Neaizmirstami sporta brīži un zvaigznes
Iepazinos ar kārtējo grāmatu par Latvijas sporta vēsturi - šoreiz no trimdā tapušajiem izdevumiem, vienu no tandēma "Arnolds Šmits un Vilis Čika" krājumiem. Šis darbs tapis vēl pirms vērienīgās "Latvijas sporta vēstures", šajā reizē abi autori pievērsušies, viņuprāt, nozīmīgākajiem Latvijas sporta sasniegumiem līdz pat sešdesmito gadu vidum, turklāt atšķirībā no padomijā tapušajiem darbiem viņi neignorēja arī tos latviešus, kas bija otrpus dzelzs priekškaram. Tiesa, hronoloģiskais grāmatas sadalījums ir savdabīgs, un arī piesaukto atlētu saraksts ir dīvains. Iziešu cauri grāmatas nodaļām.
- "Pirmais pasaules rekordists" - veltīta svarcēlājam Jānim Krauzem, piesaukti arī citi agrīno gadu Latvijas spēkavīri. Tā kā Krauze bija pirmā patiešām lielā zvaigzne Latvijas sporta - pilnīgi saprotu, kālab tāda nodaļa.
- "Sportam un mākslai" - par Elfrīdu Karlsonu-Kukaini - vieglatlēti, sporta pasniedzēju un reizē - dziedātāju. Pirmā nozīmīgā sieviete Latvijas sportā - pelnīti.
- "Vēsturiska uzvara Ženēvā" - 1935. gada Eiropas basketbola čempionāta un Latvijas uzvaras tajā atstāstījums. Bez jebkādiem jautājumiem - šis ir nozīmīgs notikums.
- "Šaha cietosknis" - par 1. Ķemerus starptautisko šaha turnīru un tā dalīto pirmās vietas ieguvēju Vladimiru Petrovu. Jāatzīmē, ka par šo pasākumu biju zinājis gaužām maz, tas patiešām bija nozīmīgs pasākums, kurā piedalījās liela daļa tā laika izcilāko šahistu un vietējā dalībnieka dalītā pirmā vieta tajā bija liels notikums (turklāt grāmatā detalizēti atstāstīta turnīra gaita, kas bija visnotaļ dramatiska, turnīrs noslēdzās ar neizšķirtu starp trim dalībniekiem). Par šahu gan var strīdēties, vai tas ir sports, bet šī nodaļa ir vietā, plus tā kalpo kā iespēja piesaukt citus tā laika brīvvalsts šahistus, kā arī tobrīd aktuālo Mihailu Tālu.
- "Sacīkstes ar 2000 balvām" - par Kārļa Kļavas uzvaru 1937. gada pasaules meistarsacīkstēs šaušanā ar pistoli un kļūšanu par pirmo latvieti - pasaules čempionu jebkādā sporta veidā. Neuzskatu šaušanu ar pistoli par ievērojamu sporta veidu, bet - pirmais latvietis - pasaules čempions tāpat ir pieminēšanas vērts vēstures ieraksts.
- "Atpakaļ uz sniega un ledus" - par Alfonu Bērziņu un viņa uzvaru Eiropas čempionātā ātrslidošanā Rīgā. Gan pats Bērziņš, gan čempionāts ir nodaļas cienīgi, tiesa, man interesantākais šķita stāstījums par kādu citu latviešu ātrslidotāju - Pēteri Strodu, kurš grāmatā raksturots kā "pārdevies komūnistiem". Izlēmu pārbaudīt - ir vai nav melots, un atklāju 1990. un 1991. gadā presē nonākušas Pētera Stroda publikācijas, kurās viņš kritizē neatkarīgas Latvijas Olimpiskās komitejas izveidi, argumentējot, ka bez padomijas atbalsta Latvijai nekas nespīd, it īpaši, ja atjauno "buržuāzisko republiku", nopeļ Latvijas tautas fronti, kas neko nejēdz no sporta un vēl iesmej par to, ka baltieši varētu patstāvīgi startēt Barselonas olimpiskajās spēlēs, kur viņiem pašiem par sevi nekas nespīdēs (ko vēlāk spoži atspēkoja Lietuvas basketbolisti, cīņā par olimpisko bronzu pārspējot NVS komandu ar diviem "latviešiem" sastāvā). Jāatzīmē, ka tiešsaistes Latvijas sporta enciklopēdijā Pēteris Strods kļūdaini aizsūtīts uz viņsauli 1975. gadā, lai gan reāli viņš nodzīvoja līdz pat 1995. gadam, bet tā vien šķiet, ka mentāli tālāk par to 1975. gadu viņš tiešām nebija ticis.
- "Latvijas futbolistu rekordgads" - par 1938. gadu, kad Latvijas futbola izlase 8 spēlēs ne reizes nepiedzīvoja zaudējumu. Kā futbola cienītāju mani priecē, ka šāda nodaļa grāmatā ir (un daļa no tās, ne sevišķi pārstādāta nonāca arī Miķeļa Rubeņa Latvijas futbola vēsturē), bet reāli tas 1938. gada sasniegums ir mazliet no pirksta izzīsts, un, iespējams, ka par brīvvalsts futbolu varēja izstāstīt sekmīgāk.
- "Ūdens celiņa maratonisti" - par Jāni Konrādu un viņa māsu Ilzi Konrādi - latviešu peldētājiem, kas, pārstāvot Austrāliju, kļuva par pasaules rekordistiem 1500 metru peldējumā un abi arī par olimpiskajiem medaļniekiem. No trimdas sportistiem neapšaubāmi - lielākās latviešu slavenības līdz tam laikam, atkal jau pelnīti.
- "Tokyo 1964" - 40 lappuses, kas veltītas 1964. gada Vasaras olimpiskajām spēlēm, pievēršoties gan trimdas, gan padomijas latviešiem un viņu sniegumam šajā pasākumā. Šī satura man bija par daudz, tai skaitā pārāk daudz rakstīts ar domu - paskaidrot, kālab tieši padomjiem šīs olimpiskās spēles nebija sevišķi sekmīgas, plus vēl iztirzājums par tēmu, kāda ir katra sportista tautība un ko var un ko nevar saukt par latvieti. Diezgan interesants bija stāstījums par Jāni Lūsi un to, kālab viņš šajā Olimpiādē mazliet "pārdega" un samierinājās ar bronzu, un kā pats Lūsis vērtēja savu startu.
Kopējais vērtējums par grāmatu: te ir diezgan daudz sakarīga satura, lielākais man pašam ieguvums bija šaham veltītais saturs, arī šur tur citur parādās pa kādam interesantam stāstam, kaut kādā mērā mani pat priecē, ka autori izvēlējās drosmīgu soli un neveltīja atsevišķu nodaļu Jānim Daliņam (par kuru tāpat rakstīts ļoti daudz), bet skaidrs, ka šī grāmata nav apkopojums ar nozīmīgākajiem sporta notikumiem, ko latvieši līdz tam laikam bija pieredzējuši, tāpat noskaņa, kā grāmata rakstīta, brīžam ir pārāk "partejiska" un, šodienas acīm raugoties, arī nekorekta - kamēr man nav iebildumu, ka padomjus kritizēja par visu to, par ko viņi bija pelnījuši kritiku, bet šī rindkopa man šķiet ārpus labas gaumes robežām:
Tiesa, tagad, apskatījies detalizētāk par māsām Presām, uzzināju, ka par viņām bija nopietnas šaubas par to, vai viņas ģenētiski atbilda definīcijai "sieviete" un abas savas karjeras beigušas brīdī, kad kļuva zināms, ka turpmāk sportā notiks pārbaudes, lai noskaidrotu, vai tev gadījumā nav krāna. Nu, jā - te gan atkal ne jau pašas sportistes (vai sportistus) es vainotu, bet vājprātīgo sistēmu, kurai medaļas bija svarīgākas par visu (un kārtējo reizi apgalvošu - medaļas ir sūds, medaļas neko nenozīmē).
Līdz ar to secinājums par šo grāmatu - kā noveles par latviešu sportistiem tā ir itin lasāma un noderīgs informācijas avots (un, kā šķiet - pat bez pārmērīga daudzuma faktoloģisku kļūdu). Autoru attieksmei ne vienmēr piekrītu (tai skaitā mani smīdina Ulmaņa apvērsuma raksturojums ar vārdiem "1934. gada pārmaiņas Latvijā" - lai neaizvainotu ne vienas), bet to var pieciest, ir lasītas arī (daudz) sliktākas grāmatas par Latvijas sportu.
- "Pirmais pasaules rekordists" - veltīta svarcēlājam Jānim Krauzem, piesaukti arī citi agrīno gadu Latvijas spēkavīri. Tā kā Krauze bija pirmā patiešām lielā zvaigzne Latvijas sporta - pilnīgi saprotu, kālab tāda nodaļa.
- "Sportam un mākslai" - par Elfrīdu Karlsonu-Kukaini - vieglatlēti, sporta pasniedzēju un reizē - dziedātāju. Pirmā nozīmīgā sieviete Latvijas sportā - pelnīti.
- "Vēsturiska uzvara Ženēvā" - 1935. gada Eiropas basketbola čempionāta un Latvijas uzvaras tajā atstāstījums. Bez jebkādiem jautājumiem - šis ir nozīmīgs notikums.
- "Šaha cietosknis" - par 1. Ķemerus starptautisko šaha turnīru un tā dalīto pirmās vietas ieguvēju Vladimiru Petrovu. Jāatzīmē, ka par šo pasākumu biju zinājis gaužām maz, tas patiešām bija nozīmīgs pasākums, kurā piedalījās liela daļa tā laika izcilāko šahistu un vietējā dalībnieka dalītā pirmā vieta tajā bija liels notikums (turklāt grāmatā detalizēti atstāstīta turnīra gaita, kas bija visnotaļ dramatiska, turnīrs noslēdzās ar neizšķirtu starp trim dalībniekiem). Par šahu gan var strīdēties, vai tas ir sports, bet šī nodaļa ir vietā, plus tā kalpo kā iespēja piesaukt citus tā laika brīvvalsts šahistus, kā arī tobrīd aktuālo Mihailu Tālu.
- "Sacīkstes ar 2000 balvām" - par Kārļa Kļavas uzvaru 1937. gada pasaules meistarsacīkstēs šaušanā ar pistoli un kļūšanu par pirmo latvieti - pasaules čempionu jebkādā sporta veidā. Neuzskatu šaušanu ar pistoli par ievērojamu sporta veidu, bet - pirmais latvietis - pasaules čempions tāpat ir pieminēšanas vērts vēstures ieraksts.
- "Atpakaļ uz sniega un ledus" - par Alfonu Bērziņu un viņa uzvaru Eiropas čempionātā ātrslidošanā Rīgā. Gan pats Bērziņš, gan čempionāts ir nodaļas cienīgi, tiesa, man interesantākais šķita stāstījums par kādu citu latviešu ātrslidotāju - Pēteri Strodu, kurš grāmatā raksturots kā "pārdevies komūnistiem". Izlēmu pārbaudīt - ir vai nav melots, un atklāju 1990. un 1991. gadā presē nonākušas Pētera Stroda publikācijas, kurās viņš kritizē neatkarīgas Latvijas Olimpiskās komitejas izveidi, argumentējot, ka bez padomijas atbalsta Latvijai nekas nespīd, it īpaši, ja atjauno "buržuāzisko republiku", nopeļ Latvijas tautas fronti, kas neko nejēdz no sporta un vēl iesmej par to, ka baltieši varētu patstāvīgi startēt Barselonas olimpiskajās spēlēs, kur viņiem pašiem par sevi nekas nespīdēs (ko vēlāk spoži atspēkoja Lietuvas basketbolisti, cīņā par olimpisko bronzu pārspējot NVS komandu ar diviem "latviešiem" sastāvā). Jāatzīmē, ka tiešsaistes Latvijas sporta enciklopēdijā Pēteris Strods kļūdaini aizsūtīts uz viņsauli 1975. gadā, lai gan reāli viņš nodzīvoja līdz pat 1995. gadam, bet tā vien šķiet, ka mentāli tālāk par to 1975. gadu viņš tiešām nebija ticis.
- "Latvijas futbolistu rekordgads" - par 1938. gadu, kad Latvijas futbola izlase 8 spēlēs ne reizes nepiedzīvoja zaudējumu. Kā futbola cienītāju mani priecē, ka šāda nodaļa grāmatā ir (un daļa no tās, ne sevišķi pārstādāta nonāca arī Miķeļa Rubeņa Latvijas futbola vēsturē), bet reāli tas 1938. gada sasniegums ir mazliet no pirksta izzīsts, un, iespējams, ka par brīvvalsts futbolu varēja izstāstīt sekmīgāk.
- "Ūdens celiņa maratonisti" - par Jāni Konrādu un viņa māsu Ilzi Konrādi - latviešu peldētājiem, kas, pārstāvot Austrāliju, kļuva par pasaules rekordistiem 1500 metru peldējumā un abi arī par olimpiskajiem medaļniekiem. No trimdas sportistiem neapšaubāmi - lielākās latviešu slavenības līdz tam laikam, atkal jau pelnīti.
- "Tokyo 1964" - 40 lappuses, kas veltītas 1964. gada Vasaras olimpiskajām spēlēm, pievēršoties gan trimdas, gan padomijas latviešiem un viņu sniegumam šajā pasākumā. Šī satura man bija par daudz, tai skaitā pārāk daudz rakstīts ar domu - paskaidrot, kālab tieši padomjiem šīs olimpiskās spēles nebija sevišķi sekmīgas, plus vēl iztirzājums par tēmu, kāda ir katra sportista tautība un ko var un ko nevar saukt par latvieti. Diezgan interesants bija stāstījums par Jāni Lūsi un to, kālab viņš šajā Olimpiādē mazliet "pārdega" un samierinājās ar bronzu, un kā pats Lūsis vērtēja savu startu.
Kopējais vērtējums par grāmatu: te ir diezgan daudz sakarīga satura, lielākais man pašam ieguvums bija šaham veltītais saturs, arī šur tur citur parādās pa kādam interesantam stāstam, kaut kādā mērā mani pat priecē, ka autori izvēlējās drosmīgu soli un neveltīja atsevišķu nodaļu Jānim Daliņam (par kuru tāpat rakstīts ļoti daudz), bet skaidrs, ka šī grāmata nav apkopojums ar nozīmīgākajiem sporta notikumiem, ko latvieši līdz tam laikam bija pieredzējuši, tāpat noskaņa, kā grāmata rakstīta, brīžam ir pārāk "partejiska" un, šodienas acīm raugoties, arī nekorekta - kamēr man nav iebildumu, ka padomjus kritizēja par visu to, par ko viņi bija pelnījuši kritiku, bet šī rindkopa man šķiet ārpus labas gaumes robežām:
Vissmagākie pārmetumi bija veltīti vieglatlētiem, kas izcīnīja tikai piecas zeltas medaļas, un no tām pašām trīs ieguva māsas Irīna un Tamāra Presas. Pēdējā svarā nu jau ir pāraugusi 97 kilogramus un tomēr grūž lodi un met disku, uzspīlējusi - pēc padomju pēdējo gadu sieviešu modes - visīsākās sporta biksītes, kādas nu vien ir iespējams. Tas kopskatam, protams, neko nepalīdz. Izcilā angļu tāllēcēja un zelta medaļas ieguvēja Tokijā Mērija Renda 1960. gadā Romā, kādam žurnālistam izteikusies: "Es Tamāru milzums apbrīnoju. Viņai ir patiešām liela dūša. Ja man būtu tādi apmēri, iespējams, ka es varbūt slēptos un nemaz nenāktu laukumā."
Tiesa, tagad, apskatījies detalizētāk par māsām Presām, uzzināju, ka par viņām bija nopietnas šaubas par to, vai viņas ģenētiski atbilda definīcijai "sieviete" un abas savas karjeras beigušas brīdī, kad kļuva zināms, ka turpmāk sportā notiks pārbaudes, lai noskaidrotu, vai tev gadījumā nav krāna. Nu, jā - te gan atkal ne jau pašas sportistes (vai sportistus) es vainotu, bet vājprātīgo sistēmu, kurai medaļas bija svarīgākas par visu (un kārtējo reizi apgalvošu - medaļas ir sūds, medaļas neko nenozīmē).
Līdz ar to secinājums par šo grāmatu - kā noveles par latviešu sportistiem tā ir itin lasāma un noderīgs informācijas avots (un, kā šķiet - pat bez pārmērīga daudzuma faktoloģisku kļūdu). Autoru attieksmei ne vienmēr piekrītu (tai skaitā mani smīdina Ulmaņa apvērsuma raksturojums ar vārdiem "1934. gada pārmaiņas Latvijā" - lai neaizvainotu ne vienas), bet to var pieciest, ir lasītas arī (daudz) sliktākas grāmatas par Latvijas sportu.
2024-03-02
comments powered by Disqus