Kazhes pierakstu burtnīca

Pagājušajā svētdienā Brīvdabas muzejs svinēja savu 90 gadu dzimšanas dienu. Tiesa, ar piebildi, ka 90 gadi pagājuši nevis kopš muzeja atklāšanas, bet gan kopš lēmuma to izveidot, kamēr reāli darbu tas uzsāka vien 8 gadus vēlāk. Manā gadījumā gan šiem gadiem sevišķi lielas lomas nav, jo no visiem ar jubileju saistītajiem pasākumiem (pieņemot, ka tādi bija - neesmu interesējies) apmeklēju tikai vakarā ezermalā notikušo koncertu.
Ieradāmies mēs ļoti savlaicīgi, tā ka dzirdējām/redzējām ne tikai divus vakara galvenos vaininiekus - "Auļus" un "Skyforger", bet arī mazāk zināmos tautas mūzikas izpildītājus "Folkvakars" un "Zari". Ko es varu teikt par šiem izpildītājiem? Visai labi šādā koncertā var saprast, kāpēc vienā mūzikas stilā ir grupas, kuras ir labāk zināmas un tādas - kas mazāk. Proti, mazdzirdētie izpildītāji ļoti bieži ir tādi, kuru mūzikā kaut kā pietrūkst. "Folkvakars" patiešām izklausās pēc ansambļa, kas radies "Alā" notiekošajos tautas mūzikas vakaros - bariņš cilvēku, kam ir šāda tāda izpratne par tautas mūziku un šāda tāda prasme dziedāt un spēlēt, bet ne īpaši vairāk. Nekā traucējoša vai nebaudāma, bet kopumā - nenozīmīgi (un ik pa brīdim vokāls šajā koncertā bija jau nu pārāk griezīgs, lai gan te varētu pasūdzēties arī par apskaņošanu koncertā kopumā - balanss starp instrumentiem un vokālu diži labs nebija arī to pašu "Skyforger" laikā). "Zarus" tikām izziņoja kā postfolka grupu, un te atkal var novērot, ka "postfolks" ļoti bieži apzīmē visai dažādas parādības, atbilstoši manai definīcijai reizēm tas ir kaut kas tāds, kas vēsturiski nāk ļoti drīz pēc folka, bet reizēm - kādus 50 gadus uz priekšu, un tad tur folka elementus saklausīt ir grūti. Tā "Zaru" gadījumā dziedājums ir gandrīz folkmūzika, bet aranžējumi - diezgan dīvaini un eksperimentāli. Grupa droši vien ir visai interesanta un ar savu redzējumu, bet šajā konkrētajā vietā un laikā tā kaut kā īsti pareizo iespaidu uz publiku atstāt nespēja - ne velti aplausi starp dziesmām gandrīz nebija novērojami (atšķirībā no "Folkvakara") un vairāk raisījās sarunas, zālītē sēžot/guļot, nekā notika mērķtiecīga mūzikas klausīšanās. Iespējams, prasījās kaut ko jautrāku.
Par jautrības trūkumu noteikti nevarēja sūdzēties, kad uz skatuves kāpa bungu un dūdu ansamblis "Auļi" - viena no populārajām Latvijas grupām, kuru uzstāšanos man līdz šim nebija sanācis redzēt. Iespaidi - ļoti pozitīvi. Milzums enerģijas, dzīvesprieka, trakulības, šāda tautas mūzika man nenoliedzami ļoti garšo, un nekas, ka tā ir gandrīz 100% instrumentāla - kvalitatīvs ir gan šovs, gan izpildījums, bauda visām maņām, kā teikt.
Un tad - vakara galvenais notikums - "Skyforger" iznāciens uz skatuves. Kaut kā biju palaidis garām, ka grupa ir palikusi trīs cilvēku sastāvā, kā paši dalībnieki apgalvo, līdzīgi "Motorhead", bet no tā "Skyforger" nav kļuvuši mazāk vareni. Nezinu, kālab, bet šajā koncertā tika ļoti daudz spēlētas mazāk dzirdētas dziesmas, galvenokārt, no pirmajiem grupas ierakstiem, man kā salīdzinoši nenopietnam "Skyforger" pazinējam tās neko atpazīstamas nešķita, lai gan nebija tā, ka tas traucētu - interesanti jau ir dzirdēt arī ko nezināmu, bet, protams, ka ne tikai mani, bet arī daudzus citus koncerta apmeklētājus visvairāk uzrunāja brīdis, kad uz skatuves "Skyforger" piebiedrojās Kaspars Bārbals no "Auļiem", lai kopā nospēlētu "Migla, migla, rasa, rasa" - ui, ku labi skatītāji šo dziedāja līdzi. Un arī "Pulkvedis Briedis" un "Kad Ūsiņš jāj" par atsaucības trūkumu sūdzēties nevarēja. Bet koncerta noslēgums bija vispār grandiozs - pēdējo dziesmu "Skyforger" un "Auļi" nospēlēja kopā. Ja vēl dūdas būtu bijušas labāk dzirdamas, vispār būtu izcili. Bet tā - ļoti labi pavadīts vakars! Paldies Vimbam, ka izziņoja par koncertu. Paldies Marinai, ka piekrita uz to doties! Paldies Ivetai, Zaksei un Zaksim par kompāniju. Un, protams, paldies grupām par brīnišķīgo uzstāšanos. Tā katru gadu pie mums atkal Ūsiņš jāj!