Konference visumā labiem cilvēkiem
Valtera Sīļa jaunākā izrāde "Konference visumā labiem cilvēkiem" ir darbs, kas neizbēgami nonāk absolūtā Latvijas teātra panorāmas perifērijā un kam nav nekādu reālistisku perspektīvu uzrunāt plašas skatītāju masas, līdzīgi kā tas ir ar vairumu reālās pasaules konferenču, kas labākajā gadījumā ir svarīgas tikai to dalībniekiem, bet itin bieži pat tiem ne. Un izrāde, kurā nepiedalās neviens aktieris, diez vai var kļūt par dižpārdokli, ja vien... nē, nav pat vērts šādu "ja vien" pārspriest.
Šī ir viena no tām izrādēm, kur negribas pateikt neko lieku, lai arī saprotu, ka visticamāk tu neiesi to skatīties. Tiesa, no otras puses, man pazīstamu cilvēku procents šajā mazajā auditorijā bija itin augsts, kamēr patlaban sēžu izpārdotā Dailes teātra lielajā zālē un nepazīstu te nevienu (ja nu kas - ir starpbrīdis, es nerakstu izrādes laikā). Labi, laikam jau tik daudz tāpat ir zināms - tā kā "konferencē" nav aktieru, tekstu lasīs tā skatītāji, un šī būs tāda reize, kad "aktieri" ne tikai nezinās, ar ko tas viss beigsies, bet ilgstoši - pat ne to, kāda loma būs kritusi viņiem pašiem. Es pats gan, protams, domāju, ka es zinu, kas es esmu un kāpēc tur esmu atnācis, tāpēc bez sevišķām šaubām atvēru kasti un paņēmu aploksni numur viens. Tomēr arī mani Valters Sīlis beigās pārsteidza nesagatavotu, un mazliet otrpus komforta zonai aiziet nācās.
Par ko tad īsti ir konference? Par pārliecību un to, kas tev kā cilvēkam to dod. Par uzdrīkstēšanos aizstāvēt nepopulāru viedokli, savā ziņā tas pat sasaucas ar Ibsena "Brandu", uz kuru esmu aizgājis šodien. Itin bieži gan šie nepopulārie viedokļi ne bez iemesla ir nepopulāri un es noteikti nevēlētos, ka tie kļūtu mīļoti. Izrādes specifika ir tajā, ka šos radikālos viedokļus izsaka nevis aktieri, bet tādi paši cilvēki kā tu un es, mazliet iesitot tev ar mietu pa galvu un atgādinot, ka šādi cilvēki ir mums visapkārt un ka tu nevari tā uzreiz, bez iedziļināšanās, un reizēm pat ar iedziļināšanos pateikt, ka smaidošais pretimnācējs, ja vien viņam būtu tāda iespēja, labprāt tevi pārstrādātu ziepēs.
Klāt tam nāca arī lieliski ironisks skatījums uz "kafijas pauzi" un "vērtīgajām sarunām", kas tādas laikā risinās.
Droši varu apgalvot, ka arī bez neviena aktiera līdzdalības šī izrāde rosina itin nopietnas pārdomas, un es noteikti nenožēloju, ka to apmeklēju. Protams, paliek jautājums - vai šis ir teātris? Un uz to mana atbilde nav skaidra - darbs ir interesants, pārdomas rosinošs, provokatīvs, vērtīgs, bet ļoti uz robežas par savu piederību teātrim. Tiesa, kopš sākās Covid (par ko, pārsteidzoši, neviens no tēliem savu pārliecību nepauda), teātra un neteātra robežas ir pārbīdījušās, un 2024. gadā es drīzāk šo sauktu par teātri, nekā, piemēram, 2019. gadā. Līdz ar to es varu šo darbu rekomendēt, bet ar piebildi, ka tev jābūt gatavam tam, ka tas būs teātris tikai tādā gadījumā, ja tu ļausies un pieņemsi, ka tas ir teātris.
Šī ir viena no tām izrādēm, kur negribas pateikt neko lieku, lai arī saprotu, ka visticamāk tu neiesi to skatīties. Tiesa, no otras puses, man pazīstamu cilvēku procents šajā mazajā auditorijā bija itin augsts, kamēr patlaban sēžu izpārdotā Dailes teātra lielajā zālē un nepazīstu te nevienu (ja nu kas - ir starpbrīdis, es nerakstu izrādes laikā). Labi, laikam jau tik daudz tāpat ir zināms - tā kā "konferencē" nav aktieru, tekstu lasīs tā skatītāji, un šī būs tāda reize, kad "aktieri" ne tikai nezinās, ar ko tas viss beigsies, bet ilgstoši - pat ne to, kāda loma būs kritusi viņiem pašiem. Es pats gan, protams, domāju, ka es zinu, kas es esmu un kāpēc tur esmu atnācis, tāpēc bez sevišķām šaubām atvēru kasti un paņēmu aploksni numur viens. Tomēr arī mani Valters Sīlis beigās pārsteidza nesagatavotu, un mazliet otrpus komforta zonai aiziet nācās.
Par ko tad īsti ir konference? Par pārliecību un to, kas tev kā cilvēkam to dod. Par uzdrīkstēšanos aizstāvēt nepopulāru viedokli, savā ziņā tas pat sasaucas ar Ibsena "Brandu", uz kuru esmu aizgājis šodien. Itin bieži gan šie nepopulārie viedokļi ne bez iemesla ir nepopulāri un es noteikti nevēlētos, ka tie kļūtu mīļoti. Izrādes specifika ir tajā, ka šos radikālos viedokļus izsaka nevis aktieri, bet tādi paši cilvēki kā tu un es, mazliet iesitot tev ar mietu pa galvu un atgādinot, ka šādi cilvēki ir mums visapkārt un ka tu nevari tā uzreiz, bez iedziļināšanās, un reizēm pat ar iedziļināšanos pateikt, ka smaidošais pretimnācējs, ja vien viņam būtu tāda iespēja, labprāt tevi pārstrādātu ziepēs.
Klāt tam nāca arī lieliski ironisks skatījums uz "kafijas pauzi" un "vērtīgajām sarunām", kas tādas laikā risinās.
Droši varu apgalvot, ka arī bez neviena aktiera līdzdalības šī izrāde rosina itin nopietnas pārdomas, un es noteikti nenožēloju, ka to apmeklēju. Protams, paliek jautājums - vai šis ir teātris? Un uz to mana atbilde nav skaidra - darbs ir interesants, pārdomas rosinošs, provokatīvs, vērtīgs, bet ļoti uz robežas par savu piederību teātrim. Tiesa, kopš sākās Covid (par ko, pārsteidzoši, neviens no tēliem savu pārliecību nepauda), teātra un neteātra robežas ir pārbīdījušās, un 2024. gadā es drīzāk šo sauktu par teātri, nekā, piemēram, 2019. gadā. Līdz ar to es varu šo darbu rekomendēt, bet ar piebildi, ka tev jābūt gatavam tam, ka tas būs teātris tikai tādā gadījumā, ja tu ļausies un pieņemsi, ka tas ir teātris.
2024-02-27
comments powered by Disqus