Kazhes pierakstu burtnīca

Vēstījums par to, kā ar Rajona ultrām devos uz Londonu, skatīties futbola spēli Anglija - Latvija.

Sākšu ar futbola vēsturnieka cienīgas precizitātes atskaiti laika līnijai, kā tas viss notika.

2024. gada 13. decembris
13:07 Edijs: Tūlīt sākas izloze.
13:54 Kristians: zibiss
13:54 Kaže: Neticami!

Nezinātājs nesapratīs, bet 13:54 ir tas brīdis, kad Latviju Pasaules kausa atlasē izlozēja vienā grupā ar Angliju. Mums, Latvijas futbola faniem, kuri pieraduši pie izlozēm, kas gadu desmitiem kā pirmā groza komandas Latvijai piešķir tādas lielvalstis kā Zviedrija vai Turcija, bet Angliju, Franciju, Vāciju un Itāliju līdz šim - ne reizes, tas bija liels notikums. Varbūt pat lielākais no vispār iespējamajiem.

14:28 Edijs: Angliju uz izbraukumu vajadzētu
22:47 Kaže: 24. martā Anglija
22:47 Edijs: hmm
22:51 Mārtiņš: Bet toč Wembley? Viņi nespēlē kaut kur citur arī?
22:52 Kaže: Nav garantēts, bet gandrīz vienmēr. Bija pagājušogad viens mačs Old Trafford.
22:52 Kristians: Nu arī nav slikti
22:54 Edijs: nu ko kungi jautājām mājās kundzēm rīvās dienas un laižam uz angliju? vienīgais varbūt uz kādu dienu vairāk, nekā uz velsu, lai sanāk pabā vismaz vienu vakaru pasēdēt
22:56 Mārtiņš: Pabu vajadzētu gan. Un nebraukt 4h ar auto.
22:58 Raitis: un 4+h atpakaļ
22:59 Raits: 22. turp un 25. atpakaļ
23:12 Raitis: Nu es gatavs tagad paņemt, kurš vēl?
23:24 Edijs: es arī sarunāju
23:25 Kristians: Es ja braukšu tad ar airB
23:28 Kaže: Es piekrītu jebkam, par ko vienojaties
23:40 Raitis: Sorry es spiežu pirkt. Savādāk vēl PPK pamodīsies un būs slikti ar opcijām
23:40 Kaže: Piekrītu
23:40 Mārtiņš: Piekrītu
23:40 Edijs: Piekrītu

23:45 Raitis atsūtīja iegādāto biļešu bildi. No kā var secināt - biļetes uz Londonu iegādājāmies 12 stundas pēc izlozes, un vienu stundu pēc tam, kad bija iegūts apstiprinājums, ka spēle notiks Londonā. Manuprāt, diezgan cienījama operativitāte, ja ņem vērā, ka visi četri esam ģimenes cilvēki, kuriem nav gluži tāda dzīves filozofija kā "vīrietis vienmēr zina labāk". Salīdzinoši drīz tika atrisināts arī naktsmāju jautājums, Raitim uzņemoties šīs lietas risināšanu un rezervējot mums dzīvokli, kas pēc Londonas standartiem bija gandrīz centrā - trīs kilometrus uz Ziemeļiem no Taueras tilta.

Zinot Latvijas futbola reālo vietu Eiropas kartē (pašā tās stūrī vietā, kura ir izplūdusi izlijušas tējas dēļ), protams, nevarējām visu braucienu pakārtot tikai centrālajam notikumam - futbola spēlei. Pieredze liecina, ka parasti Latvijai viss ir slikti un ja tu baigi sevi noskaņo uz "nu tik būs!", vienīgais, kas "nu tik ir", tā ir vilšanās. Tālab, lai arī mūsu rīcībā bija vien trīs dienas, vajadzēja tajās iekļaut vēl kaut ko, kas paliks atmiņā (un ar tikai dzīvošanos pa pabiem būtu par īsu). Raitis jau gadiem ilgi bija runājis par vēlmi kādreiz apmeklēt suņu skriešanas sacensības, tad nu noskaidrojām, ka Londonas priekšpilsētā Romfordā vairākas reizes nedēļā šāds pasākums notiek, tad nu iekļāvām to savos plānos. Vēl bija doma aiziet uz kādu izrādi teātrī, bet tur mazliet nobremzējām ar biļešu iegādi (tāpat ar Pasta muzeju, kuru arī bija vēlme apskatīt), bet par to visu - kad pienāks laiks.
v Interesanta plānošanas daļa šajā reizē saistījās ar līdzi ņemamajām mantām. Šajā reizē kaut kā biju noskaņojies stingri ievērot Ryanair bagāžas ierobežojumus, kas rezultējās līdzi paņemtā Esteres pavisam mazajā mugursomā. Skriešanas šortus, protams, plānoju mazgāt Londonā, vienu T-kreklu paredzēju tur izmest, skriešanas botas vilku kājās, siltākās drēbes mugurā (jo Rīgā, protams, bija vēsāks nekā Londonā), lādētājs telefonam, Kindle lasīšanai, un tas arī viss.

Nu jau iestajā veidā uz lidostu devos ar divriteni, šoreiz pārmaiņas pēc izbraukšanas laiks bija sakarīgs - dienas vidū, un aptuveni divdesmit minūšu laikā biju pie termināļa. Netipiski sev lidostā biju ļoti savlaicīgi, pārējie biedri vēl bija ceļā vai pat mājās, tad nu izgāju cauri drošības pārbaudēm un pasu kontrolei, un iekārtojos ar e-grāmatu uz soliņa. Pamazām ieradās arī pārējie, un tad sekoja viens no dramatiskākajiem mirkļiem šajās dienās: Raitis uzrakstīja ziņu mūsu īrējamā dzīvokļa saimniecei, lai apvaicātos, vai varam ierasties stundu agrāk par oficiālo check-in laiku, un labi, ka viņš tā izdarīja. Proti, pēc brīža viņš saņēma zvanu no Anglijas no pārsteigtas sievietes: "Kā jūs varējāt rezervēt to dzīvokli, ja tas jau pāris mēnešus ir izņemts no Booking un tiek remontēts?" No mūsu puses gan viss bija korekti - rezervācija bija, apmaksa bija notikusi. Protams, tieši šajā brīdī visu prātā atausa Kristiana pirms pāris nedēļām rakstītais, ka viņš to mūsu dzīvokli Bookingā vairs atrast nevar, bet - vai nu kāds no mums būtu par to satraucies? Kas notiks tālāk, to īsti saprast nevarēja. Dāma solījās kaut ko risināt, bet ko un kā - to vismaz es Rīgā neuzzināju. Pēdējais telefona zvans starp viņu un Raiti risinājās brīdī, kad mēs jau gājām uz lidmašīnu un, tā kā sēdējām mēs dažādos lidmašīnas galos, lidojumā Rīga - Stansteda es vēl nezināju, kur un kā mēs Londonā nakšņosim. Bet gan jau viss saies, vai ne?