Komūna

Valtera Sīļa jaunākā izrāde "Komūna" man rosināja droši vien principiālu jautājumu: kā šobrīd skatīties izrādes, kuras pilnīgi noteikti nepievēršas svarīgākajiem jautājumiem? Protams, par jebko tu vari teikt, ka tā ir atslodze no realitātes šausmām, vai tā būtu izklaide vai sports, literatūra vai kino, bet kaut kā tieši teātra gadījumā man ir grūti abstrahēties no jautājuma: "Kāds ir šī darba vēstījums kara laikā?" Un par "Komūnu" nudien mana atbilde ir: tā nestāsta par jautājumiem, kuri mani uztrauc šobrīd un tagad.

Septiņdesmito gadu pirmā puse Dānijā. Ēriks ir mantojis no sava mirušā (un ne sevišķi mīlētā) tēva māju, kurā Ēriks (Artūrs Krūzkops) ir uzaudzis un no kuras viņš jau kopš bērnības ir gribējis aizbēgt ar savu koferi. Tagad Ēriks sen ir pieaudzis, salīdzinoši sekmīgs arhitekts, viņam ir sieva/draudzene un meita pusaudze. Nevēloties pilnībā pārvērsties par savu tēvu, Ēriks mantotajā mājā ierīko komūnu, kurā apmetas viņam un Annai (Daiga Kažociņa) līdzīgi domājoši cilvēki, kurus itin droši varētu saukt par hipijiem. Atslēgas elements - visi šie tēli nav pārmērīgi jauni, proti, tie nav pusaudži - sapņotāji, bet gan kaut ko dzīvē jau sasnieguši cilvēki, kuri gluži vienkārši izvēlējušies šādu netradicionālu dzīvesveidu. Līdz ar to nešķiet šokējoši, ka komūnas kandidātiem ir jāiztur kas līdzīgs darba intervijai un Ērikam šaubas raisa vīrs, kurš nestrādā pastāvīgā darbā, bet piehaltūrē šur un tur.

Drāma sākas tad, kad Ērikam parādās jauna sieviete, ar uzsvaru uz "jauna". Emmai (Madara Botmane) ir 24 gadi, viņai nav nekādas saistības ne ar hipijiem, ne ar komūnām, ne ar kopīgajām vērtībām, taču viņa (ne pārāk skaidru iemeslu dēļ) mīl Ēriku. Un jautājums ir, vai komūna spēs ar šo sadzīvot (spēj, jo lēta pajumte reizēm ir svarīgāka par jebkādiem principiem) un ko tas nodarīs Annai, kā arī viņas un Ērika meitai Freijai. Var piebilst, ka te ir arī citi tēli - Ole (Kristians Kareļins), Dite (Inga Misāne-Grasberga) un viņas vīrietis (vārdu neatceros, Ivars Kļavinskis), kā arī Mona (Dita Lūriņa), kura itin labi seko brīvas mīlestības principiem un Virgils (Uldis Anže), jau piesauktais gadījuma darbu veicējs. Katram no viņiem gan ir sava fīča un funkcija izrādē, bet vienlaikus viņi ir arī tikai fons, un nav tā, ka kāda no viņiem trūkums vai lielāka klātbūtne kaut ko būtisku mainītu izrādē.

Un tālaikam arī ir arī mana problēma ar "Komūnu" - šī izrāde nešķiet kaut kas tāds, bez kā noskatīšanās kaut kas manā dzīvē būtu mainījies. Kā izklaides gabals tā noteikti nav slikta, daudzi skatītāji arī sirsnīgi un regulāri smējās (es diemžēl nē), taču sausā atlikuma šajā darbā, manuprāt, ir maz. Un, ja man galvenais, ko atstāstīt pēc izrādes noskatīšanās, ir apstāklis, ka tur ir daudz plikuma, tad nav šaubu - šī izrāde nebūs viens no maniem teātra gada notikumiem. Izrādes labākās epizodes, manuprāt, bija muzikālas: dziesma par mēnešreizēm, kā arī bezbikšainā Kareļina uz klavierēm izpildītā dziesma "Happy together". Gala verdikts tomēr tāds, ka no Valtera Sīļa es būtu gaidījis kaut ko vairāk. Lai gan - varbūt šajā laikā tas arī ir pareizi - negaidīt pārāk daudz, nezinu.
2022-04-07
7
comments powered by Disqus