Mīlestība pandēmijas laikā
Nacionālais teātris turpina Baltajā kubā rādīt teātri, kas pandēmijas apstākļos radīts pandēmijas apstākļiem. Šajā reizē - Valters Sīlis (režija) un Arturs Krūzkops piedāvā Artūra Dīča tekstu "Mīlestība pandēmijas laikā", kas manā skatījumā ir vienlaikus gan labāks, gan sliktāks darbs kā Ināras sluckas "Paaudze X", kurai vēl gaidāmi turpinājumi, kamēr šis stāsts par mīlestību vismaz man šķiet esam noslēdzies.
Sākšu ar to, kas man patika. Pirmkārt, šajā reizē tās iespējas, ko nodrošina materiāla filmēšana un montēšana, šķiet izmantotas labāk nekā "Paaudzē X" (arī tur šajā ziņā man pretenziju nebija, bet "Mīlestībā pandēmijas laikā" tās izteikti deva papildu telpiskumu stāstam). Otrkārt, kā aktieris Krūzkops, manuprāt, ir pārāks par Zvīguli (ne velti viņa gadījumā arī izrādes saturs veidots ar vienu filmēšanas piegājienu). Treškārt, "Mīlestībai pandēmijas laikā" ir tāds īpašs bonuss, ka šis darbs iegūs zināmu papildu vērtību, laikam ejot uz priekšu. Tās vēstījums fiksē ļoti specifisku laika posmu mūsdienu sabiedrības vēsturē - pirmās 21. gadsimta pandēmijas pirmo pašizolācijas periodu (es, kā jau kārtīgs fatālists, cenšos sevi pieradināt, ka Covid-19 ir jāsauc par Pirmo pandēmiju). Atkarībā no tā, kāda būs nākotne, ļoti atšķirīgs varētu būt tas veids, kādā šis nākotnes skatītājs varētu traktēt šo konkrēto ierakstu. Tas man šķiet interesanti - kā būs to skatīties ar laika, nevis telpas attālumu.
Droši vien no iepriekš teiktā nav grūti nesaprast, ka kaut kas man tomēr nepatika. Un droši vien itin viegli var arī uzminēt, ar ko man bija problēmas šajā izrādē. Artūra Dīča teksts. Es kaut kādā mērā spēju saprast viņa popularitātes fenomenu - Dīcis raksta par ļoti laikmetīgām tēmām, neko pārmērīgi nesarežģījot, bet vienlaikus savus tekstus veidojot labi citējamus. Tiktāl - viss labi. Es pat atzīstu, ka man patiešām patika "Arī vaļiem ir bail" (zinu, ka manu draugu/paziņu lokā ir arī cilvēki, kuriem pret šo izrādi ir izteikti negatīva reakcija, bet - katram savs). Taču, kur ir mana problēma ar Dīci kā dramaturgu - tas ir viņa pārāk izteiktais rokraksts. Tas veids, kā viņš raksta varoņus, īsti nemainās no viena darba uz otru (un pat viņa rakstītais materiāls šī gada "Spēlmaņu naktij" bija no tās pašas operas). Lai arī izrāde ilgst nepilnu pusstundu, tā ir uzpūsta, un tas, manuprāt, ir Dīcim pārmērīgi raksturīgs - to var pateikt arī īsāk, un šī konkrētā "Mīlestība pandēmijas laikā" ir skumja anekdote, kuras visu sāli varētu izteikt arī piecās minūtēs, bet pārmērīga aizraušanās ar stilīgām frāzēm ir... pārmērīga.
Te gan vispār jāatzīst, ka arī Valters Sīlis ne tuvu nav viens no man tuvākajiem režisoriem (izņemot "Finlandizāciju", kurai spīd kļūt par labāko manis šogad redzēto izrādi pie nosacījuma, ka apstākļi nemainīsies tādā mērā, lai teātri atgrieztos pie standarta izrādēm standarta telpās un - kas ir svarīgāk - es būtu gatavs sēdēt slēgtā telpā ar lielu skaitu svešinieku), līdz ar to arī viņa izvēles, kā šo stāstu attēlot, varētu būt daļēji pie vainas tajā, ka vismaz pagaidām es teikšu - Sluckas darbības "Baltajā kubā" man patīk labāk. Vienlaikus - sasodīts, cik ļoti es gaidu klasisku teātri!
Sākšu ar to, kas man patika. Pirmkārt, šajā reizē tās iespējas, ko nodrošina materiāla filmēšana un montēšana, šķiet izmantotas labāk nekā "Paaudzē X" (arī tur šajā ziņā man pretenziju nebija, bet "Mīlestībā pandēmijas laikā" tās izteikti deva papildu telpiskumu stāstam). Otrkārt, kā aktieris Krūzkops, manuprāt, ir pārāks par Zvīguli (ne velti viņa gadījumā arī izrādes saturs veidots ar vienu filmēšanas piegājienu). Treškārt, "Mīlestībai pandēmijas laikā" ir tāds īpašs bonuss, ka šis darbs iegūs zināmu papildu vērtību, laikam ejot uz priekšu. Tās vēstījums fiksē ļoti specifisku laika posmu mūsdienu sabiedrības vēsturē - pirmās 21. gadsimta pandēmijas pirmo pašizolācijas periodu (es, kā jau kārtīgs fatālists, cenšos sevi pieradināt, ka Covid-19 ir jāsauc par Pirmo pandēmiju). Atkarībā no tā, kāda būs nākotne, ļoti atšķirīgs varētu būt tas veids, kādā šis nākotnes skatītājs varētu traktēt šo konkrēto ierakstu. Tas man šķiet interesanti - kā būs to skatīties ar laika, nevis telpas attālumu.
Droši vien no iepriekš teiktā nav grūti nesaprast, ka kaut kas man tomēr nepatika. Un droši vien itin viegli var arī uzminēt, ar ko man bija problēmas šajā izrādē. Artūra Dīča teksts. Es kaut kādā mērā spēju saprast viņa popularitātes fenomenu - Dīcis raksta par ļoti laikmetīgām tēmām, neko pārmērīgi nesarežģījot, bet vienlaikus savus tekstus veidojot labi citējamus. Tiktāl - viss labi. Es pat atzīstu, ka man patiešām patika "Arī vaļiem ir bail" (zinu, ka manu draugu/paziņu lokā ir arī cilvēki, kuriem pret šo izrādi ir izteikti negatīva reakcija, bet - katram savs). Taču, kur ir mana problēma ar Dīci kā dramaturgu - tas ir viņa pārāk izteiktais rokraksts. Tas veids, kā viņš raksta varoņus, īsti nemainās no viena darba uz otru (un pat viņa rakstītais materiāls šī gada "Spēlmaņu naktij" bija no tās pašas operas). Lai arī izrāde ilgst nepilnu pusstundu, tā ir uzpūsta, un tas, manuprāt, ir Dīcim pārmērīgi raksturīgs - to var pateikt arī īsāk, un šī konkrētā "Mīlestība pandēmijas laikā" ir skumja anekdote, kuras visu sāli varētu izteikt arī piecās minūtēs, bet pārmērīga aizraušanās ar stilīgām frāzēm ir... pārmērīga.
Te gan vispār jāatzīst, ka arī Valters Sīlis ne tuvu nav viens no man tuvākajiem režisoriem (izņemot "Finlandizāciju", kurai spīd kļūt par labāko manis šogad redzēto izrādi pie nosacījuma, ka apstākļi nemainīsies tādā mērā, lai teātri atgrieztos pie standarta izrādēm standarta telpās un - kas ir svarīgāk - es būtu gatavs sēdēt slēgtā telpā ar lielu skaitu svešinieku), līdz ar to arī viņa izvēles, kā šo stāstu attēlot, varētu būt daļēji pie vainas tajā, ka vismaz pagaidām es teikšu - Sluckas darbības "Baltajā kubā" man patīk labāk. Vienlaikus - sasodīts, cik ļoti es gaidu klasisku teātri!
2020-06-04
comments powered by Disqus