktu, ka ieskanās deviņdesmito gadu Peļevina stila notis un mūžīgā tēma par to, kā izrakstīties no trako nama.
Skaidrs, ka Nacionālā teātra "Finlandizācijas" iestudējums nav par somiem un Somiju, bet gan par latviešiem un Latviju, kam galīgi nav nepieciešams, lai Olli tiktu pārdēvēts par Jāni un medicīnas tehnoloģiju uzņēmums - par šprotu ražotāju (mani priecē, ka lokalizācija nav veikta, jo tā nekādu papildu dziļumu nepiešķirtu), un secinājumi lielākoties ir skaudri. Finlandizācija ir diezgan depresīva izrāde, bet šis apstāklis to nedara mazāk labu. Tā nepretendē uz kaut kādu super augstās mākslas statusu, bet ar saviem uzdevumiem galā tiek lieliski, tai ir spēcīga pēcgarša un varu piekrist Ilzes formulējumam, ka šī ir no tām retajām Nacionālajā teātrī skatītajām izrādēm, kur nav nekā tāda, par ko tev kā skatītājam rodas doma: "Šo elementu es gan taisītu pilnīgi citādāk!" Labs
Izrādes darbība risinās kādā medicīnas tehnoloģiju uzņēmumā Somijā, kuram ir ļoti labs produkts, bet pagaidām galīgi nav savas vietas tirgū un, atbilstoši tirdzniecības un eksporta (vai kā to posteni precīzāk sauc) ministres rekomendācijai, viņiem rodas pirmā iespēja iekarot tirgu, tikai izvēlētais virziens ir mazliet šaubīgs - Krievija. Jau sākotnēji šis lēmums - iet uz Krieviju - raisa uzņēmumu veidojošajā cilvēku trijotnē šaubas, bet tad seko Krimas okupācija, "separātisti" Austrumukrainā un citas no Krievijas nākošas jautrības. Katrs izrādes tēls - medicīnas uzņēmuma pārstāvis - ir ar citu vērtību sistēm un citu izpratni par to, kas ir ētika (un savā ziņā arī to - kas ir patība). Kādas īsti ir pozīcijas, kādi ir tēli un kādi ir iespējamie risinājumi?
Pirmkārt, mums ir Jone (Uldis Anže). Viņš ir Pārdevējs. Viņa skatījumā uzņēmuma darbībā ir viena būtiska vērtība - peļņa, viss pārējais tai ir pakārtots. Viņš būtu gatavs sadarboties ar pašu nelabo, lai uzņēmums varētu izdzīvot. Vienlaikus nav tā, ka viņš būtu absolūti sekls cilvēks. Viņam ir sava dzīves filozofija, kurā ietilpst arī vīzija par to, kāpēc "Vova" Putins nav slikts vadītājs savai valstij. Jone noteikti nav radīts tāds, lai skatītājiem pret viņu veidotos siltas jūtas, bet viņa argumentācija itin bieži ir saprotama, ja ne obligāti pieņemama.
Jones pretpols ir Taisto (Ivers Kļavinskis). Viņš ir Zinātnieks un Ideālists. Taisto ir kategoriski pret laipošanu un izdabāšanu, un viņš droši vien drīzāk samierinātos ar to, ka viņa izgudrojumu nelietos neviens, nekā, ka to lietos neīstie cilvēki. Taisto bieži saka to, ko apkārtējie nevēlas dzirdēt un reizēm to, ko viņi pat nevēlas domāt. Viņš vēlas nodarboties tikai ar zinātni un noteikti nevēlas sasmērēt rokas. Tas, kādā veidā var radīt apstākļus, lai viņš varētu nodarboties tikai ar zinātni, viņu sevišķi neinteresē.
Pa vidu starp šiem diviem pretpoliem atrodas Olli (Gundars Grasbergs), firmas direktors, kurš vēlas vadīt veiksmīgu uzņēmumu un vēlas arī būt zinātnieks (vai - tikt uzskatīts par zinātnieku), taču realitātē viņam klājas grūti abos lauciņos, jo no dabas, viņš nav ne viens, ne otrs. Olli mēģina visu laiku rast kompromisu pretrunās, saskatīt pozitīvo un vienlaikus - kaut kādā mērā saglabāt mugurkaulu, bet viņam klājas vissmagāk no visiem trijiem tāpēc, ka viņu vairāk nekā Joni un Taisto mokas šaubas. Viņš gribētu būt stingrs un izlēmīgs, bet neviens viņam īsti netic un vairums skatītāju noteikti visvairāk var identificēties tieši ar viņu. Tāpēc viņu visvairāk satrauc jautājumi, par kuriem var runāt ar Larisu, uzņēmuma noalgoto tulci no Krievijas, kuru atveido "viesspēlētāja" no Krievu teātra Jana Lisova. Komplektā ar jautājumiem par to, kā vispār pieņemt lēmumus, līdz ar Larisas/Olli saspēli mēs nonākam pie jautājuma: kas vispār ir tas, kas pieņem šos lēmumus? Un vēl radikālāk - vai šis lēmumu pieņēmējs vispār pastāv? Te es gandrīz vai teiktu, ka ieskanās deviņdesmito gadu Peļevina stila notis un mūžīgā tēma par to, kā izrakstīties no trako nama.
Skaidrs, ka Nacionālā teātra "Finlandizācijas" iestudējums nav par somiem un Somiju, bet gan par latviešiem un Latviju, kam galīgi nav nepieciešams, lai Olli tiktu pārdēvēts par Jāni un medicīnas tehnoloģiju uzņēmums - par šprotu ražotāju (mani priecē, ka lokalizācija nav veikta, jo tā nekādu papildu dziļumu nepiešķirtu), un secinājumi lielākoties ir skaudri. Finlandizācija ir diezgan depresīva izrāde, bet šis apstāklis to nedara mazāk labu. Tā nepretendē uz kaut kādu super augstās mākslas statusu, bet ar saviem uzdevumiem galā tiek lieliski, tai ir spēcīga pēcgarša un varu piekrist Ilzes formulējumam, ka šī ir no tām retajām Nacionālajā teātrī skatītajām izrādēm, kur nav nekā tāda, par ko tev kā skatītājam rodas doma: "Šo elementu es gan taisītu pilnīgi citādāk!" Labs
2020-01-05
comments powered by Disqus