Uzvara ir mirklis
2003. gada gada 19. novembrī es biju iepriekšējā dienā pārkāpis 20 gadu slieksnim. Tobrīd gāja uz beigām manas dzīves pirmais futbola fanošanas periods. Pašu spēli Turcija - Latvija atceros minimāli, spilgtākā sajūta (man reti atmiņā iespiežas triumfi, bet bieži - fiasko) bija pēc turku otrajiem vārtiem - viss, sapnis beidzies! Nezinu, kurš bija tas brīdis, kad es sev apsolīju - ja Latvija brauks uz Euro 2004, es līdz pat finālturnīram vispār neskatīšos televīziju. Tas man tolaik bija smags solījums. Sajūtas, kādas bija pēc Laizāna un Verpakovska vārtiem, es neatceros. Nudien neatceros.
Valtera Sīļa izrāde "Uzvara ir mirklis" Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros bija manos šīs vasaras plānos kopš brīža, kad tāda tika izziņota. Es neesmu tik kaismīgs Latvijas izlases fans, kā izrādē dalību ņemošais Kareļins, bet lieki teikt, ka Latvijas futbola izlase ir "mana komanda", un nu jau kaut kādus gadus patiesībā vienīgā sporta komanda, kurai tiešām jūtu līdzi, par spīti tam, cik reti tā sagādā kādu pozitīvu brīdi. Šī izrāde ir veltīta, kā atzīst daudzi - lielākajam notikumam Latvijas sporta vēsturē vispār - spēlei, kurā Latvija kvalificējās Eiropas čempionātam futbolā. Jā, cilvēki, kas jūt līdzi citiem sporta veidiem, var iebilst, ka nozīmīgāka ir, piemēram, Ostapenko uzvara Parīzē, 1935. gada Eiropas čempionāts basketbolā vai kaut vai Bertuka zelts pasaules čempionātā orientēšanās sportā, bet mums, tiem, kam tie katri retie vārti, ko Latvijas futbola izlase gūst, ir lels un līksms notikums, protams, ir skaidrs, cik ļoti viņi alojas.
Šajā tēmā es droši vien neesmu spējīgs izteikties hronoloģiski un iztikt bez atkāpēm no pamata līnijas - un no tā lielā mērā arī sastāv šī izrāde, un varbūt to arī nevajag. Šī izrāde man noteikti bija īpašāka nekā tiem skatītājiem (kādi noteikti tur bija klāt un viņus par to nekādi nevar un nevajag nosodīt), kuri varbūt pat par tādu Juri Laizānu nekad dzirdējuši nebija, kur nu vēl par Isakovu vai Zirni, jo līdzās zīmīga notikuma atstāstījumam (un izrādē ir spēles galveno un arī ne tik galveno notikumu ļoti detalizēts atreferējums). Līdzās stāstam par spēli, tas ir stāsts par aizgājušu laiku, no kura varbūt nebūt ne visu gribās atcerēties ar labu vārdu, bet tā uzjundī atmiņas un sen aizmirstas emocijas. Kādam šī sajūta "tas ir stāsts par manu jaunību" bija par "Jelgava 94", vēl kādam - par "Zem diviem karogiem" (kas man gan šķita diezgan falšs stāsts, bet varbūt tāpēc - ka tas nav par mani), bet šī izrāde, lai arī lielākoties nenopietna, mani ļoti paķēra aiz dvēseles stīgām, un tas bija skaisti. Nezinu, vai "Uzvara ir mirklis" var likt iemīlēt futbolu kādam, kam tas līdz šim bijis vienaldzīgs, bet domāju, ka izjust daļu no tā, ko 2003. gada 19. novembra vakarā izjuta ne tikai tie, kas bija laukumā un tribīnēs Besiktas stadionā, bet arī pie TV ekrāniem (un, protams, ka TV nenodod ne desmit procentus to emociju, kādas ir klātienē) šajā vakarā varēja arī tie izrādes skatītāji, kuri šajā liktenīgajā vakarā, ja viņiem būtu tāda izvēle, būtu izvēlējušies par labu Dzintaram Čīčam un "Bērnu Eirovīzijai".
Esmu priecīgs, ka biju uz šo izrādi. Esmu pateicīgs Sīlim un radošajai komandai (ieskaitot dejotājus un jaunos futbolistus, kas deva stāstam miesu), ka šāds darbs tika radīts (un žēl, ka diez vai pēc šīs nedēļas vēl kādam būs iespēja to skatīt paša acīm, kas gan ir tiesa arī attiecībā uz jebkuru futbola spēli, kura gan pastāv ierakstos un atkārtojumos, taču pirmreizīgās emocijas tu ierakstā neiekonservēsi). Paldies Vimbam, kurš man uz izrādi aizdeva savu Latvijas izlases fanu kreklu! Un, protams, paldies Aleksandram Starkovam, Aleksandram Koļinko, Igoram Stepanovam, Vitālijam Astafjevam, Dzintaram Zirnim, Jurim Laizānam, Aleksandram Isakovam, Imantam Bleidelim, Vitam Rimkum, Andrejam Rubinam, Mārim Verpakovskim, Mihailam Zemļinskim, Andrejam Štolceram, Marianam Paharam un arī tiem futbolistiem, kas tajā vakarā palika uz rezervistu soliņa! Šī bija, šķiet, pirmā reize, kad no teātra izrādes pārnācu ar izkliegtu balsi, bet, sasodīts, tas bija tā vērts!
P.S. Vērtējums par izrādi ir ļoti, ļoti subjektīvs. Nekādi nevaru garantēt, ka kāds skatītājs pēc tās noskatīšanās neuzrakstīs kādu no tiem Delfu komentāriem, kas tapa pēc izmocītās uzvaras pret Sanmarino tā atlases cikla sākumā.
Valtera Sīļa izrāde "Uzvara ir mirklis" Valmieras vasaras teātra festivāla ietvaros bija manos šīs vasaras plānos kopš brīža, kad tāda tika izziņota. Es neesmu tik kaismīgs Latvijas izlases fans, kā izrādē dalību ņemošais Kareļins, bet lieki teikt, ka Latvijas futbola izlase ir "mana komanda", un nu jau kaut kādus gadus patiesībā vienīgā sporta komanda, kurai tiešām jūtu līdzi, par spīti tam, cik reti tā sagādā kādu pozitīvu brīdi. Šī izrāde ir veltīta, kā atzīst daudzi - lielākajam notikumam Latvijas sporta vēsturē vispār - spēlei, kurā Latvija kvalificējās Eiropas čempionātam futbolā. Jā, cilvēki, kas jūt līdzi citiem sporta veidiem, var iebilst, ka nozīmīgāka ir, piemēram, Ostapenko uzvara Parīzē, 1935. gada Eiropas čempionāts basketbolā vai kaut vai Bertuka zelts pasaules čempionātā orientēšanās sportā, bet mums, tiem, kam tie katri retie vārti, ko Latvijas futbola izlase gūst, ir lels un līksms notikums, protams, ir skaidrs, cik ļoti viņi alojas.
Šajā tēmā es droši vien neesmu spējīgs izteikties hronoloģiski un iztikt bez atkāpēm no pamata līnijas - un no tā lielā mērā arī sastāv šī izrāde, un varbūt to arī nevajag. Šī izrāde man noteikti bija īpašāka nekā tiem skatītājiem (kādi noteikti tur bija klāt un viņus par to nekādi nevar un nevajag nosodīt), kuri varbūt pat par tādu Juri Laizānu nekad dzirdējuši nebija, kur nu vēl par Isakovu vai Zirni, jo līdzās zīmīga notikuma atstāstījumam (un izrādē ir spēles galveno un arī ne tik galveno notikumu ļoti detalizēts atreferējums). Līdzās stāstam par spēli, tas ir stāsts par aizgājušu laiku, no kura varbūt nebūt ne visu gribās atcerēties ar labu vārdu, bet tā uzjundī atmiņas un sen aizmirstas emocijas. Kādam šī sajūta "tas ir stāsts par manu jaunību" bija par "Jelgava 94", vēl kādam - par "Zem diviem karogiem" (kas man gan šķita diezgan falšs stāsts, bet varbūt tāpēc - ka tas nav par mani), bet šī izrāde, lai arī lielākoties nenopietna, mani ļoti paķēra aiz dvēseles stīgām, un tas bija skaisti. Nezinu, vai "Uzvara ir mirklis" var likt iemīlēt futbolu kādam, kam tas līdz šim bijis vienaldzīgs, bet domāju, ka izjust daļu no tā, ko 2003. gada 19. novembra vakarā izjuta ne tikai tie, kas bija laukumā un tribīnēs Besiktas stadionā, bet arī pie TV ekrāniem (un, protams, ka TV nenodod ne desmit procentus to emociju, kādas ir klātienē) šajā vakarā varēja arī tie izrādes skatītāji, kuri šajā liktenīgajā vakarā, ja viņiem būtu tāda izvēle, būtu izvēlējušies par labu Dzintaram Čīčam un "Bērnu Eirovīzijai".
Esmu priecīgs, ka biju uz šo izrādi. Esmu pateicīgs Sīlim un radošajai komandai (ieskaitot dejotājus un jaunos futbolistus, kas deva stāstam miesu), ka šāds darbs tika radīts (un žēl, ka diez vai pēc šīs nedēļas vēl kādam būs iespēja to skatīt paša acīm, kas gan ir tiesa arī attiecībā uz jebkuru futbola spēli, kura gan pastāv ierakstos un atkārtojumos, taču pirmreizīgās emocijas tu ierakstā neiekonservēsi). Paldies Vimbam, kurš man uz izrādi aizdeva savu Latvijas izlases fanu kreklu! Un, protams, paldies Aleksandram Starkovam, Aleksandram Koļinko, Igoram Stepanovam, Vitālijam Astafjevam, Dzintaram Zirnim, Jurim Laizānam, Aleksandram Isakovam, Imantam Bleidelim, Vitam Rimkum, Andrejam Rubinam, Mārim Verpakovskim, Mihailam Zemļinskim, Andrejam Štolceram, Marianam Paharam un arī tiem futbolistiem, kas tajā vakarā palika uz rezervistu soliņa! Šī bija, šķiet, pirmā reize, kad no teātra izrādes pārnācu ar izkliegtu balsi, bet, sasodīts, tas bija tā vērts!
P.S. Vērtējums par izrādi ir ļoti, ļoti subjektīvs. Nekādi nevaru garantēt, ka kāds skatītājs pēc tās noskatīšanās neuzrakstīs kādu no tiem Delfu komentāriem, kas tapa pēc izmocītās uzvaras pret Sanmarino tā atlases cikla sākumā.
2020-08-08
comments powered by Disqus