Svina garša
Māra Bērziņa panākumus guvušā romāna "Svina garša" iestudējums Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvoja sen - jau 2016. gadā, bet noskatīties to devāmies vien 2023. gada pavasarī, dzīvojot jau pilnīgi citā realitātē. Līdz ar to grūti teikt, kāda šī izrāde būtu šķitusi tolaik, un arī - cik ļoti tā ir tā pati izrāde, kāda tā bija 2016. gadā - tomēr cita pasaule, gan jau arī aktierus dzīves pieredze ietekmē un tā tālāk, un tā joprojām.
Stāsts ir par Matīsu (Raimonds Celms) - vienkāršu čali no Torņakalna, kas strādā kā mālderis un kas nevēlas pieņemt to, ka tūlīt, tūlīot pasaule ap viņu mainīsies un arī viņam nebūs lemts no šīm pārmaiņām izvairīties. Kā nekā ārā ir 1939. gads, totalitārās lielvaras jau ir vienojušās par Eiropas sadali savā starpā un Vadoņa Kārļa Ulmaņa solījumi, ka Latvijai nekas nedraud, jo tā ir neitrāla, ir tukši vārdi bez seguma. Izrādes saturs līdz ar to ir dramatisks - divas okupācijas, 1941. gada 14. jūnija deportācijas, holokausts, un pa vidu - varoņu vēlme izdzīvot sarežģītos apstākļos, esot jauniem un dzīveskāriem. Pats Matīss gan nav nekāds ne varonis, ne antivaronis, viņš drīzāk ir savu draugu - māldera (un vēlāk kaprača) Nikolaja (Jānis Vimba) un apsviedīgā Rūda, kas šķiet esam Žaņa Lipkes radinieks (Kaspars Dumburs) sekotājs. Nē, Matīss pats par sevi nav slikts čalis, vienkārši viņam trūkst uzņēmības un jebkādus lēmumus viņš spēj pieņemt vienīgi tad, ja nav citas iespējas.
Izrāde ir interesanta ar to, ka tā sākas vēl kādu laiku pirms sava reālā sākuma - aktieri uz skatuves iznāk jau minūtes 15 pirms durvju aizvēršanas, uz projektora nomainot un komentējot trīsdesmito gadu presi, kas kļūs par nozīmīgu ilustratīvu materiālu arī izrādes garumā. Nevaru teikt, ka man ir līdz galam skaidrs, kāpēc par izrādes darbības vietu (dekorāciju ziņā) izvēlēta bibliotēka (izņemot iespēju caur preses virsrakstiem atainot vidi, kurā attiecīgajā laikā risinās darbība), bet jāatzīst, ka pats risinājums ar laikrakstiem strādā labi.
Par pašu iestudējumu jāsaka - tas nav spēcīgāks par tekstu, kas ir tam apakšā. Proti, kad tev ir darīšana ar tik spēcīgiem pārdzīvojumiem, kādi attēloti "Svina garšā", lai izrāde atstātu gana spēcīgu iespaidu, galvenais ir neko nesačakarēt. Un to Valters Sīlis sekmīgi ir paveicis - iestudējums ir tāds, ka man nav īsti nekā kam piekasīties, protams, gana smaga, jo īpaši, kas attiecas uz beigu daļu, tādā mērā, ka pirms applausiem te ir neizbēgams klusuma brīdis - īsti uzreiz sākt plaukšķināt nešķiet vietā. Vai manī izrāde raisīja sajūsmu? Nē. Vai varu ieteikt arī citiem to noskatīties? Jā. Proti, tā ir laba izrāde un tā ir izrāde, kuru ir vērts redzēt, bet par Notikumu es to laikam nenosaukšu.
Stāsts ir par Matīsu (Raimonds Celms) - vienkāršu čali no Torņakalna, kas strādā kā mālderis un kas nevēlas pieņemt to, ka tūlīt, tūlīot pasaule ap viņu mainīsies un arī viņam nebūs lemts no šīm pārmaiņām izvairīties. Kā nekā ārā ir 1939. gads, totalitārās lielvaras jau ir vienojušās par Eiropas sadali savā starpā un Vadoņa Kārļa Ulmaņa solījumi, ka Latvijai nekas nedraud, jo tā ir neitrāla, ir tukši vārdi bez seguma. Izrādes saturs līdz ar to ir dramatisks - divas okupācijas, 1941. gada 14. jūnija deportācijas, holokausts, un pa vidu - varoņu vēlme izdzīvot sarežģītos apstākļos, esot jauniem un dzīveskāriem. Pats Matīss gan nav nekāds ne varonis, ne antivaronis, viņš drīzāk ir savu draugu - māldera (un vēlāk kaprača) Nikolaja (Jānis Vimba) un apsviedīgā Rūda, kas šķiet esam Žaņa Lipkes radinieks (Kaspars Dumburs) sekotājs. Nē, Matīss pats par sevi nav slikts čalis, vienkārši viņam trūkst uzņēmības un jebkādus lēmumus viņš spēj pieņemt vienīgi tad, ja nav citas iespējas.
Izrāde ir interesanta ar to, ka tā sākas vēl kādu laiku pirms sava reālā sākuma - aktieri uz skatuves iznāk jau minūtes 15 pirms durvju aizvēršanas, uz projektora nomainot un komentējot trīsdesmito gadu presi, kas kļūs par nozīmīgu ilustratīvu materiālu arī izrādes garumā. Nevaru teikt, ka man ir līdz galam skaidrs, kāpēc par izrādes darbības vietu (dekorāciju ziņā) izvēlēta bibliotēka (izņemot iespēju caur preses virsrakstiem atainot vidi, kurā attiecīgajā laikā risinās darbība), bet jāatzīst, ka pats risinājums ar laikrakstiem strādā labi.
Par pašu iestudējumu jāsaka - tas nav spēcīgāks par tekstu, kas ir tam apakšā. Proti, kad tev ir darīšana ar tik spēcīgiem pārdzīvojumiem, kādi attēloti "Svina garšā", lai izrāde atstātu gana spēcīgu iespaidu, galvenais ir neko nesačakarēt. Un to Valters Sīlis sekmīgi ir paveicis - iestudējums ir tāds, ka man nav īsti nekā kam piekasīties, protams, gana smaga, jo īpaši, kas attiecas uz beigu daļu, tādā mērā, ka pirms applausiem te ir neizbēgams klusuma brīdis - īsti uzreiz sākt plaukšķināt nešķiet vietā. Vai manī izrāde raisīja sajūsmu? Nē. Vai varu ieteikt arī citiem to noskatīties? Jā. Proti, tā ir laba izrāde un tā ir izrāde, kuru ir vērts redzēt, bet par Notikumu es to laikam nenosaukšu.
2023-04-18
comments powered by Disqus