Pastaiga
Apstākļos, kad teātris kā klātienes mākslas forma nav iespējams, Dirty Deal Teatro iet pavisam negaidītu ceļu - piedāvājot izrādes-instrukcijas, kuras nosacītie skatītāji bauda/veic/izmēģina (kā nu tas droši vien kurā gadījumā) sanāk individuāli (vai pāros) mājas apstākļos. Mani visādi dīvaini formāti vienmēr ir interesējuši, tad nu sāku savu ceļojumu šādu instrukciju pasaulē, redzēs, kur tās mani aizvedīs un ko par sevi pašu atklās.
Pirmā izmēģinātā instrukcija ir Pastaiga, kuru režisējis (ja tā var teikt) Valters Sīlis, politiskā teātra meistars. Šī instrukcija gan nekādi nav politiska - uz Saeimas māju ar bruģakmeni tev jāiet nebūs, bet nelielā (vai lielā pastaigā) gan. Maniem konkrētajiem šī vakara apstākļiem šī instrukcija bija perfekti piemērota - veicama vienatnē tumsā ar austiņām, kas ir īstais variants, ja sieva un meita aizmigušas otrā istabā. Viena problēma gan bija - šovakar man kārtējo reizi ir gaužām bēdīgs Interneta ātrums, kas ietekmē to, cik raiti iet pati pastaiga, ilgi jāgaida, kamēr ielādējas pikseļi.
Pagaidām nezinu, cik tipiska vai netipiska ir šī konkrētā mājizrāde (un vai vispār tajās var būt kaut kas tipisks un netipisks), bet šī konkrētā darba formāts ir tāds, ka tu secīgi ar Google Streetview starpniecību viesosies dažādās pasaules malās, kur tev fona balss kaut ko stāstīs varbūt par šo vietu, bet varbūt ne gluži. Un tev atliks pašam ļauties savām emocijām un pārdomām par to, kā tas tev liek justies. Kāda īsti ir loģika tam, kādas ir izvēlētās vietas, neesmu drošs un sajūtas man ir tādas, ka šī nav tā mistērija, kuru vajadzētu atrisināt. Pavadošais skaņu celiņš gan ir ļoti skaidrs saistībā ar pastaigā apciemotajām vietām. Vērtīgs padoms - ja dodies šajā pastaigā, atceries, ka Spotify vari uzlikt mazāku skaļumu nekā tai aplikācijai, kas atskaņo instrukciju, lai mūzika patiešām būtu fonā.
Par ko man lika šī pastaiga domāt? Nebūšu oriģināls - skaidrs, ka pamata tēma ir tāda, ka šobrīd ne Murmanska, ne Londona nepastāv citādi kā tikai uz ekrāna izgaismotu pikseļu veidā - svešās zemes ir pārvērtušās par tikpat teorētisku konceptu kā tas bija pirms Dzelzs priekškara krišanas. Protams, tu dzīvo ar domu, ka tas jau tikai uz laiku, varbūt pavisam neilgu, bet kas zina - savulaik jau latvieši pēc kara arī gaidīja, kā nāks angļi un viņus atbrīvos. Un neatnāca. Vismaz pagaidām šīs sajūtas par ārzemju neesamību gan ir komplektā ar optimistisku sajūtu - bet vismaz pa Latviju es varu pārvietoties, varbūt ne gluži pilnīgi brīvi, bet vismaz braucu uz to mežu, uz kuru gribu. Pagaidām. Un, kad tevi arī pastaiga iegrošo vienā lielā baltā telpā, tu domā - vismaz te ir vairāk kvadrātmetru kā manā dzīvoklī.
Kad izrāde-instrukcija jau beigusies, tev joprojām turpina skanēt tās skaņu celiņš (ja vien nevēlies pats to apstādināt), un īstenībā tieši tad sākas īstā pastaiga - nav īsti svarīgi, Argentīnā vai Pampāļos. Ja kas - no visām vietām, kas te redzamas, visvairāk mani šobrīd vilina promenāde pie upes Varšavā un tālumā redzamais stadions, kurā varbūt kādreiz atkal spēlēs futbolu, ja arī ar to vienu stadions nav piepildāms. Un Varšava lielā mērā varētu arī būt vienīgā no te redzamajām pilsētām, kurā tuvākajos gados es varētu nokļūt, līdz ar to vēlmes un iespējas varētu būt gandrīz vai sakrītošas, bet to nu vēl redzēs. Tāpat kā redzēs to - vai citas instrukcijas man patiks labāk kā šī, par kuru neesmu īsti pārliecināts, vai vēlos to ieteikt arī tev (iespējams, tālab, ka robotizētā balss mani pietiekami mīļi neuzrunāja; vienlaikus jāatzīst, ka hugo.lv robota balss latviešu valodai ir itin laba, vienkārši šajā konkrētajā situācijā man tā šķita pārāk atsvešināta).
Pirmā izmēģinātā instrukcija ir Pastaiga, kuru režisējis (ja tā var teikt) Valters Sīlis, politiskā teātra meistars. Šī instrukcija gan nekādi nav politiska - uz Saeimas māju ar bruģakmeni tev jāiet nebūs, bet nelielā (vai lielā pastaigā) gan. Maniem konkrētajiem šī vakara apstākļiem šī instrukcija bija perfekti piemērota - veicama vienatnē tumsā ar austiņām, kas ir īstais variants, ja sieva un meita aizmigušas otrā istabā. Viena problēma gan bija - šovakar man kārtējo reizi ir gaužām bēdīgs Interneta ātrums, kas ietekmē to, cik raiti iet pati pastaiga, ilgi jāgaida, kamēr ielādējas pikseļi.
Pagaidām nezinu, cik tipiska vai netipiska ir šī konkrētā mājizrāde (un vai vispār tajās var būt kaut kas tipisks un netipisks), bet šī konkrētā darba formāts ir tāds, ka tu secīgi ar Google Streetview starpniecību viesosies dažādās pasaules malās, kur tev fona balss kaut ko stāstīs varbūt par šo vietu, bet varbūt ne gluži. Un tev atliks pašam ļauties savām emocijām un pārdomām par to, kā tas tev liek justies. Kāda īsti ir loģika tam, kādas ir izvēlētās vietas, neesmu drošs un sajūtas man ir tādas, ka šī nav tā mistērija, kuru vajadzētu atrisināt. Pavadošais skaņu celiņš gan ir ļoti skaidrs saistībā ar pastaigā apciemotajām vietām. Vērtīgs padoms - ja dodies šajā pastaigā, atceries, ka Spotify vari uzlikt mazāku skaļumu nekā tai aplikācijai, kas atskaņo instrukciju, lai mūzika patiešām būtu fonā.
Par ko man lika šī pastaiga domāt? Nebūšu oriģināls - skaidrs, ka pamata tēma ir tāda, ka šobrīd ne Murmanska, ne Londona nepastāv citādi kā tikai uz ekrāna izgaismotu pikseļu veidā - svešās zemes ir pārvērtušās par tikpat teorētisku konceptu kā tas bija pirms Dzelzs priekškara krišanas. Protams, tu dzīvo ar domu, ka tas jau tikai uz laiku, varbūt pavisam neilgu, bet kas zina - savulaik jau latvieši pēc kara arī gaidīja, kā nāks angļi un viņus atbrīvos. Un neatnāca. Vismaz pagaidām šīs sajūtas par ārzemju neesamību gan ir komplektā ar optimistisku sajūtu - bet vismaz pa Latviju es varu pārvietoties, varbūt ne gluži pilnīgi brīvi, bet vismaz braucu uz to mežu, uz kuru gribu. Pagaidām. Un, kad tevi arī pastaiga iegrošo vienā lielā baltā telpā, tu domā - vismaz te ir vairāk kvadrātmetru kā manā dzīvoklī.
Kad izrāde-instrukcija jau beigusies, tev joprojām turpina skanēt tās skaņu celiņš (ja vien nevēlies pats to apstādināt), un īstenībā tieši tad sākas īstā pastaiga - nav īsti svarīgi, Argentīnā vai Pampāļos. Ja kas - no visām vietām, kas te redzamas, visvairāk mani šobrīd vilina promenāde pie upes Varšavā un tālumā redzamais stadions, kurā varbūt kādreiz atkal spēlēs futbolu, ja arī ar to vienu stadions nav piepildāms. Un Varšava lielā mērā varētu arī būt vienīgā no te redzamajām pilsētām, kurā tuvākajos gados es varētu nokļūt, līdz ar to vēlmes un iespējas varētu būt gandrīz vai sakrītošas, bet to nu vēl redzēs. Tāpat kā redzēs to - vai citas instrukcijas man patiks labāk kā šī, par kuru neesmu īsti pārliecināts, vai vēlos to ieteikt arī tev (iespējams, tālab, ka robotizētā balss mani pietiekami mīļi neuzrunāja; vienlaikus jāatzīst, ka hugo.lv robota balss latviešu valodai ir itin laba, vienkārši šajā konkrētajā situācijā man tā šķita pārāk atsvešināta).
2020-04-20
comments powered by Disqus